Polija-Lietuva
Vikipēdijas raksts
|
|
| Motto | Si Deus nobiscum, quis contra nos |
| Oficiālās valodas | Poļu, latīņu un senbaltkrievu |
| Baznīca | Romas Katoļu |
| Galvaspilsētas | Krakova (līdz 1596) Varšava (no 1596) |
| Lielākā pilsēta | Gdaņska, vēlāk Varšava |
| Valsts galva | Polijas karalis Lietuvas dižkunigaitis |
| Platība | aptuveni 1 miljons km2 |
| Iedzīvotāju skaits | aptuveni 11 miljoni |
| Pastāvēja | 1569 - 1795 |
Žečpospoļita (jeb Polijas-Lietuvas ūnija) bija federāla monarhija Centrāleiropā no 1569. līdz 1795. gadam. Pilnais apvienotās valsts nosaukums: pol. Rzeczpospolita Obojga Narodów, liet. Žečpospolita/Abiejų Tautų Respublika, baltkr. Рэч Паспалітая Абодвух Народаў).
Nosaukums ir no latīņu valodas: res publica - poliski rzec pospolita, kas neapzīmēja valsts politisko iekārtu mūsdienu izpratnē, bet to, ka Lietuvas lielkņaziste un Polijas karaliste ir atsevišķi subjekti (res privatae) kopīgā valstī, kurā ietilpa Lietuvas lielkņaziste, Polijas karaliste, Prūsija un daļa Livonijas.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Tapšana un vēsture
Tika izveidota 1569. gadā, Ļubļinas ūnijā apvienojoties Polijas karalistei un Lietuvas dižkunigaitijai. Tika saglabāts robežu dalījums, iekšējā administrācija, atsevišķas valstu kases, tiesas, valsts valodas, bet bija kopējs karalis, divpalātu seims, likumdošana, ārpolitika un naudas sistēma.
1572. gadā - Žečpospoļita kļūst par konstitucionālu monarhiju. Pēc 1569.-1573. gadu Konstitūcijas pieņemšanas tika juridiski apstiprināts karaļa ievēlēšanas princips. No Anrī (Henrika) Valuā (1573.-1574.) tika panākti t.s. Henrika artikuli (1573. gadā), kas liedza karalim turpmāk noteikt sev pēcnācēju tronī; Seims ieguva tiesības „uz visiem laikiem brīvi ievēlēt karali“. Šis dokuments vairāk nekā 20 pantos reglamentēja karaļa un Seima tiesības un galīgi noformēja kārtu pārstāvniecības politisko sistēmu kā šļahtas republiku vai provinču federāciju.
- 1573.-1574. - Anrī (pol. Henrik) Valuā, karalis.
- 1576.-1586. - Stefans Batorijs, karalis.
- 1587.-1632. - Sigizmunds III Vasa, karalis (1592.-1599.- Zviedrijas karalis). Aktīvi veicina kontrreformāciju.
- 1591.-1593. - ukraiņu kazaku sacelšanās Kosinska vadībā
- 1592. - Sigizmunds III Vasa manto Zviedrijas troni.
- 1594.-1596. - ukraiņu kazaku sacelšanās Naļivaiko vadībā
- 1596. - Brestas ūnija starp pareizticīgo un katoļu baznīcām
- 1601.-1611. - karš ar Zviedriju.
- 1617.-1629. - karš ar Zviedriju
- 1618. - Deulinas miera līgums ar Krieviju
- 1621. - Žečpospoļita zaudē Rīgu.
- 1625. g. - Žečpospoļita zaudē Livoniju (Vidzemi).
- 1629. - Altmarkas miera līgums ar Zviedriju. Zviedrija iegūst Igauniju un Vidzemi.
- 1632.-1634. (Smoļenskas) karš ar Krieviju
- 1649. - ukraiņu kazaku sacelšanās.
- 1652. - seimā pieņem „veto“ tiesības. Tās paralizē valsts pārvaldi, jo viens deputāts var nobloķēt seima lēmumus.
- 1654. - Ukrainas kazaki lūdz palīdzību Krievijai. Sākas Krievijas- Žečpospoļitas karš.
- 1667. - miers ar Krieviju, Žečpospoļita zaudē Austrumukrainu (arī Kijevu), Smoļensku. Žečpospoļita vairs nav lielvalsts.
- 1700. - Žečpospoļita kopā ar Krieviju un Dāniju sāk karadarbību pret Zviedriju. Sākas Ziemeļu karš. Poļu negaidītais uzbrukums Rīgas virzienā tiek atsists.
- 1701. - zviedru armija sakauj poļus-lietucviešus un ieņem Varšavu. Žečpospoļita slēdz mieru ar Zviedriju.
- 1709. - Poltavas kaujā tiek sakauta Zviedrijas armija. Žečpospoļita atjauno karadarbību pret Zviedriju.
- 1733. - Žečpospoļita praktiski zaudējusi patstāvību un spiesta pakļauties Krievijas, Austrijas un Prūsijas diktātam.
- 1772. - Pirmā Polijas dalīšana starp Krieviju, Austriju un Prūsiju. Krievija iegūst baltkrievu zemes, Austrija - Galīciju, Prūsija - Rietumprūsiju. Žečpospoļita zaudē 1/3 savas teritorijas un pusi iedzīvotāju.
[izmainīt šo sadaļu] Valsts pārvalde
Valsti pārvaldīja vēlēts karalis un divi - Krakovas un Viļņas - Seimi. Delegātus uz Seimu izvirzīja provinču un vojevodistu Seimikos.
Līdzās kārtējām seimiku sapulcēm, kas apsprieda un lēma vietējas nozīmes jautājumus, parādījās īpašas sapulces - t.s. pirmsseima jeb vēlēšanu seimiki un atskaites seimiki. Pirmsseima seimiku sasauca stārasts pēc karaļa universāla pasludināšanas; sēdēs piedalījās karaļa pārstāvis, kurš informēja par Seima sasaukšanas iemeslu. Vēlēšanu seimikā tika ievēlēti delegāti uz Seimu un tika izstrādāta un apstiprināta šo delegātu rīcības instrukcija, ko tie saņēma rakstiskā veidā. Tas bija visa seimika viedoklis, kuru delegātam vajadzēja bez ierunām ievērot. Tātad viena vai divu delegātu protests Seimā pret kādu priekšlikumu bija nevis konkrētās personas viedoklis, bet gan vesela novada šļahtas viedoklis. Atskaites seimiki sanāca pēc Seima darba beigām, kad delegāti ziņoja par seimika instrukciju izpildi un Seima lēmumiem. XVI gs. Žečpospoļitā darbojās aptuveni 70 seimiku.
Savus ziedu laikus Žečpospoļitas šļahtas republika piedzīvoja XVI gs beigās un XVII gs. Kopš XVII gs. vidus pietika ar viena delegāta protestu, lai Seims lēmumu nevarētu pieņemt (t.s. liberum veto tiesības). Aizvien biežāk Seims beidzās bez rezultātiem tieši šādu protestu dēļ. Laikā no 1652. līdz 1736. gadam šādi beidzās 26 Seimi (no tiem apmēram puse liberum veto tiesību dēļ, bet otra puse gadījumu - kad Seims tā arī nevarēja nonākt pie kopsaucēja). Tā kā valstij līdzekļi tomēr bija vajadzīgi, tad šos un arī citus svarīgus jautājumus izlēma apgabalu seimiki. Līdz ar to var teikt, ka Polijā kārtu pārstāvniecība ne tikai ierobežoja karaļa varu, bet nopietni kavēja valsts attīstību.
Pastāvīgi darbojošās pārstāvniecības institucijas vairākos līmeņos ir visai unikāla parādība viduslaiku Eiropā. No malas tā var izskatīties pēc anarhijas, taču šī sistēma nodrošināja ideālu dzīvi provincēs un to uzplaukumu - t.i. ideālu iekšpolitisko dzīvi. Taču šīs sistēmas nenoliedzams trūkums bija valsts ārpolitikas un centralizācijas paralizēšana, kas noveda pie valstiskās patstāvības zaudēšanas XVIII gs. beigās.
1791. gadā Seims pieņēma jaunu konstitūciju. Tika likvidētas karaļu vēlēšanas (tās paredzētas tikai dinastijas izzušanas gadījumā); tika likvidētas liberum veto tiesības; magnāti zaudēja savas īpašās privilēģijas; tika nostiprināta centrālā izpildvara, pilsētas ieguva tiesības tikt pārstāvētas Seimā, pilsētnieki ieguva tiesības ieņemt augstākos garīdznieku amatus un iegūt virsnieku dienesta pakāpes (dzimtbūšana netika atcelta). Taču kaimiņvalstis neļāva Žečpospoļitai atgūties un gūt reformu rezultātus.
Skat. arī Kārtu pārstāvniecība
[izmainīt šo sadaļu] Valsts bojāeja
XVIII gs. pēc Lielā Ziemeļu kara valsts militāri un saimnieciski bija kļuvusi tik vāja, ka praktiski kļuva par Krievijas impērijas protektorātu. Valsts pilnīgu suverenitāti sāka zaudēt līdz ar 1772. gadā notikušo t.s. pirmo "Polijas dalīšanu", kad tās teritoriju bez pretestības savā starpā sadalīja Krievijas impērija, Prūsijas karaliste un Austrija (vēl divas šādas "dališanas" notika 1793. un 1795. gados). Centieni atjaunot valstiskumu izpaudās kā 1830.-1831. gadu un 1863.-1864. gadu sacelšanās.
XX gs. bijušās Žečpospoļitas teritorijā izveidojās 4 valstis: Lietuvas republika, Polijas republika, Baltkrievijas republika un Ukrainas republika. Šodienas Polijas Republika uzskata sevi par Žečpospoļitas vēsturisko mantinieci.
[izmainīt šo sadaļu] Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieki 1569.-1795.
- Sigismunds II Augusts (Zygmunt II August)
- Henriks Valuā (Henryk Walezy)
- Stefans Batorijs (Stefan Batory)
- Sigismunds III (Zygmunt III Waza)
- Vladislavs IV (Władysław IV Waza)
- Jans II Kazimirs (Jan II Kazimierz)
- Mihals Višņoveckis (Michał Korybut Wiśniowiecki)
- Jans III Sobeskis (Jan III Sobieski)
- Augusts II Stiprais (August II Mocny)
- Staņislavs Ļeščinskis (Stanisław Leszczyński)
- Augusts III (August III)
- Staņislavs Poņatovskis (Stanisław August Poniatowski)
|
|
Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
