Vācieši

Vikipēdijas raksts

Vācieši (deutsch) tauta, kuras izcelsme ir Centrāleiropa. Tos vieno kopēja vācu kultūra un vācu valoda, nevis pilsonība vai kopēja izcelsmes valsts. Līdz 19. gadsmitam ar jēdzienu vācieši saprata vācu valodā runājošus cilvēkus. Pašlaik aptuveni 100 miljoniem cilvēku vācu valoda ir dzimtā valoda, taču tikai aptuveni 80 miljoni uzskata sevi par vāciešiem.

[izmainīt šo sadaļu] Nosaukuma izcelsme

Baltu valodās vācu tautas nosaukums (Vācieši - Vokiečiai - Vuokītē) stipri atšķiras no daudzās ģermāņu valodās lietotajiem nosaukumiem (Deutsche - Duitsers - Tyskar), slāvu valodās lietotajiem nosaukumiem (Nijemci - Němci - Nijemci - Niemcy - Немцы - Nemci - Німці) un romāņu valodās lietotajiem vācu tautas apzīmējumiem (Allemands - Alemães). Vārda izcelme nav pilnīgi skaidra, tomēr visticamāk, ka senākā forma vāca vai vākiā ir bijis rietumbaltu tautu dots apzīmējums vikingu jeb varjagu sirotāju apzīmēšani. K.Būga šo vārdu saista ar 6 gs. hronista Jordana pieminēto Zviedrijas cilti vagoth. Pēc K.Karuļa domām, vārda vāca pamatā var būt indoeiropiešu vārds uek ("runāt"), no kā prūšu valodā radies vārds wackis ("kliedziens, kara sauciens"), arī latviešu vārds vēkšķis. Tamlīdzīgi vārdi sākotnēji varēja būt lietoti nesaprotamā valodā runājošo rietumu kaimiņtautu piederīgo apzīmēšanai.

[izmainīt šo sadaļu] Vācijas vēsture

[izmainīt šo sadaļu] Svētās Romas impērijas rašanās

Izirstot franku karaļvalstij tās austrumu daļas hercogistes, galvenokārt Saksija, Frankija (Frankonija), Švābija un Bavārija, politiskā ziņā izrādījās samērā stabilas. Par to droši vien jāpateicas tam, ka tās aptuveni sakrita ar vēsturiskajām ģermāņu cilšu teritorijām, kur bija saglabājušās vecās cilšu saites, tradīcijas un pat valodas dialekti.

Pēc karaļa Konrāda I nāves Vācijas (austrumu franku) magnāti Saksijas hercogu ievēlēja par karali Heinrihu I. Iespējams, ka viņi nebūtu steigušies ar šādu soli (sevi padarīt par vasaļiem), ja ne nepieciešamība atvairīt bīstamu ārējo ienaidnieku - maģārus. Tikai organizēta pretestība varēja paglābt austrumfranku zemes no izpostīšanas. Heinrihs I to samērā veiksmīgi arī uzsāka. Lai gan maģāru uzmākšanās atvairīšana viņam bija grūts uzdevums, ārējie draudi palīdzēja konsolidēt spēkus un nostiprināt monarhijas autoritāti. Starp citu, šis ir viens no neskaitāmiem piemēriem vēsturē kurš parāda, ka riski un draudošas briesmas nereti virza sabiedrības progresu daudz straujāk, nekā jebkādi citi faktori.

Tomēr pilnībā sakaut maģārus izdevās tikai Heinriha I dēlam Oto I. Atšķirībā no sava tēva, Oto I (936-973) pats sevi 936. gadā pasludināja par vāciešu, vai kā viņus vēl ilgi Eiropā dēvēja - austrumfranku, karali. Tiesa, šāda uzurpatoriska soļa rezultātā viņam nākamos 25 gadus nācās cīnīties ar radinieku un citu magnātu pretestību. Šajā cīņa Oto I nevarēja uzvarēt bez spēcīgiem sabiedrotajiem. Par tādiem izrādījās augstākā garīdzniecība, kura arī bez centralizētas laicīgās varas atbalsta nevarēja nostiprināt savu stāvokli - provinču magnāti parasti nekautrējās papildināt savus īpašumus uz baznīcu un klosteru rēķina.

Oto I un garīdzniecības aliansi atbalstīja arī Roma, kura, savukārt, cerēja uz Vācijas monarha palīdzību grūtā brīdī. Šādi brīži nebija retums, jo Romai tuvējās valstiņas, it sevišķi Ziemeļitālijā, un Burgundija, Provansa bija politiski nestabilas. Lai nostiprinātu savienību ar Oto I, Romas pāvests 962. gadā viņu pasludināja par imperatoru. Tagad tā laika civilizētajā pasaulē vairs nebija viena, bet gan divas impērijas – Bizantija un Svētā Romas impērija. Pēdējā jau bija nākamās Vācijas prototips.

Pēc Oto I nāves Vācijā valdīja viņa dēls Oto II, bet pēc viņa, mazdēls Oto III. Šie abi pēcnācēji katrs mira jauni un viņu valdīšanas laiks nebija ilgstošs. Tomēr vēl Oto I laikā monarhija Vācijā jau bija pietiekami nostiprinājusies, lai valdnieku maiņa nespētu to destabilizējoši ietekmēt.