Polocka

Vikipēdijas raksts

Polockas mūsdienu ģērbonis.

Polocka, arī Polacka (baltkrievu: Полацк) ir senākā Baltkrievijas pilsēta Daugavas upes augštecē, 175 km no Daugavpils. Vicebskas apgabala Polockas rajona administratīvais centrs ar 86 800 iedzīvotājiem (2004).

Satura rādītājs

1 Pilsētas nosaukuma izcelsme
2 Leģenda par varjagu apmešanos Polockā
3 Polockas kņaza miera sarunas ar Rīgas bīskapu Albertu Jersikā (1212. gads)
4 Vēstures hronoloģija
5 Ārējās saites

[izmainīt šo sadaļu] Pilsētas nosaukuma izcelsme

Polockas nosaukums ir atvasināts no Daugavas pietekas Polotas upes vārda. Varjagu pārvaldītais pilskalns kriviču zemē senajās ziemeļnieku sāgās dēvēts par Paltejsborg vai Palteskja. Polockas kņazistes laikā tā dēvēta par Polotesku (Полотескъ), Lietuvas dižkunigaitijas laikā par Polacaku (Полацак), pēc pievienošanas Krievijas impērijai par Polocku (Полоцк), neatkarīgajā Baltkrievijas valstī par Polacku (Полацк).

[izmainīt šo sadaļu] Leģenda par varjagu apmešanos Polockā

Polockas kopskats ar dominējošo Sofijas katedrāli XVI. gs.

* Polockas pilskalns pieminēts Nestora hronikas (Повесть временных лет) (sarakstīta ap 1113. gadu) vēstījumā par 862. gada notikumiem:

"Izdzina varjagus aiz jūras un nemaksāja viņiem meslus, un sāka paši par sevi valdīt, un nebija viņu vidū taisnības, un dzimta nostājās pret dzimtu, un bija viņiem nesaskaņas, un sāka karot viens ar otru. Un sev teica: Sameklēsim sev kņazu, kas pār mums valdītu un tiesātu pēc taisnības. Un gāja aiz jūras pie varjagiem, pie rūsiem. Tie varjagi saucās par rūsiem, kā otri saucas par zviedriem, bet citi par normaņiem un angļiem, bet vēl citi par gotlandiešiem, lūk tā arī tie. Čudi, slāvi, kriviči un vesi teica rūsiem: Mūsu zeme ir liela un bagāta, bet kārtības tajā nav. Nāciet par kņaziem un valdiet pār mums. Un izvēlējās trīs brāļus ar viņu dzimtām, un ņēma sev līdzi visus rūsus, un atnāca un vecākais, Ruriks, apmetās Novgorodā, bet otrs, Siņeuss Beloozerā, bet trešais, Truvors, Izborskā. Un no tiem varjagiem sākās Krievzeme. Novgorodieši ir varjagu cilmes ļaudis, bet pims tam bija slāvi. Pēc diviem gadiem nomira Siņeuss un viņa brālis Truvors. Un visu varu saņēma Ruriks, un sāka izdalīt saviem vīriem pilsētas - tam Polocku, šim Rostovu, citam Beloozeru. Tajās pilsētās varjagi ir ienācēji, bet pamatiedzīvotāji Novgorodā ir slāvi, Polockā kriviči, Rostovā meri, Beloozerā vesi, Muromā muromieši, un par tiem visiem valdīja Ruriks."

[izmainīt šo sadaļu] Polockas kņaza miera sarunas ar Rīgas bīskapu Albertu Jersikā (1212. gads)

"Pa tam Polockas kņazs atsūtīja ziņnešus un, norādīdams dienu un vietu, aicināja bīskapu ierasties viņa priekšā pie Jersikas un sniegt paskaidrojumus par līviem, kas kņazam agrāk maksāja meslus, kā arī uz pārrunām par to, kā tirgotājiem sagādāt drošu ceļu pa Daugavu un atjaunot mieru, lai varētu vieglāk pretoties lietuvjiem. Bīskaps, paņēmis līdzi savus vīrus un (Pleskavas) kņazu Vladimiru, ar ordeņa brāļiem un līvu un letu vecākajiem devās augšup kņazam pretī. Kopā ar viņu brauca tirgotāji savos kuģos, un viņi visi bija apbruņojušies, lai būtu drošībā pret lietuvju uzbrukumiem no Daugavas abiem krastiem. Ieradušies pie kņaza, viņi uzsāka sarunas par to, ko prasīja taisnība. Bet kņazs, kas pret bīskapu brīžiem izturējās laipni, brīžiem tam skarbi draudēja, pieprasīja, lai pārstāj kristīt līvus, un apgalvoja, ka savus kalpus līvus kristīt vai atstāt nekristītus esot viņa varā. Proti, krievu kņazi raduši, pieveicot kādu pagāntautu, nepakļaut to kristīgajai ticībai, bet piespiest maksāt meslus un naudu. Taču bīskaps domāja, ka vairāk jāklausa Dievam nekā cilvēkiem, vairāk debess ķēniņam nekā zemes ķēniņam, jo tā Dievs pats ir norādījis savā evaņģēlijā, sacīdams: “Ejiet māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā!” Un tāpēc viņš stingri apliecināja, ka neatkāpšoties no iesāktā, nedz atstāšot novārtā sludināšanas pienākumu, ko viņam uzlicis visuaugstais priesteris. Taču viņš arī neiebilda pret meslu maksāšanu kņazam saskaņā ar to, ko tas Kungs atkal saka savā evaņģēlijā: “Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!”, jo bīskaps pats no savas puses reizēm bija kņazam samaksājis šīs nodevas līvu vietā. Taču līvi negribēja kalpot diviem kungiem - krieviem un vāciešiem, un ik mīļu brīdi centās pierunāt bīskapu, lai tas viņus pilnībā atbrīvojot no krievu jūga. Bet kņazs, nepiekrizdams runas taisnīgajam pamatojumam, beidzot sadusmojās un, draudēdams iznīcināt ar uguni visas Līvzemes pilis līdz ar pašu Rīgu, lika savam karaspēkam iznākt no pils, nostādīja visu savu tautu kopā ar loka šāvējiem uz lauka un sāka tuvoties vāciešiem, it kā gribēdams uzsākt ar tiem kauju. Tad visi bīskapa vīri ar kņazu Vladimiru un ordeņa brāļiem, kā arī tirgotāji apbruņojušies drosmīgi cīnījās kņazam pretī. Un, kad viņi sastapās, Johanness, Svētās Marijas baznīcas prāvests, un kņazs Vladimirs ar dažiem citiem caur karavīru rindām devās pāri pie kņaza un aicināja to ar saviem kariem neradīt grūtības jaunajai baznīcai, lai pašam ar savu tautu nebūtu jāpieredz grūtības no vāciešiem, kas visi bija stipri savā bruņojumā un alktin alka cīnīties ar krieviem. Nobijies no viņu drošsirdības, kņazs lika savam karaspēkam atkāpties, devās pāri pie bīskapa un apliecināja viņam savu cieņu, un sveica viņu kā garīgo tēvu; līdzīgā kārtā arī bīskaps viņu uzņēma kā dēlu. Un viņi kādu laiku palika kopā un savā sarunā rūpīgi apsvēra visu, kas skāra mieru". (Izvilkums no Indriķa hronikas).

[izmainīt šo sadaļu] Vēstures hronoloģija

[izmainīt šo sadaļu] Varjagu periods

862. gadā pirmā atsauce par varjagu apmešanos Polockā "Pagājušo gadu vēsturē" (skat. augstāk).
10. gs. vidū izveidojusies Polockas kņaziste.
945. - 978. gads pirmais hronikās minētais Polockas kņazs Ragnvalds Olafsons (ap 920 - 978), arī Ragnvaldis (baltkrievu: Рагвалод; krievu: Рогволод, ap 920 - 978). Viņa meita Ragneda (varjagu: Ragnhilda) bija apsolīta par sievu Kijevas kņazam Jaropolkam Svjatoslavičam, bet viņu iekāroja tā jaunākais brālis Novgorodas kņazs Vladimirs Svjatoslavičs (varjagu Valdemarr). Sadusmots par atraidījumu, viņš paņēma Ragnedu ar varu un tās acu priekšā nogalināja Ragnvaldi un tā divus dēlus.
988. — 1001. gadā Polockā valdīja Ragnedas dēls kņazs Izjaslavs Vladimirovičs, kurš kopā ar tēvu bija 980. gadā pieņēmis kristīgo ticību.

[izmainīt šo sadaļu] Polockas kristīšana

Polockas Eifrosīnija (ap 1107-1173).

992. gadā nodibināta Polockas bīskapija (епархия).
1003. — 1044. gadā Polockā valdīja kņazs Bračislavs Izjaslavičs (ap 997—1044).
1044. - 1101. gadā kņaza Vseslava Bračislaviča "Brīnumdara" valdīšanas laiks, kurš karoja ar Novgorodu un Kijevu, lai padarītu Polocku par vadošo pilsētu.
1044. — 1066. gadā Polockā uzcelta Sofijas katedrāle.
1066. gadā kņazs Vseslavs Bračislavičs (ap 1029—1101) iekaroja Novgorodu, pārveda uz Polocku zvanus un lika tos iekārt Sofijas katedrālē.
11.-12.gs. Polockas kņazi savai meslu kundzībai centās pakļaut kaimiņu zemes un kļuva par meslu kungiem līvu un latgaļu zemēs gar Daugavas krastiem.
1107. gadā milzīgs Polockas karaspēks kņaza Georgija Vseslaviča vadībā devās karagājienā, lai pakļautu Zemgali. Pēc Polockas hronikas ziņām viņi šajā neveiksmīgajā karā zaudēja 9 000 vīru.

Ap 1107. - 1173. gadā dzīvojusi Polockas Eifrosīnija (Еўфрасіння Полацкая), kņaza Georgija Vseslaviča meita un kņaza Vseslava Bračislaviča mazmeita, klostera priekšniece, mūķeņu, Polockas un visas baltkrievu zemes svētā aizbildne.
1130. gadā Kijevas lielkņazs Mstislavs Lielais pievieno Polocku saviem valdījumiem un ieceļ savu dēlu Izjaslavu Mstislaviču par Polockas kņazu.

[izmainīt šo sadaļu] Cīņas ar Rīgas bīskapu

pirms 1184. - 1216. gadā Polockā valdīja kņazs Vladimirs Vseslavičs (latīņu: Woldemarus).
1184. gadā pirmais Ikšķiles bīskaps Meinards dabūjis atļauju no Polockas kņaza Vladimira kristīt Daugavas līvus (1).
1203. gada vasarā Polockas kņazs ar karaspēku uzbruka Ikšķiles pilij un piespieda līvus samaksāt naudu par aplenkuma pārtraukšanu (2).
1206. gada pavasarī kņazs pēc līvu sūtņu aicinājuma gatavojās karagājienam pa Daugavas spēcīgo straumi kuģos vai uz plostiem lejup uz Rīgu, tomēr bīskapa sūtnis abats Teoderihs pārliecināja viņu atlikt uzbrukumu. Kokneses diakons Stefans tika norīkots vest sarunas ar bīskapu pie Ogres upes (3).
1207. gadā Kokneses valdniekam Vjačko, kas bija meslu atkarībā no Polockas kņaza, bija bruņota sadurme ar vāciešiem, kuras rezultātā viņš pats licis nodedzināt Kokneses pili un aizbēdzis uz Pleskavu.
1209. gada rudenī vācieši ieņem Jersikas pilskalnu un nodedzina pilsētu (4).
1210. gadā notika nesekmīgas sarunas starp Rīgas bīskapu Albertu un Polockas kņazu Vladimiru, lai pārtrauktu saspīlētās attiecības, kas bija radušās pēc Jersikas valsts pakļaušanas un sadalīšanas.
1212. gadā Jersikā notiek Polockas kņaza vienošanās ar Rīgas bīskapu Albertu par meslu ievākšanu no Daugavas lejteces līviem un brīvu tirdzniecību pa Daugavu (5).
1216. gadā kņazs Vladimirs savienībā ar lietuviešiem dodas karagājienā pret Rīgu.

[izmainīt šo sadaļu] Lietuvas dižkunigaitijas un Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā

1265. - 1307. gadā Polockas kņazisti iekļauj Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā.
1338. gadā Lietuvas dižkungs Ģedimins noslēdza līgumu ar Rīgu, kas regulēja viņam pakļautās Polockas un Vicebskas tirdzniecību pa Daugavas ūdensceļu. Cauri Rīgai ar strūgām galvenokārt tika izvests vasks un zvērādas, bet ievesti Flandrijas audumi, Nīderlandes, Anglijas un Vācijas vadmala, Dienvidfrancijas un Spānijas sāls, Baltijas un Ziemeļjūrā zvejotās siļķes, metāli, dārgakmeņi, vīni un alus.
1366. gada martā Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms Livonijas-Lietuvas karu laikā rīkoja karagājienu arī uz Polocku.
1374. gada septembrī pie Daugavpils notika bruņotas sadursmes starp Polockas kņazu Andreju (rex de Polozeke) un Livonijas ordeņa Daugavpils komturu.
1375. gada martā lietuvju dižkungs Ķēstutis (rex Litwinorum) kopā ar Polockas kņazu Andreju 8 dienās izpostīja Rīgas arhibīskapam piederošās pilis bijušās Jersikas valsts teritorijā (Krustpils, Lokstene, Bērzaune, Ērgļi, Piebalga un Baltava)
1498. gadā Polockai tiek piešķirtas pilsētas tiesības (Magdeburgas tiesības) un tā tika izsludināta par vienīgo tirdzniecībai ar Rīgu domāto preču noliktavu Lietuvas dižkunigaitijā, bet Rīgas tirgotājiem aizliedza braukt garām Polockai uz Vicebsku vai Smoļensku. Tāpat krievu preces rīdzinieki drīkstēja pirkt tikai Polockā.
no 1504. gada tā bija Polockas vaivadijas galvaspilsēta Lietuvas dižkunigaitijas, vēlāk Žečpospoļitas kopvalsts sastāvā.
1563. — 1579. gadā Livonijas kara laikā to okupēja Krievijas caristes karaspēks.
1654. — 1667. gadā Polocku ieņēma Krievijas cara Alekseja I karaspēks.
1705. gadā pēc vienošanās ar Žečpospoļitas karali Augustu II Stipro Krievijas armija Pētera I vadībā ierīko Polockā kara nometni, no kuras iebrūk Kurzemes un Zemgales hercogistē, bet cieš sakāvi Mūrmuižas kaujā.
1772. — 1777. pēc Žečpospoļitas 1. dalīšanas Polocka tiek iekļauta Pleskavas guberņā.

[izmainīt šo sadaļu] Krievijas impērijas un PSRS sastāvā

Skats uz Polocku pāri Daugavai (1912. gads).

1777. - 1796. gadā Polockas guberņas centrs.
1796. — 1802. gadā Baltkrievijas guberņas apriņķa pilsēta.
1802. — 1917. gadā Vicebskas guberņas apriņķa pilsēta.
1812. gadā Polockas apkārtnē Napoleona karu laikā notika divas lielas kaujas starp krievu un franču armijām.
1941. - 1944. gadā 2. Pasaules kara laikā vācu armijas okupācijā.