Turcija

Vikipēdijas raksts

Türkiye Cumhuriyeti Turcijas Republika
Karogs Ģerbonis
Devīze: Yurtta Sulh, Cihanda Sulh Miers mājās, miers pasaulē
Himna: İstiklâl Marşı Neatkarības himna
Galvaspilsēta		Ankara
Lielākā pilsēta		Stambula
Valsts valodas		Turku valoda
Valdība
-	Valsts prezidents	Abdullahs Gils
-	Premjers	Redžeps Tajjips Erdoans
Pēctecība
-	Neatkarības karš	1919. gada 19. maijā
-	Parlamenta izveide	1920. gada 23. aprīlī
-	Proklamēšana	1923. gada 29. oktobrī
Platība
-	Kopā	783,562 km²
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2008 g.	70.586.256
-	Blīvums	93/km² (102.)
IKP (PPP)		2008. gada aprēķins
-	Kopā	USD 791 miljardi
-	Uz iedzīvotāju	USD 10.380
Džini koef. (2005)		38 (vidējs)
HDI (2007)		▲ 0.775 (vidējs) (84.)
Valūta		Jaunā Turcijas lira (TRY)
Laika zona		EET (UTC+2)
-	Vasarā (DST)	EEST (UTC+2)
Interneta domēns		.tr
Tālsarunu kods		+90

Turcija (turku valodā: Türkiye), pilns oficiālais nosaukums Turcijas Republika (Türkiye Cumhuriyeti), valsts Eirāzijā, kas izvietojas Āzijas dienvidrietumos – Mazāzijas pussalā (Anatolija) un Eiropas dienvidaustrumos – Balkānos (Trāķija). Turcijai ir sauszemes robeža ar astoņām valstīm: Bulgārija – ziemeļrietumos, Grieķija – rietumos, Gruzija, Armēnija un Irāna – ziemeļaustrumos; Azerbaidžānas eksklāvs Nahičevāna – austrumos; Irāka un Sīrija – dienvidaustrumos. Turciju apskalo Melnā jūra ziemeļos, Egejas jūra rietumos un Vidusjūra dienvidos. Turcijas teritorijā atrodas Marmora jūra, pa kuru iet ģeogrāfiskā robeža starp Āziju un Eiropu un tādēļ Turciju uzskata par starpkontinentālu valsti.

Pateicoties tās stratēģiskajam novietojumam starp diviem kontinentiem, tās kultūra ir austrumnieku un rietumnieku kultūru īpatnējs sajaukums. Turcija ir kļuvusi par stratēģiski svarīgu valsti, jo tai vēsturiski ir cieši sakari rietumos ar Eiropas Savienību, austrumos ar Centrālāziju, ziemeļos ar Krieviju un dienvidos ar Tuvajiem Austrumiem.^[1][2]

Turcija ir demokrātiska, sekulāra, unitāra un konstitucionāla republika un tās valsts iekārta tika izveidota 1923. gadā Mustafa Kemala Ataturka vadībā pēc Osmaņu impērijas sabrukuma Pirmā pasaules kara rezultātā. Kopš tās dibināšanas Turcija arvien vairāk tuvinās rietumvalstīm, tieši iesaistoties tādās savienībās kā Eiropas Padome (dalībvalsts kopš 1949), NATO (1952), OECD (1961), OSCE (1973) un Industriālo valstu G20 (1999). Turcija kopš 2005. gada ir uzsākusi oficiālās iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību un ir tās asociatīvā dalībvalsts kopš 1963. gada. Atrodoties šajā statusā, Turcija 1995. gadā panāca muitas savienības izveidošanu ar ES. Tai pat laikā Turcija ir spējusi stiprināt ciešas politiskas, ekonomiskas un industriālās attiecības ar austrumu valstīm, it īpaši ar Tuvajiem Austrumiem, Centrālāziju un Austrumāziju.

Satura rādītājs 1 Etimoloģija 2 Administratīvais iedalījums 3 Vēsture 3.1 Turku Osmaņu impērija 3.2 Republika 4 Valsts pārvalde un politika 5 Starptautiskās attiecības 5.1 Turcijas un Latvijas divpusējās attiecības 6 Bruņotie spēki 7 Ekonomika 8 Ģeogrāfija un klimats 9 Iedzīvotāji 10 Kultūra 11 Skatīt arī 12 Atsauces

[izmainīt šo sadaļu] Etimoloģija

Turku valodā Turcijas nosaukums Türkiye dalās divos vārdos: Türk, senajā turku valodā – stiprs; -iye, arābu valodā abstraktais piedēklis – īpašnieks, turētājs, piederīgs. Vārds Türk pirmo reizi rakstos lietots orhonu rakstos centrālās Āzijas Gokturku cilts nosaukumā (Göktürk): „gaisa turki”.

[izmainīt šo sadaļu] Administratīvais iedalījums

Skatīt arī: Turcijas reģioni, Turcijas ili un Turcijas pilsētu uzskaitījums.

Turcijas galvaspilsēta ir Ankara. Turcijas teritorija administratīvi ir iedalīta 81 ilā (turku valodā: iller, vsk. il), un tie katrs atrodas kādā no septiņiem reģioniem (turku valodā: bölgeler, vsk. bölge). Reģions nav administratīva teritorija, jo tiek lietots tikai statistikas nolūkos. Katrs ils ir iedalīts rajonos (turku valodā: ilçeler, vsk. ilçe) un pavisam ir 923 rajoni.

Parasti ila nosaukums ir tāds pats kā ila galvaspilsētai un šis nosaukums ir arī ap galvaspilsētu esošajam rajonam, izņemot Hatajas ilu (galvaspilsēta Antakja), Kodžaeli ilu (Izmita) un Sakarjas ilu (Adapazari). Pēc iedzīvotāju skaita lielākie ili ir: Stambula (vairāk kā 12 milj.), Ankara (vairāk kā 4,4 milj.), Izmira (vairāk kā 3,7 milj.), Bursa (vairāk kā 2,4 milj.), Adana (varāk kā 2 milj.) un Konja (vairāk kā 1,9 milj.).

Lielākā pilsēta ir pirms republikas proklamēšanas bijusī galvaspilsēta Stambula un tā ir arī valsts finanšu, saimnieciskās darbības un kultūras centrs. Citas ievērojamākās pilsētas ir Izmira, Bursa, Adana, Trabzona, Malatja, Gaziantepe, Erzuruma, Kajseri, Kodžaeli, Konja, Mersina, Eskišehira, Dijarbakira, Antalja un Samsuna. Lielākā daļa Turcijas iedzīvotāju (70,5%) dzīvo pilsētās.^[3] Valstī 18 pilsētās iedzīvotāju skaits pārsniedz vienu miljonu un 21 pilsētā — 1 milj. līdz 500 tūkstoši. Tikai divās Turcijas pilsētās iedzīvotāju skaits ir mazāks par 100 tūkstošiem.

Lielākās pilsētas:

• Stambula - 12,573,836
• Ankara - 4,466,756
• Izmira - 3,739,353
• Bursa - 2,439,876
• Adana - 2,006,650
• Konja - 1,959,082
• Antalja - 1,789,295
• Mersina - 1,595,938
• Gaziantepe - 1,560,023
• Šanliurfa - 1,523,099
• Dijarbakira - 1,460,714
• Kodžaeli - 1,437,926
• Hataja - 1,386,224
• Manisa - 1,319,920
• Samsuna - 1,228,959

(Iedzīvotāju skaits, saskaņā ar statistikas datiem 2007. gadā)^[4]

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

[izmainīt šo sadaļu] Turku Osmaņu impērija

Skatīt rakstu: Osmaņu impērija

Vēstures gaitā tjurki dzīvojuši un atstājuši paliekošu iespaidu vairākās Eirāzijas daļās. Viens no viņu galvenajiem mērķiem vienmēr bija asimilēšanās, pieņemot dažādas atšķirīgās kultūras, kuras tie iekļāvuši savā ietekmes sfērā. Turku politiskā vēsture sākas ar spēcīgās Huņņu impērijas laikiem, kad tās valdnieks Atila paplašināja savas valsts robežas no austrumu Turkestānas un centrālās Āzijas līdz centrālajai un rietumu Eiropai.

Līdz 1040. gadam pēc Huņņu impērijas sairšanas, vairākas atsevišķas tjurku ciltis izveidoja spēcīgas valstis, kas savā starpā karoja un tādēļ nepastāvēja ilgu laiku. Viena no varenākajām ciltīm bija oguzu turku atzars – seldžuki, kas 9. gs. atradās Abasīdu kalifāta nomalē, Kaspijas jūras ziemeļu piekrastē un pie Arāla jūras kā Jabhu kaganāts Oguzu konfederācijas sastāvā. 10. gs. seldžuki pārceļoja no savas mītnes zemes centrālajā Āzijā uz Anatolijas austrumiem.

Pēc uzvaras pār Bizantijas impēriju Manzikertas kaujā (1071), turki Anatolijā apmetās uz visiem laikiem un līdz ar to sākās Rumas sultanāta (Lielā Seldžuku impērijas atzars) uzplaukums. Seldžuku valdīšanas laikā bez pašu impērijas pastāvēja arī divas tikpat spēcīgas tjurku valstis: Karahanu valsts un Gaznes valsts, kas vēlāk pievienojās seldžukiem. 1243. gadā seldžukus sakāva Mongoļu impērijas karaspēks un seldžuku valsts sāka atkal sašķelties mazākās ciltīs. Šādu brīdi veiksmīgi izmantoja Osmans I, kura vadītā cilts lika pamatus vēlāk varenajai Osmaņu impērijai.

Osmaņu impērija veiksmīgi uzturēja politiskos sakarus gan ar austrumu, gan ar rietumu kultūrām visā savā 623 gadus ilgajā pastāvēšanas laikā. 16. un 17. gs. tā bija viens no pasaulē varenākajiem politiskajiem spēkiem, kas spēja pakļaut austrumu Eiropas spēkus, iekarojot Balkānus un Polijas-Lietuvas savienības dienvidu daļu.

Pēc Osmaņu impērijas panīkuma gadiem, impērija 1914. gadā iesaistījās Pirmajā Pasaules karā Vācijas impērijas pusē un tika pilnīgi sagrauta. Sabiedrotie jau bija iepriekš izplānojuši sadalīt impēriju savā starpā un pēc kara tika noslēgts Sevras līgums.

[izmainīt šo sadaļu] Republika

Galvenie raksti: Turcijas vēsture un Ataturka reformas

Sabiedroto īstenotā Konstantinopoles un Izmiras okupācija uzreiz pēc Pirmā pasaules kara beigām izraisīja Turku nacionālās kustības izveidošanos.^[2] Sākās Turcijas neatkarības karš, kura priekšgalā no turku puses bija Mustafa Kemals pašā, kas bija pierādījis savas komandiera spējas Galipoli kaujā. Kara mērķis bija nepieļaut Sevras līguma īstenošanu.^[1] Jau 1922. gada 18. septembrī no valsts teritorijas bija padzīti visi ārvalstu spēki un radās jauna Turcijas valsts. 11. novembrī Turcijas Lielā nacionālā asambleja oficiāli likvidēja sultanātu, ar ko tika pielikts punkts Osmaņu impērijas 623 gadu ilgajai pastāvēšanai. Ar 1923. gada Lozannas līgumu tika starptautiski atzīta Turcijas Republikas suverenitāte un jaunizveidotā valsts tika atzīta par Osmaņu impērijas mantinieci. Oficiāli republika tika proklamēta jaunajā valsts galvaspilsētā Ankarā, 1923. gada 29. oktobrī.^[2]

Par pirmo republikas prezidentu kļuva Mustafa Kemals pašā, kas sāka īstenot plašu reformu programmu, kuru nolūks bija radīt jaunu sekulāru valsti uz bijušās Osmaņu impērijas palieku pamatiem.^[2] Saskaņā ar likumu par uzvārdiem, Turcijas parlaments 1934. gadā Mustafa Kemalam piešķīra goda nosaukumu Ataturks (turku valodā: Atatürk, turku tēvs).^[1]

1945. gada 23. februārī Otrajā pasaules karā Turcija pievienojās sabiedroto pusē un kļuva par pilntiesību ANO locekli.^[5] 1947. gadā tika izsludināta ASV prezidenta Trūmana doktrīna, jo Grieķijā bija sākusies komunistu sacelšanās un PSRS pieprasīja Turcijai atbrīvot tās karaspēka vajadzībām Turcijas jūras šaurumus, kas savieno Melno jūru ar Vidusjūru. Ar šo doktrīnu ASV garantēja Turcijas un Grieķijas drošību, kas izvērtās par plašu finansiālo un materiālo atbalstu.^[6]

Pēc tam, kad Turcija kopā ar ANO drošības spēkiem bija līdzdarbojusies Korejas karā, tā pievienojās NATO (1952) un kļuva par galveno šķērsli PSRS ekspansijai Vidusjūras reģionā. Pēc grieķu nacionālistu sarīkotā apvērsuma Kiprā, Turcija iebruka salā (1974), lai aizstāvētu tur dzīvojošo turku tiesības. Pēc deviņiem gadiem tika izveidota Ziemeļkipras Turku Republika, kuru starptautiski atzīst tikai Turcija.^[7]

Kad 1945. gadā bija beidzies vienpartijas sistēmas periods, daudzpartiju sistēma ienesa politiskajā dzīvē neskaitāmas nesaskaņas vairāku desmitu gadu garumā un tādēļ periods no 1960. gadiem līdz 1980. gadiem ievērojams ar vairākām bruņotām sadursmēm starp labējā un kreisā spārna politiskajiem grupējumiem. Nesaskaņas izraisīja vairākus militārus valsts apvērsumus: 1960., 1971., 1980. un 1997. g.^[8] 1980. gados sāktā Turcijas ekonomikas liberalizācija ievērojami izmaijīja valsts tēlu un radīja ievērojamus izaugsmju un krīžu periodus.^[9]

1999. gada 17. augustā 3:02 pēc vietējā laika Turcijas ziemeļrietumos bija aptuveni 7,4 balles stipra zemestrīce. Zinātnieki šo zemestrīci sauc par Izmitas zemestrīci. Tās ilgums sasniedza 48 sekundes, rezultātā nogalinot aptuveni 45 000 iedzīvotājus un atstājot vairāk nekā pusmiljonu iedzīvotāju bez mājām. Šī postošā zemestrīce visvairāk skāra Izmitas pilsētu.

[izmainīt šo sadaļu] Valsts pārvalde un politika

Galvenie raksti: Turcijas politika, Turcijas konstitūcija, un Turcijas vēlēšanas

Turcija ir parlamentāra, demokrātiska republika. Kopš valsts dibināšanas 1923. gadā, Turcijā ir nostiprinājušās spēcīgas sekulārisma tradīcijas^[10]. Turcijas konstitūcija ir pamats visas valsts tiesību sistēmai un nosaka pamata principus valsts pārvaldei, kā arī ir pamats Turcijas centralizētajai un unitārajai valsts iekārtai.

Valsts galva ir valsts prezidents, kas pilda lielā mērā reprezentatīvas funkcijas. Valsts prezidentu ievēl uz septiņiem gadiem parlaments un prezidentam nav jābūt parlamenta deputātam. Iepriekšējo prezidentu Ahmetu Nedždetu Sezeru ievēlēja 2000. gada 16. maijā un pirms tam viņš bija Konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs. 2007. gada 28. jūlijā viņa vietā par tagadējo prezidentu ievēlēja Abdullahu Gilu.^[11] Izpildvaru Turcijā īsteno premjers un ministru kabinets (valdība), bet likumdevēja vara pieder Lielajai nacionālajai asamblejai. Tiesu vara ir neatkarīga no likumdevējas un izpildu varas, bet likumu un valdības rīkojumu atbilstību konstitūcijai izvērtē Konstitucionālā tiesa. Augstākā administratīvo tiesību iestāde ir Valsts padome, bet augstākā tiesu iestāde ir Augstākā apelācijas tiesa.^[12]

Premjerministru ievēl Lielā nacionālā asambleja (parlaments) ar uzticības balsojumu par viņa ministru kabinetu un premjerministrs parasti ir lielākās parlamentā pārstāvētās partijas loceklis. Pašreizējais Turcijas premjerministrs ir bijušais Stambulas mērs Redžeps Tajjips Erdoans, kura pārstāvētā Taisnības un attīstības partija 2002. gada vispārējās parlamenta vēlēšanās guva 34% balsu.^[13][14] 2007. gada vēlēšanās šī partija ieguva jau 46,6% un kļuva par vairākuma partiju.^[15] Premjerministram un ministriem nav jābūt parlamenta deputātiem, bet parasti viņi ir arī deputāti, izņemot ekonomikas lietu valsts ministru Kemalu Dervišu,^[16] kurš tagad ir ANO Attīstības programmas (UNDP) vadītājs.^[17]

Kopš 1933. gada tiesības vēlēt ir abu dzimumu Turcijas pilsoņiem, kas sasnieguši 18 gadu vecumu. No 2004. gada Turcijā bija 50 reģistrētas politiskās partijas, kas pārstāv gan galēji kreisus uzskatus, gan galēji labus uzskatus.^[18] Konstitucionālajai tiesai ir tiesības atņemt partijai finansējumu vai izbeigt tās dabību, ja tā, pēc tiesas ieskatiem, pauž uzskatus, kas ir separātiski vai pretēji sekulārismam.^[19][20]

Parlamentā 550 deputātus ievēl uz četriem gadiem, vispārējās, proporcionālās vēlēšanās no partiju sarakstiem. Vēlēšanas notiek 85 vēlēšanu apgabalos (81 ils un trīs Stambulas apgabali, divi Ankaras un divi Izmiras apgabali). Lai nepieļautu sīkpartejismu un sašķeltību, partijām, lai iekļūtu parlamentā ir jāpārvar vēlēšanās 10% vēlētāju atbalsta barjera.^[18] Barjeru pēdējās (2007) vēlēšanās spēja pārvarēt tikai trīs partijas (2002. gadā parlamentā iekļuva tikai divas).^[21][22] Tomēr, tā kā pastāv vēl arī iespēja veidot deputātu apvienības un kļūt par neatkarīgiem deputātiem, šobrīd parlamentā ir septiņas partijas. Arī vispārējās vēlēšanās var piedalīties individuāli kandidāti, bet arī viņiem ir jāpārvar 10% barjera.^[18]

[izmainīt šo sadaļu] Starptautiskās attiecības

Galvenie raksti: Turcijas starptautiskās attiecības un Turcijas iestāšanās Eiropas Savienībā

Turcija ir dibinātāja ANO (1945), OECD (1961), OSCE (1973) un G20 (1999).

Saskaņā ar Turcijas rietumniecisko ievirzi, tās starptautisko attiecību centrālā tēma ir attiecības ar Eiropu. 1949. gadā Turcija kļuva par Eiropas Padomes locekli un 1959. gadā pieteicās dalībai EEK (ES priekštece) un 1963. gadā kļuva par tās asociatīvo locekli. Pēc vairāku desmitu gadu ilgām pārrunām Turcija 1987. gadā pieteicās par pilntiesīgu EEK biedru un 1992. gadā kļuva par Rietumu Eiropas Savienības asociatīvo biedru. 1995. gadā tika panākta Eiropas Savienības un Turcijas Muitas Savienības līguma parakstīšana un 2005. gada 3. oktobrī oficiāli sākās Turcijas iestāšanās sarunas ar ES.^[23]

Tiek uzskatīts, ka ES iestāšanās process ilgs vismaz 15 gadus, sakarā ar Turcijas apjomīgajiem izmēriem un viedokļu nesakritību vairākos jautājumos.^[24] Nesaskaņu starpā ir strīds ar ES dalībvalsti Kipras Republiku sakarā ar Turcijas 1974. gada iebrukumu, kad tādā veidā Turcija vēlējās nepieļaut Grieķijas iecerēto salas aneksiju. Kopš iebrukuma Turcija neatzīst Kipras Republiku kā vienīgo suverēno varu visā salā, bet salas ziemeļos atzīst arī Ziemeļu Kipras Turku Republiku.^[25]

Svarīgs Turcijas ārpolitikas faktors arī ir vēsturiskās attiecības ar ASV. Abas valstis, baidoties no iespējamās PSRS ekspansijas ir cieši sadarbojušās, lai to nepieļautu un Turcija 1952. gadā pievienojās NATO. Tagad, kad ir beidzies Aukstais karš, Turcija, pateicoties tās ģeopolitiskajam novietojumam ir nozīmīga attiecībās ar Tuvajiem Austrumiem. Turcijas teritorijā ir nozīmīgas ASV karabāzes netālu no robežas ar Sīriju un Irāku. Turklāt, Turcijas labās attiecības ar Izraēlu ir to padarījusi par galveno ASV partneri miera sarunās šajā reģionā. Kā atbildi uz šādu atbalstu ASV politikai, Turcija ir saņēmusi spēcīgu atbalstu gan politiski, gan ekonomiski un diplomātiski. Tomēr karš Irākā šīs attiecības ir nedaudz atvēsinājis, jo Turcijā vairākums nepieļāva Turcijas līdzdalību Irākas karā un tagad Turcija cenšas nepieļaut neatkarīgas Kurdistānas izveidošanu Irākas ziemeļos.^[26] ASV nespēja apturēt kurdu teroristu darbību Irākas ziemeļos izraisīja Turcijas parlamenta balsojumu, ar kuru 2007. gadā tika atļauta Turcijas karaspēka karadarbība Irākas ziemeļos.^[27]

Pēc PSRS sabrukuma vairākas turkiem radniecīgo tjurku valstis atguva neatkarību un tas dod iespēju Turcijai nostiprināt savu politisko un ekonomisko ietekmi Centrālāzijā.^[28] Labo attiecību rezultātā ar Azerbaidžānu tika īstenots vairāku miljardu vērts naftas un gāzes vada projekts Baku–Tbilisi–Džejhana. Tomēr robeža starp Turciju un Armēniju joprojām palikusi slēgta kopš tā okupēja azeru apdzīvoto teritoriju Kalnu Karabahas karā.^[29] Ar Armēniju attiecības ir sarežģītas arī tādēļ, ka Osmaņu impērijas pastāvēšanas pēdējos gados tika īstenota plaša armēņu pārvietošana tālāk no robežas ar Krieviju un tās laikā vairāki tūkstoši gāja bojā. Turcija, būdama Osmaņu impērijas tiesiskā mantiniece, noraida apgalvojumu, ka tas ir bijis armēņu genocīds un uzskata, ka armēņu nāves izraisīja bads, slimības un starpkultūru nesaskaņas.^[30]

[izmainīt šo sadaļu] Turcijas un Latvijas divpusējās attiecības

Turcijas un Latvijas attiecības sākās 1925. gadā un Turcija nekad nav atzinusi Latvijas inkorporāciju PSRS.^[31] Turcija atbalstīja Latvijas uzņemšanu NATO un pēc Latvijas iestāšanās Turcijas gaisa spēki no 2006. gada 1. aprīļa līdz 1. augustam veica Latvijas gaisa telpas patrulēšanu. 2005. gadā valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atklāja Latvijas vēstniecību Ankarā.^[31] Latviju oficiālās vizītēs ir apmeklējuši no Turcijas vairāki valsts iestāžu darbinieki, vadītāji, parlamenta locekļi un ministri.^[31]

[izmainīt šo sadaļu] Bruņotie spēki

Galvenie raksti: Turcijas bruņotie spēki un Turcijas valsts obligātais militārais dienests

Turcijas bruņotie spēki sastāv no sauszemes spēkiem, jūras spēkiem un no gaisa spēkiem. Turcijas žandarmērija un Turcijas krasta apsardze miera laikā ir pakļautas Iekšlietu ministrijai, bet kara apstākļos to komandē sauszemes un gaisa spēku komandieri.^[32]

Turcijas bruņotie spēki ir otra lielākā NATO armija (pēc ASV) ar 1.043.550 kareivjiem.^[33] Katram veselam heteroseksuālam vīriešu dzimuma pilsonim jāpilda obligātais militārais dienests, kura ilgums ir atkarīgs no iesauktā izglītības un dienesta vietas. Homoseksuāli vīrieši var atteikties pildīt obligāto militāro dienestu.^[34]

1998. gadā Turcija sāka ieviest bruņoto spēku modernizācijas programmu uz desmit gadiem par aptuveni 31 miljardu ASV dolāru, iepērkot jaunus tankus, reaktīvās lidmašīnas, helikopterus, zemūdenes, kara kuģus un šaujamieročus.^[35] Turcija ir 3. līmeņa dalībniece Joint Strike Fighter (JSF) programmā, piedaloties jaunas paaudzes cīņas vienības radīšanā, kuras iniciatore ir ASV.^[36]

Kopš 1950. gada Turcija piedalās ANO un NATO starptautiskajās misijās, ieskaitot miera uzturēšanas misijas Somālijā un bijušās Dienvidslāvijas valstīs, kā arī sniedza atbalstu koalīcijas spēkiem Pirmajā līča karā. Turcijai ir 36.000 liels karaspēks Ziemeļkipras Turku Republikā un atsevišķas vienības Afganistānā.^[37][38] Sākoties Izraēlas-Libānas konfliktam, Turcija piedalās ANO miera uzturēšanas spēku sastāvā ar 700 kareivju lielu sauszemes spēku vienību.^[39]

Turcijas ģenerālštāba komandieri ieceļ valsts prezidents, bet par savu darbību viņš atskaitās premjeram. Parlamenta priekšā par valsts drošību ir atbildīga Ministru padome. Tiesības pasludināt karu vai sūtīt bruņotos spēkus uz citām valstīm ir vienīgi parlamentam.^[32] Pašreizējais ģenerālštāba komandieris ir ģenerālis Jašars Bujukanits, kas amatu pārņēma no ģenerāļa Hilmi Ēzkēka 2006. gada 26. augustā.^[40]

Turcijas bruņotiem spēkiem ir ļoti liela nozīme arī valsts iekšpolitikā, jo armiju vēsturiski uzskata par valsts sekulārās demokrātijas garantu.^[41] Pēdējo desmitgažu laikā bruņotie spēki ir ar varu pārtraukuši vairāku valdību darbību, jo ir bijužas pamatotas aizdomas, ka valdība neievēro konstitūcijā noteiktos Ataturka principus.^[41]

[izmainīt šo sadaļu] Ekonomika

Galvenie raksti: Turcijas ekonomika un Turcijas ekonomiskā vēsture

Turciju ASV Centrālais izlūkošanas dienests iekļauj attīstīto valstu sarakstā^[42] un tā ir OECD un G20 dibinātāja.

Kopš Turcija ir republika, tās ekonomika ir bijusi daļēji valsts kontrolēta, kur valdība pilnībā kontrolē privātā sektora līdzdalību, starptautisko tirdzniecību un tiešās ārvalstu investīcijas. 1980. gados Turcijā sāka īstenot vairākas reformas, kuru idejiskais autors bija premjers Turguts Ēzals. Reformas nodrošināja valsts pakāpenisku pāreju no valsts kontrolētas brīvās ekonomikas uz privātā sektora brīvo ekonomiku.^[9] Reformu rezultātā notika strauja izaugsme, kuru tikpat ātri apturēja lejupslīde un krīzes 1994., 1999.^[43] un 2001. gadā.^[44] Tā rezultātā IKP pieaugums no 1981. līdz 2003. gadam bija tikai 4%.^[45] Papildus nepieciešamo reformu trūkums, arvien augošais privātais sektors un politiskā korupcija izraisīja ļoti augstu inflāciju, vāju banku sektoru un nepastāvīgu makroekonomisko stāvokli.^[46]

Pēc 2001. gada krīzes, pateicoties finanšu ministra Kemala Derviša reformām, tika samazināta inflācija līdz viencipara skaitlim, palielinājās uzticība investoru acīs un sāka samazināties bezdarbs. Ekonomisko reformu rezultātā Turcija ir padarījusi daudz pieejamākus tās tirgus starptautiskiem tirgotājiem un samazinājusi valsts ietekmi tirdzniecībā. Arvien vairāk valsts uzņēmumu tiek privatizēti.^[47]

2005. gadā IKP pieaugums bija 7,5%^[48] un tādēļ Turcija ir viena no ātrāk augošajām ekonomikām pasaulē. Turcijas ekonomikā vairs nedominē vecā lauksaimniecība, jo tagad ekonomikā lielāko lomu spēlē industrializētie rajoni ap lielākajām pilsētām valsts rietumos. Tiem raksturīga augsta līmeņa servisa industrija un tagad lauksaimniecība sastāda tikai 11,9% no IKP, bet ražošana — 23,7% un pakalpojumi — 64,5%.^[49] Pēdējo 20 gadu laikā īpaši strauju izaugsmi pieredzējusi tūrisma nozare un tagad tā ir nozīmīga valsts ekonomikas sastāvdaļa. 2005. gadā Turciju apmeklēja 24.124.501 cilvēks, kas pienesa valsts ieņēmumiem apmēram 18,2 miljardus ASV dolāru.^[50] Citi svarīgākie Turcijas ekonomikas virzieni ir būvniecība, auto ražošana, elektronika un tekstilrūpniecība.

Pēdējo gadu laikā lielo inflāciju Turcijā izdevās apturēt un tādēļ tika ieviesta jauna valūta, lai nostiprinātu esošo situāciju arī vizuāli. 2005. gada 1. janvārī vecās turku liras (TL) tika aizstātas ar jaunajām turku lirām (YTL), atmetot sešas nulles (1 YTL = 1.000.000 TL).^[51] Turpinoties ekonomiskajām reformām, 2005. gadā inflācija tika samazināta līdz 8,2% un bezdarbs līdz 10,3%.^[49] Ar IKP 5.062 ASV dolāru uz vienu iedzīvotāju, Turcija 2005. gadā bija 69. vietā pasaulē.

Turcijas galvenie tirdzniecības partneri ir:

• Eiropas Savienība (eksports 59%; imports 52%);^[52]
• ASV;
• Krievija;
• Japāna.

Turcija savā labā izmanto arī priekšrocības, ko piedāvā muitas savienība ar ES, kuru noslēdza 1995. gadā, lai realizētu eksportam paredzētās rūpniecības preces un piesaistītu ES valstu investorus.^[53] 2005. gadā eksports sasniedza 73,5 miljardus ASV dolāru, bet imports sasniedza 116,8 miljardus.^[52] 2006. gadā eksports jau sasniedza 85,8 miljardus, kas ir par 16,8% vairāk nekā 2005. gadā.^[54] Jaunākie dati liecina, ka eksports 2007. gadā bijis 105,9 miljardi ASV dolāru.^[55]

Pēc ilglaicīga perioda bez ievērojamām ārvalstu investīcijām, Turcija ir spējusi 2006. gadā piesaistīt investīcijas 19,9 miljardu ASV dolāru apmērā, bet 2007. gadā paredzams daudz lielāks apjoms.^[56] Plašās privatizācijas un stabilā valsts politika sakarā ar iespējamo iestāšanos ES, stabila izaugsme un pareizi izplānotās reformas banku sektorā, mazumtirdzniecībā un telekomunikācijās ir pozitīvi ietekmējušas ārvalstu investīciju apjomīgāku pieplūdumu.^[47]

[izmainīt šo sadaļu] Ģeogrāfija un klimats

Galvenais raksts: Turcijas ģeogrāfija

Turcijas teritorija ir vairāk kā 1600 km gara un 800 km plata un tā ir līdzīga taisnstūrim.^[57] Turcijas teritorija, ieskaitot ūdenskrātuves, aizņem 783 562 kvadrātkilometrus^[58], no kuriem 755 688 m² atrodas Āzijā (Anatolija), bet 23 764 m² — Eiropā.^[57] Tādēļ Turciju uzskata par starpkontinentālu valsti. Turcija pēc teritorijas platības ir 37. lielākā pasaulē un tās platība ir līdzīga Francijas un Lielbritānijas teritoriju summai. Turciju no trīs pusēm apskalo jūras: rietumos — Egejas jūra, ziemeļos — Melnā jūra un dienvidos — Vidusjūra. Turcijas teritorijā — ziemeļrietumos atrodas Marmora jūra.^[59]

Turcijas Eiropas daļa ziemeļrietumos ir Austrumu Trāķija, kas robežojas ar Grieķiju un Bulgāriju. Valsts teritoriju Āzijā — Anatoliju (arī „Mazāzijas pussala”) starp Kēroglu (turku: Köroğlu) un Melnās jūras austrumu piekrastes kalnu grēdas — Taura kalniem, veido augsta centrālā ieplaka ar šauriem piekrastes līdzenumiem. Līdzenumi ir iztekas vieta tādām upēm kā Eifrata, Tigra un Araksa. Te atrodas Vana ezers un Āgri kalns (turku: Ağrı, arī Ararats), kas ir augstākā Turcijas virsotne — 5.165 m.^[59][60]

Ģeogrāfiski Turcija ir iedalīta septiņos reģionos: Marmora jūras reģions, Egejas jūras reģions, Melnās jūras reģions, Centrālās Anatolijas reģions, Austrumu Anatolijas reģions, Dienvidaustrumu Anatolijas reģions un Vidusjūras reģions. Anatolijas nelīdzenā ziemeļu daļa, kas stiepjas gar Melno jūru, veido šauru un garu jostu. Tā sastāda aptuveni vienu sesto daļu no Turcijas sauszemes teritorijas. Tālāk uz dienvidiem un austrumiem teritorija veidojas arvien līdzenāka.^[59]

Turcijas daudzveidīgā teritorija ir sarežģītu zemes plātņu kustību rezultāts, kas radies tūkstošiem gadu gaitā. Tādēļ mūsdienās arī te ir raksturīgi nelieli pazemes grūdieni un vulkānu izvirdumi. Pateicoties zemes plātņu lūzuma vietām, ir izveidojušies Bosfors un Dardaneļi, kā arī visa Melnā jūra. Turcijas ziemeļos visas valsts garumā ir plātņu lūzuma josla, un 1999. gadā notika pēdējā lielākā zemestrīce, kuru dēvē par Izmitas zemestrīci.^[61]

Turcijā valda Vidusjūrai raksturīgs klimats, kam raksturīgas karstas un sausas vasaras, bet izteiktas un aukstas ziemas. Kalni, kas izvietojas tuvu krastam, aizkavē Vidusjūras ietekmes izplešanos tālāk iekšzemē un tādēļ nodrošina valsts vidienē kontinentālu klimatu ar izteiktiem gadalaikiem. Anatolijas vidienei ir raksturīgas krasas laikapstākļu pārmaiņas. Centrālajā līdzenumā ir vērojamas īpaši spēcīgas un izteiktas ziemas. Gaisa temperatūra šajos rajonos var sasniegt no -30 °C līdz pat -40 °C kalnu apvidos, kur zemi sniegs klāj 120 dienas gadā. Rietumu daļā ziemas temperatūra parasti ir nedaudz zemāka par 1 °C. Vasaras ir karstas un sausas, bet gaisa temperatūra dienā ir virs 30 °C.

Gadā vidēji nokrišņu daudzums sasniedz 400 mm. Sausākie reģioni ir Konjas līdzenums un Malatjas līdzenums, kur gada nokrišņu daudzums nepārsniedz 300 mm. Mitrākais laiks ir maijā, bet sausākais — jūlijā un augustā.^[62]

[izmainīt šo sadaļu] Iedzīvotāji

Galvenie raksti: Turcijas iedzīvotāji, Imigrācija uz Turciju, Reliģija Turcijā, un Sekulārisms Turcijā

2007. gadā Turcijā bija 70,5 miljoni iedzīvotāju un iedzīvotāju skaita pieaugums gadā ir 1,04%. Vidējā Turcijas apdzīvotība (iedzīvotāju skaits uz vienu kvadrātkilometru) ir 92; lauku rajonos viszemākā apdzīvotība ir 11 cilvēki uz kvadrātkilometru, bet visapdzīvotākajā Stambulas ilā — 2.420 cilvēki uz kvadrātkilometru. Turcijas pilsētās dzīvo 70,5% no visiem iedzīvotājiem. Aptuveni puse iedzīvotāju ir jaunāki par 28 gadiem, bet cilvēki darbspējīgā vecumā, t.i. 15-64 gadus veci ir 66,5% no visiem iedzīvotājiem. Vecumā līdz 14 gadiem ir 26,4% iedzīvotāju, bet virs 65 gadiem — 7,1%.^[63] Saskaņā ar Turcijas oficiālo statistiku, 2005. gadā vīriešu vidējais dzīves ilgums bija 68,9 gadi un sieviešu — 73,8 (vidējais — 71,3).^[64]

Vecumā no 6 līdz 15 gadiem pamatizglītība ir bezmaksas un obligāta. Izglītotības īpatsvars pavisam ir 87,4% (vīriešiem 95,3%, sievietēm 79,6%).^[65] Izglītības zemais līmenis saistīts ar to, ka valsts dienvidaustrumos, kur pārsvarā dzīvo arābi un kurdi, joprojām ļoti svarīgas ir feodālās tradīcijas.^[66]

Turcijas konstitūcijas 66. pants nosaka, ka turks ir jebkurš, kas „saistīts ar Turcijas valsti pilsonībā.” Līdz ar to, vārdam turks ir divējāda nozīme — ar to var tikt apzīmēts Turcijas pilsonis, kā arī piederošais turku tautībai. Turcijā citas lielākās minoritātes ir kurdi, čerkesi, zazi, čigāni, arābi un trīs oficiāli atzītās minoritātes (saskaņā ar Lozannas līgumu) — grieķi, armēņi un ebreji. Lielākā minoritāte ir kurdi, kas ir atšķirīgas etniskās izcelsmes iedzīvotāji, galvenokārt Turcijas dievidaustrumos. Turcijas oficiālais viedoklis ir tāds, ka kurdi nav minoritāte, bet no turku nācijas neatdalāms elements.^[67] Minoritātes, izņemot oficiālās, nebauda kādas īpašas privilēģijas un, sakarā ar to, ka vārdam minoritāte Turcijā ir ļoti emocionāla pieskaņa, šo minoritāšu kultūra tiek iespējami sapludināta ar kopējo valsts kultūru. Neskatoties uz to, ka valsts kultūra ir diezgan vienveidīga, pastāv atšķirības, saskaņā ar dažādām turku senajām tradīcijām. Nav pieejami precīzi dati par iedzīvotāju iedalījumu, jo Turcijas statistikā netiek vākti un apkopoti dati par cilvēku tautību un reliģisko piederību.^[68]

Sakarā ar lielo darbaspēka trūkumu Eiropā pēc Otrā pasaules kara, ievērojams skaits turku devās strādāt uz Rietumeiropu (galvenokārt uz Vāciju). Tā Eiropā izveidojās liels daudzums turku emigrantu un tika izveidotas lielas diasporas. Mūsdienās arī pati Turcija ir galamērķis daudziem emigrantiem. Uz Turciju pārceļas liels skaits iedzīvotāju no citām islāma valstīm, jo Turcija ir ES kandidātvalsts un tā viņi varēs iekļūt Eiropā.^[69]

Vienīgā oficiālā valsts valoda visā Turcijas teritorijā ir turku valoda. Nav pieejami precīzi dati par iedzīvotāju valodām tādu pašu iemeslu dēļ, kāds minēts augstāk par reliģiju un tautību.^[68] Tomēr oficiālā valsts televīzija TRT raida arī dažos citos dialektos un arābu, bosniešu, zazu, čerkesu un kurdu valodās.^[70]

Vairums (99,8%) Turcijas iedzīvotāju uzskatāmi par musulmaņiem,^[71] no kuriem vairāk kā 75% pieder sunnītiem. Aptuveni 20% no musulmaņiem pieder šiītu alevītu virzienam.^[72] Populārā hanafītu sunnītu skola tiek atbalstīta arī no valsts puses ar Reliģisko lietu ministrijas palīdzību (turku: Diyanet İşleri Başkanlığı) un tai pakļautas visas mošejas un reliģiskie darbinieki. Pārējie iedzīvotāji ir kristieši (galvenokārt grieķu pareizticīgie, armēņu apustuliskie un sīriešu pareizticīgie), jūdaisti un jezidisti.^[73]

Turcijā ir ļoti spēcīga sekulārsima kustība un ideju aizstāvība. Neskatoties uz to, ka valsts neatbalsta kādu konkrētu reliģiju, tā pastāvīgi uzrauga reliģisko organizāciju darbību. Konstitūcija garantē valsts iedzīvotāju tiesības brīvi izvēlēties reliģiju un reliģiskās institūcijas aizsargā likums. Konstitūcija aizliedz reliģiskajām organizācijām iesaistīties valsts lietu risināšanā un politikā (piemēram organizējot partiju), kā arī ir aizliegta reliģisko skolu darbība. Nevienai partijai nav atļauts atbalstīt kādu konkrētu reliģiju vai paust kādas ticības uzskatus, bet atsevišķas konservatīvas partijas cenšas to darīt.^[10] Turcijā ar likumu ir aizliegts ēkās, kurās atrodas valsts iestādes, skolas un universitātes, valkāt hidžabu (lakatu) un citus ticību apliecinošus vai reliģijai raksturīgus apģērbus vai to elementus.^[74] Likuma atbilstību universālajām cilvēka tiesībām apstiprina arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums Lejlas Šahinas prasībā pret Turciju.^[75]

[izmainīt šo sadaļu] Kultūra

Galvenie raksti: Turcijas kultūra, Turcijas māksla, Sports Turcijā, Turcijas literatūra, un Osmaņu arhitektūra

Turcijā ir ļoti daudzveidīga kultūra, kas ir tjurku, Anatolijas, osmaņu (grieķu-romiešu un islāma kultūras sajaukums) un Rietumu kultūru elementu sajaukums ar tradīcijām, kuras aizsāktas līdz ar Osmaņu impērijas rietumniecisko virzību, kas turpinās arī mūsdienās. Šāds kultūru sajaukums veidojies turku migrācijas laikā no Centrālāzijas uz Rietumiem, turkiem sastopoties ar citām kultūrām.^[76][77] Tā kā Turcija ir veiksmīgi pārtapusi no agrākās reliģiskās Osmaņu impērijas par modernu nācijas valsti, kurā strikti nodalīta valsts un reliģija, radušās izteiktas mākslas izpausmes metodes. Republikas pirmajos gados valdība ievērojamus līdzekļus ieguldīja lietišķajā mākslā, muzejos, teātros un arhitektūrā. Sakarā ar to, ka jaunās turku identitātes noteikšanā ievērojamu lomu spēlēja vairāki vēsturiski apstākļi, turku kultūra ir „modernizācijas” un rietumnieciskuma centienu produkts, kas tiek kombinēts ar nepieciešamību saglabāt tradicionālās reliģiskās un vēsturiskās vērtības.^[76]

Turcijas mūzika un literatūra ir izcils paraugs dažādu kultūru sajaukumam. Turcijā ir populāri dažādi mūzikas žanru veidi: no arabeskas līdz hip-hopam, un mūsdienu Turcijas mūzikas žanru veidošanās pamatā ir Centrālāzijas turku, islāma un eiropiešu tradīciju apvienojums, kas radās Osmaņu impērijas un islāma saskarē ar Eiropu.^[78] Osmaņu impērijas pastāvēšanas laikā turku literatūru ietekmēja persiešu un arābu literatūra, bet impērijas pastāvēšanas pēdējos gados izteiktāka kļuva turku tautiskā un rietumu literatūras ietekme. Kultūru sajaukums dažkārt tiek arī īpaši dramatizēts, piemēram, 2006. gada Nobela literatūras prēmijas ieguvēja Orhana Pamuka darbā minētajā „kultūru sadursmes un saplūšanas jaunie simboli”.^[79]

Vairāku gadsimtu ilgo unikālo tradīciju sajaukumu apliecina arī Turcijā esošie arhitektūras elementi. Papildus tradicionālajiem bizantiešu arhitektūras elementiem, kas atrodami visā Turcijas teritorijā, ir saglabājušies daudzi osmaņu arhitektūras paraugi, kas attēlo vietējo un islāma tradīciju sajaukumu visās bijušās Osmaņu impērijas teritorijās. Turcijas arhitektūru kopš 18. gs. stipri ietekmējusi rietumu kultūra un tas redzams vairākos paraugos: Sultāna Ahmeda mošeja un Dolmabahčes pils.^[80]

Turcijā populārākais sporta veids ir futbols.^[81] Populārākie futbola klubi ir Galatasarajas sporta klubs, Fenerbahčes sporta klubs un Bešiktašas vieglatlētikas klubs. 2000. gadā Galatasarajas klubs, izcīnot UEFA kausu un super kausu, nostiprināja savas pozīcijas kā ievērojams Eiropas futbola klubs. Divus gadus vēlāk, 2002. gada Pasaules kausa finālā Japānā un Dienvidkorejā Turcijas nacionālā izlase ieguva trešo vietu. Citi populāri sporta veidi ir basketbols, volejbols un motosports (pēc Stambulas trases iekļaušanas Formula 1 sarakstā). Kopš osmaņu laikiem tradicionāls turku sporta veids ir cīņa eļļā (turku: Yağlı güreş).^[82]

[izmainīt šo sadaļu] Skatīt arī

• Turcijas ievērojamāko vietu uzskaitījums
• Turcijas pilsētu uzskaitījums
• Turki
• Ankara

[izmainīt šo sadaļu] Atsauces

Eiropas valstis
Albānija | Andora | Apvienotā Karaliste | Austrija | Baltkrievija | Beļģija | Bosnija un Hercegovina | Bulgārija | Čehija | Dānija | Francija | Grieķija | Horvātija | Igaunija | Īrija | Īslande | Itālija | Kosova | Krievija | Latvija | Lietuva | Lihtenšteina | Luksemburga | Maķedonijas Republika | Malta | Melnkalne | Moldova | Monako | Nīderlande | Norvēģija | Polija | Portugāle | Rumānija | Sanmarīno | Serbija | Slovākija | Slovēnija | Somija | Spānija | Šveice | Turcija | Ukraina | Ungārija | Vācija | Vatikāns | Zviedrija
Teritorijas: Fēru Salas | Gibraltārs | Gērnsija | Menas sala | Džersija

Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO)
Dalībvalstis	Apvienotā Karaliste · ASV · Beļģija · Bulgārija · Čehija · Dānija · Francija · Grieķija · Igaunija · Īslande · Itālija · Kanāda · Latvija · Lietuva · Luksemburga · Nīderlande · Norvēģija · Polija · Portugāle · Rumānija · Slovākija · Slovēnija · Spānija · Turcija · Ungārija · Vācija
Kandidātvalstis	Albānija · Horvātija · Maķedonija