Lielais Ziemeļu karš
Vikipēdijas raksts
Lielais Ziemeļu karš (1700-1721) bija viens no lielākajiem kariem par politisko un militāro ietekmi Ziemeļeiropā. Kara rezultātā samazinājās Zviedrijas loma, bet krasi pieauga Krievijas loma Baltijas jūras reģionā. Polijas-Lietuvas kopvalsts un Saksija tika novājinātas, bet Prūsija parādījās kā jauna militāra vara. Nerealizējās Livonijas politiķu plāns atjaunot autonomu valsti Polijas-Lietuvas vai Saksijas paspārnē.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Kara priekšvēsture
17. gadsimta gaitā Zviedrija ieguva dominējošo stāvokli Baltijas jūras reģionā, bet Hanzas savienība beidza eksistēt. Jaunais Krievijas cars Pēteris I (1672-1725), atgriežoties mājup no sava lielā ceļojuma ("Lielā sūtniecība") cauri Livonijai uz Ziemeļvāciju, Holandi un Angliju, kala plānus par savas valsts modernizēšanu un tās ietekmes palielināšanu Eiropas politikā. Saksijas kūrfirsts Augusts II Stiprais (1670-1733), kas bija ievēlēts par Polijas-Lietuvas karali, vēlējās atgūt savas lielvalsts zudušo varenību un atgūt Zviedrijai zaudēto Pārdaugavas hercogisti un Igauniju. Livonijas muižnieki bija nemierā ar viņu tiesību ierobežojumiem un 16.-17.gs. iegūto zemes īpašumu nodošanai zviedru kroņa pakļautībā. Ambiciozais un avantūriskais Livonijas muižnieku priekšstāvis Johans Reinholds fon Patkuls (1660-1707) bija "līdz nāvei" sanīdies ar Zviedrijas valdību un visu savu turpmāko dzīvi veltīja atriebības plānu veidošanai. Pirmā vienošanās par koalīciju pret Zviedriju tapa Rāvas-Ruskas pilsētiņā tagadējā Rietumukrainā, kur Pēteris I un Augusts II, kopīgi dzīrojot, pārrunāja turpmākās sadarbības plānus par Austrumbaltijas zemju atņemšanu Zviedrijai un savstarpēju sadalīšanu. Ingrija un Karēlija pienācās Krievijai, bet Vidzeme (Livonija) un Igaunija - Polijai. Vēlāk aliansei pievienojās Dānijas - Norvēģijas kopvalsts, kas vēlējās atgūt savas iepriekšējos karos Zviedrijai zaudētās teritorijas un uzbrukt Zviedrijas sabiedrotajām Šlēzvigas un Holšteinas hercogistēm. Livonijas muižnieki pilnvaroja fon Patkulu 1699. gada augustā Varšavā parakstīt Vidzemes un Igaunijas bruņniecības padošanās aktu Augustam II un viņa pēcnācējiem (t.i. Saksijas kūrfirstiem). Koalīcijas vienošanās galīgajā formā tika noslēgta 1699.gada novembrī Preobraženskā (tagad - Maskavas daļa).
[izmainīt šo sadaļu] Kara pirmā daļa (1700-1704)
[izmainīt šo sadaļu] Saksijas uzbrukums Rīgai
Lielais Ziemeļu karš sākās 1700. gada 11. februārī, kad Saksijas karaspēks 12 tūkstošu kājnieku un 600 dragūnu sastāvā bez kara pieteikuma šķērsoja Misas upi pie Olaines, kas bija Kurzemes un Vidzemes robeža, un ieņēma Pārdaugavā esošās Kobrona skanstis. Tomēr aptuveni divtūkstoš vīru lielais zviedru garnizons bija labi sagatavots un stiprajiem Rīgas nocietinājumiem sakši neuzbruka. Tā vietā viņi šķērsoja Daugavu pie Jumpravas muižas un ielauzās Vidzemē. Cerētā muižnieku sacelšanās nesekoja par spīti Patkula aktīvajai pretzviedru aģitācijai. Tā vietā zviedriem lojālie muižnieki ar saviem karakalpiem pulcējās Rīgas aizstāvībai. Par Rīgas komandantu Vidzemes ģenerālgubernātors Ēriks Dālbergs iecēla senu Patkulu dzimtas ienaidnieku pulkvedi Magnusu Johanu fon Tīzenhauzenu. Vidzemes bruņniecības konvents un Rīgas rāte parakstīja deklarācijas, kurās norobežojās no Patkula plāniem un pauda lojalitāti Zviedrijas karalim Kārlim XII. Varšavas seims paziņoja, ka Polija neatrodas karastāvoklī ar Zviedriju.
[izmainīt šo sadaļu] Zviedrijas panākumi pret Dāniju un Krieviju
Pretzviedru koalīcijas iecerētais zibenskarš Vidzemē nebija izdevies, toties zviedri šajā laikā Kārļa XII vadībā sešu nedēļu laikā sakāva Dāniju un piespieda parakstīt miera līgumu. Tad viņi kuģos šķērsoja Baltijas jūru un izcēlās Pērnavā, šķērsoja Igauniju un 30 tūkstošu karavīru stiprais karaspēks ar zviedru karali priekšgalā uzvarēja krievus pie Narvas 1700. gada 20. novembrī. Kārlis XII tomēr izlēma nevis vajāt atkāpjošos Pētera I armiju, bet gan vērsties pret savu personīgo ienaidnieku Augustu II un ierīkoja karaspēka ziemas nometni pie Tartu. Saksijas karaspēks atkāpās no Rīgas, ieņēma stipro Kokneses cietoksni un apmetās ziemas nometnē Kurzemes hercogistē (Sēlijā) un Lietuvā. 1701. gada ziemā Biržu pilī notika sarunas starp Augustu II un Pēteri I par tālāko kara taktiku.
[izmainīt šo sadaļu] Zviedrijas ofensīva pret Saksiju
1701. gada 19. jūlijā notika izšķirošā kauja starp Saksijas un Zviedrijas karaspēkiem Spilves pļavās Pārdaugavā ("Daugavas kauja"). Sakšu armijas virspavēlnieks grāfs Ādams fon Šteinavs (Adam Heinrich Graf von Steinau) taktiski kļūdījās un pirms kaujas sadalīja savu karapēku. Zviedru kājnieki dūmu aizsegā pārcēlās pāri Daugavai un spējā triecienā sakāva sakšus, kas organizēti atkāpās. Karalis Kārlis XII viegli ieņēma Kurzemes galvaspilsētu Jelgavu. 1701. gada oktobrī zviedri izveidoja karaspēka ziemas nometni Virgā pie Liepājas. Polijas-Lietuvas valdība protestēja pret Kurzemes okupāciju, jo pēc seima lēmuma "vienīgi Polijas karalis Augusts II (kā Saksijas kūrfirsts) atradās karastāvoklī pret Zviedriju, ne Polijas-Lietuvas kopvalsts". Augusts II piedāvāja sākt miera sarunas, tomēr stūrgalvīgais Kārlis XII no tā atteicās un pieprasīja seimam cita karaļa ievēlēšanu. 1702. gada janvārī zviedru karaspēks pārvietojās uz Lietuvu un, pavasarim sākoties, 23. martā šķērsoja Polijas robežu un bez kaujas ieņēma Varšavu 14.maijā. Toties liela kauja starp uzbrūkošajiem zviedriem un poļu-sakšu armiju notika pie Keļces pilsētas ("Klisovas kauja"). Zviedri izcīnīja vēl vienu uzvaru, kuras rezultātā tie sagrāba visu sakšu artilēriju, karaspēka kasi ar 150 tūkstošiem dālderu un karaļa Augusta II sudraba trauku komplektu. Augusts šoreiz bija gatavs piekrist visām zviedru prasībām, ja vien viņam atļautu palikt par karali. Polijas kardināls savukārt Polijas-Lietuvas valsts vārdā piedāvāja atteikties gan no Latgales, gan no Kurzemes, gan arī maksāt lielu kara izraisīto zaudējumu atlīdzību. Kārlis XII turpināja pastāvēt uz jauna karaļa vēlēšanām, kas pretēji poļu bruņniecības vairākuma gribai zviedru karaspēka klātbūtnē notika 1704. gada 12. jūlijā, un par jauno karali ievēlēja Staņislavu Ļeščinski (Stanisław I. Leszczyński). Augusts savukārt kopā ar saviem atbalstītājiem organizēja partizānu karu, kas krietni novājināja zviedru okupācijas varu.
[izmainīt šo sadaļu] Krievijas iebrukums zviedru Vidzemē un Igaunijā
Kamēr Zviedrijas karaspēks atradās Polijā-Lietuvā, tikmēr Krievijas karaspēks guva atelpu pēc smagā zaudējuma pie Narvas un uzsāka otro kampaņu zviedru Baltijas provincēs. 1701. gada rudenī krievu dragūnu pulki Šeremetjeva vadībā iebruka zviedru pārvaldītajā Igaunijā un atkārtoti sakāva Volmāra fon Šlipenbaha komandēto zviedru karaspēka vienību 1701. gada decembrī pie Tērbatas un 18. jūlijā pie Omuļiem, netālu no tagadējās Latvijas un Igaunijas robežas, pamatīgi izpostot Ziemeļvidzemi un Igauniju un lietojot "izdedzinātās zemes taktiku". Pēc bezcerīgas cīņas 1702. gada 26. augustā kapitulēja Alūksnes cietoksnis, kuru aizsargāja ap 300 latviešu bataljonu cīnītāji. Trimdā tika aizvesti visi Valkas un Alūksnes pilsoņi.
1702. gada beigās Šeremetjevs bieži citētajā vēstulē caram Pēterim rakstīja: "Varenais Dievs un vissvētā dievmāte ir Tavu vēlēšanos piepildījusi. Ienaidnieka zemē vairs nav, ko postīt. No Pleskavas līdz Tērbatai, lejup pa Veļikajas upi, gar Peipusa ezera krastiem līdz Narvas upes grīvai, ap Tērbatu, aiz Tērbatas [..] Laiuses līdz Rēvelei, 50 verstis pret Rakveri un tālāk no Tērbatas uz augšu pa Mētraines upi līdz Vircezeram, pret Helmi un Karksi, un aiz Karksi līdz 38 verstīm pret Pērnavu, un no Rīgas līdz Valkai: viss ir nopostīts, pilis ir uzspridzinātas. Nekas vairs nav saglabājies bez Pērnavas un Rēveles, un šur tur kāda muiža jūrmalā. Citādi viss starp Rēveli un Rīgu ir izravēts. Apdzīvotās vietas atrodamas tikai uz kartes. Kā klājies postīšanas laikā, zina stāstīt gūstekņi [..] Ko lai es iesāku ar laupījumu?" Viena no Šeremetjeva gūsteknēm bija 18 gadus jaunā, jautrā un attapīgā katoļu ticības zemnieka meita Marta Skavronska, kas bija bijusi kalpone pie Alūksnes luterāņu mācītāja Ernesta Glika. Kā kara laupījums viņa vispirms nonāca Šeremetjeva, pēc tam Meņšikova namā. 1703. gadā skaistule un labā pavāre esot iepatikusies caram Pēterim, kurš ierādīja viņai mitekli savā galmā Preobraženskas sādžā pie Maskavas. Tur viņa pārgāja krievu ortodoksajā ticībā, tika nokristīta par Katrīnu Aleksejevnu un kā Pētera konkubīne dzemdēja viņam trīs meitas, no kurām Elizabete Petrovna vēlāk kļuva par Krievijas ķeizarieni Elizabeti, bet Anna Petrovna - par ķeizara Pētera III māti. Pēc cara Pētera I nāves viņa kļuva par Krievijas ķeizarieni Katrīnu I.
[izmainīt šo sadaļu] Ingrijas ieņemšana un Sanktpēterburgas dibināšana
Tālāk galvenie notikumi risinājās Ingrijā. 1702. gada 11. oktobrī krievi Pētera I vadībā ieņēma Noteburgas (Noteburg) cietoksni pie Ņevas upes iztekas no Ladogas ezera, ko Pēteris I pārdēvēja par Šliselburgu, proti - "atslēgas pili" un Nīenšances (Nyenskans) cietoksni 1703. gada 3. maijā pie Ņevas ietekas Somu jūras līcī, ko pārdēvēja par Šlotburgu jeb "slēdzenes pili". Tādējādi Krievija ieguva kontroli pār stratēģiski svarīgo Ņevas upi un izeju uz Baltijas jūru jeb "logu uz Rietumiem". 1703. gada 27. maijā Pēteris I iepretī zviedru cietoksnim lika dibināt jaunu cietoksni, ko nosauca Svētā Pētera un Pāvila vārdā. Jaunais cietoksnis kopā ar zviedru pilsētiņu Nīenu (Nyen) kļuva par aizsākumu Sanktpēterburgai ("Svētā Pētera pilsētai"), kas tikai 1712. gadā kļuva par jauno Krievijas impērijas galvaspilsētu. 1703. gada pavasarī krievi ieņēma Koporjes (Kaprio) un Jamburgas cietokšņus un pabeidza Ingrijas iekarošanu. 1704. gada vasarā krievu armija atkārtoti iebruka zviedru Vidzemē un 14. jūlijā ieņēma Tērbatu, 9. augustā krievi pēc 10 dienu bombardēšanas šturmēja Narvas cietoksni, revanšējoties par zaudējumu 1700. gadā. Gada beigās krievu kontrolē atradās visa Ingrija, kā arī Igaunijas un Vidzemes austrumu daļa. 1704. gada vasarā krievi gribēja ieņemt arī Kurzemes un Zemgales hercogisti, bet tika sakauti kaujā pie Jēkabpils.
[izmainīt šo sadaļu] Kara otrā daļa (1705-1709)
[izmainīt šo sadaļu] Zviedru uzvaras pie Mūrmuižas un Frauštates, Saksijas kapitulācija
Uzvaru iedvesmots, 1705. gada vasarā Pēteris I nolēma virzīt savu karaspēku uz Poliju, lai apvienotu spēkus ar Saksijas armiju un kopā sakautu zviedru galvenos spēkus. Viņa karaspēks, sakarā ar Narvā noslēgto līgumu, 1704. gada beigās iegāja Polijas-Lietuvas teritorijā un iekārtoja savu galveno bāzi Polockas cietoksnī. Lai nodrošinātos pret Zemgalē stacionētās zviedru karaspēka daļas apvienošanās ar Kārļa XII galvenajiem spēkiem, viņš izlēma vispirms sūtīt savu armiju Vidzemē uzvaras guvušā Borisa Šeremetjeva vadībā uz Kurzemes un Zemgales hercogisti. Šoreiz zviedru karaspēkam (ap 7000 vīru) Ādama Lēvenhaupta vadībā izdevās sakaut daudz lielāko krievu karaspēku (ap 12 000 vīru). Kauja notika 16. jūlijā pie Mūrmuižas uz dienvidiem no Jelgavas Svētes upes krastos (Mūrmuižas kauja). Krievi saņēma papildspēkus un augustā jau ar 16 500 lieliem spēkiem viegli ieņēma Kurzemi un Zemgali, jo zviedri atvilka savu armiju uz Vidzemi. Līdz 1705. gada decembrim Krievijas karaspēks 20 000 vīru sastāvā ieņēma visu Polijas-Lietuvas austrumdaļu un apvienojās ar sakšu armiju pie Grodņas. Pretēji gaidītajam, 1706. gada 3. februārī zviedru karaspēka daļa 10 000 vīru sastāvā kaujā pie Frauštates Silezijā uzvarēja 19 000 lielo sakšu armiju. Jau martā krievu armija atstāja Kurzemi, kuru atkal pārņēma zviedri. Zviedrijas karalis nolēma vispirms panākt Saksijas kapitulāciju un tikai tad vērsties pret Krieviju. 1706. gada vasarā zviedri okupēja Saksiju, Saksijas delegācija 1706. gada 24. septembrī parakstīja Altranštates miera līgumu starp Zviedriju un Saksiju, pie kam viena no zviedru prasībām bija Patkula izdošana. 1706. gada nogalē Pēteris I izlēma nevis cīnīties ar zviedriem Polijā-Lietuvā, bet gan atkāpties uz Krieviju.
[izmainīt šo sadaļu] Zviedru karagājiens uz Krieviju un sagrāve pie Poltavas
1707. gada septembrī karalis Kārlis XII atstāja Saksiju un vērsās pret savu pēdējo pretinieku Krieviju. Viņa armijā bija 34 000 vīru un to vajadzēja par jaunu apbruņot. 1708. gada martā Kārlis XII iekārtoja apmetni pie Minskas un gaidīja papilspēkus no Rīgas, kas sastāvēja no 16 000 jauniem rekrūšiem no Zviedrijas, Somijas, Baltijas provincēm. Tomēr karaspēka pārvietošanās bija lēna un 1708. gada jūnijā, nesagaidījis Lēvenhaupta daļas, zviedru karalis deva pavēli doties uz austrumiem pretī krievu galvenajiem spēkiem, kas bija koncentrēti pie Smoļenskas, lai tālāk turpinātu uzbrukumu Maskavas virzienā. Uzvarējis krievus pie Mogiļevas, Kārlis XII mēnesi gaidīja papildspēku ierašanos no Rīgas Lēvenhaupta vadībā. Krievu armijai 1708. gada 22. septembrī izdevās sakaut Lēvenhaupta vadītos zviedru papildspēkus pēc to pārcelšanās pāri Dņepras upei ("Kauja pie Ļesnajas") un iegūt 7000 pajūgus ar munīciju un pārtiku. Tikai ap 6000 zviedru karavīru bez apgādes rezervēm pievienojās Kārļa XII armijai. Kārlis XII izlēma doties uz dienvidiem, lai apvienotos ar viņam lojālo Ļeščinska karaspēku un Ukrainas hetmaņa Ivana Mazepas karaspēku un oktobrī šķērsoja Krievijas robežu. Neparasti agrās ziemas dēļ un sliktās apgādes deļ zviedru armija stipri novājinājās un 1709. gada pavasarī tikai trešā daļa no sākotnējās zviedru armijas bija kaujasspējīga. Tomēr Kārlis XII bija spiests doties arvien tālāk uz dienvidiem, līdz beidzot 1709. gada 8. jūlijā pie Poltavas pilsētas Ukrainas ziemeļaustrumos notika izšķirošā kauja, kurā zviedru armija tika pilnīgi sagrauta. Ievainotais karalis Kārlis XII kopā ar 2000 karavīriem patvērās Osmaņu impērijas vasaļa Krimas hana valstī. Pēteris I pieprasīja osmaņu sultānam Ahmedam III izdot Kārli XII, bet tas ieslodzīja krievu sūtni cietumā. Krievijas armija 1711. gadā iebruka Osmaņu impērijā, tomēr nokļuva aplenkumā pie Prutas upes. Sultāns atļāva krieviem atkāpties pret solījumu atdot turkiem Azovas cietoksni un atkāpties no Zaporožjes kazaku teritorijām.
[izmainīt šo sadaļu] Kara trešā daļa (1709-1721)
[izmainīt šo sadaļu] Karadarbība Ziemeļvācijā
Pēc Poltavas kaujas Saksijas kūrfirsts Augusts II uzteica miera līgumu un sakšu karaspēks atkal iesoļoja Polijā. Zviedru karaspēka daļas atkāpās uz zviedriem piederošo Štrālzundi un Štetīni. Zviedrijas atbalstītais Polijas-Lietuvas karalis Staņislavs Ļeščinskis aizbēga uz ārzemēm. 1709. gadā Dānija neveiksmīgi centās atkarot Zviedrijas dienviddaļu un 1711. gadā izgāzās dāņu, sakšu un krievu uzbrukums zviedru kontrolē esošajām Baltijas jūras ostām Vismārai un Štrālzundei. 1712. gadā zviedri no jauna iebruka Ziemeļvācijā un sakāva dāņus un sakšus pie Gadebušas un nodedzināja Altonas pilsētu pie Hamburgas. 1713. gada septembrī krievi Meņšikova vadībā ieņēma zviedru cietoksni Štetīnu un nodeva to nevis dāņiem, kā bija plānots, bet gan Prūsijai. tas veicināja jaunā Prūsijas karaļa Frīdriha Vilhelma I iesaistīšanos Lielajā Ziemeļu karā pret Zviedriju.
[izmainīt šo sadaļu] Krievija ieņem Latviju, Igauniju un Somijas dienvidus
Kaut arī jaunais līgums ar karaļa tronī atjaunoto Augustu II noteica, ka pēc kara Pēteris I iegūs Ingriju un Igauniju, bet Augusts II Vidzemi, tūlīt pēc uzvaras Poltavas kaujā Pēteris I savus galvenos spēkus 40 000 vīru sastāvā pa abiem Daugavas krastiem virzīja pret stipro Rīgas cietoksni. Rīgas aplenkums ilga astoņus mēnešus no 1709. gada novembra līdz 1710. gada jūlijam, kura laikā to aizstāvēja 12 000 liels zviedru garnizons. Bada un mēra piespiesta, Vidzemes bruņniecība, Rīgas pilsētas rāte un ģildes Šeremetjeva kara nometnē Dreiliņos parakstīja padošanās aktu Krievijas caram. Rīgas kapitulācija vēlāk Nīštates miera sarunās tika traktēta kā "labprātīga padošanās" Krievijai, tādēļ Polijas-Lietuvas karalis esot zaudējis savas līgumā ar Pēteri I paredzētās tiesības uz Vidzemi. 1710. gada militārās kampaņas laikā krievu armijai līdz oktobrim izdevās ieņemt vēl sešus svarīgus Baltijas jūras cietokšņus - Viborgu, Elbingu, Daugavgrīvu, Pērnavu, Keksholmu un Tallinu. Arī Igaunijas bruņniecība parakstīja padošanās līgumus Krievijas impērijai, kas lielā mērā sakrita ar Viļņas ūnijas principiem 1561. gada Livonijas ordeņa padošanās paktā Polijas-Lietuvas karalim Sigismundam I Augustam. Krievija ievēroja Baltijas provinču autonomiju līdz pat 19. gadsimta beigām, tomēr, atšķirībā no Somijas, neļāva paturēt hercogvalstu statusu.
1713. gada vasarā Krievijas karaspēks iekaroja Somijas dienviddaļu un steigšus būvēja jaunus karakuģus izškirošajai jūras kaujai pret zviedru floti, kas notika 1714. gada augustā pie Hanko pussalas. Pieredzējušu grieķu un venēciešu kapteiņu vadītie mazie un ātrie krievu karakuģi vienu pēc otra nogremdēja lielos zviedru karakuģus.
[izmainīt šo sadaļu] Zviedru karaļa atgriešanās un nāve
Stūrgalvīgais Kārlis XII atteicās no vairākiem miera piedāvājumiem. 1714. gada novembrī viņš no Benderu cietokšņa pārcēlās uz Štrālzundi, kuru aplenca apvienotā krievu, sakšu, prūšu un dāņu armija. Pēc vairāku mēnešu aplenkuma cietoksnis kapitulēja un karalis Kārlis XII zvejnieku aizbēga pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Kārlis XII krita 1718. gada 30. novembrī kaujā pie Haldenas cietokšņa Norvēģijā.
[izmainīt šo sadaļu] Kara noslēgums
1719. gada janvārī Augusts II noslēdza sadarbības līgumu ar Austriju un Angliju, bet 1719. gada novembrī lauza savienību ar Krieviju un noslēdza mieru ar Zviedriju. Krievijas karaspēks 26 000 vīru sastāvā ar 20 kuģiem un vairākiem simtiem airu laivu pārcēlās pāri Baltijas jūrai un iebruka Zviedrijā pie Stokholmas. Karadarbības rezultātā tika nopostītas 8 zviedru pilsētas, ieskaitot Norčepingu. 1720. gada 1. februārī Zviedrija noslēdza miera līgumu ar Prūsiju un 3. jūlijā ar Dāniju. Krievi izcēla desantu Zviedrijas ziemeļos un nopostīja Umeo. 1721. gada 10.septembrī somu pilsētā Nīštatē tika parakstīts miera līgums, kā rezultātā Zviedrija atteicās no Ingrijas, Livonijas (Vidzemes), Igaunijas, Sāmsalas un Dagdas salas, tomēr uz laiku vēl saglabāja kontroli pār Somiju.
[izmainīt šo sadaļu] Literatūra
- Norman Davies. Im Herzen Europas: Geschichte Polens. München, 2000
[izmainīt šo sadaļu] Ārējās saites
- Lielais Ziemeļu karš (vāciski)
- Lielā Ziemeļu kara hronoloģija (angliski)
