Centrāleiropa
Vikipēdijas raksts
Centrāleiropa ekonomiskajā, politiskajā un ģeogrāfiskajā izpratnē ir plaši pielietots jēdziens, lai gan pietiekami precīzas tā definīcijas nav. Vairumā gadījumu tajā iekļauj Austriju, Beniluksa valstis (Beļģija, Luksemburga un Nīderlande), Čehiju, Lihtenšteinu, Poliju, Vāciju, Slovākiju, Slovēniju, Šveici un Ungāriju.
Līdzīgas grūtības rodas, pielietojot arī citus šīs kategorijas jēdzienus, kā Rietumeiropa, Ziemeļeiropa, Austrumeiropa, Dienvideiropa, vai pat Dienvidaustrumeiropa. Rezultātā šie Eiropas reģioni savstarpēji nereti pārklājas, tās vai citas valstis dažādos gadījumos (mediju ziņās, publikācijās, pētījumos utt.) var tikt pieskaitītas dažādiem reģioniem. Tas lielā mērā attiecas arī uz Baltijas valstīm. Dažkārt tās pieskaita Austrumeiropai, citreiz Ziemeļeiropai, citos gadījumos tiek piedāvāts tās skatīt kā atsevišķu Baltijas reģionu.
Viens no šādas jēdzienu nenoteiktības iemesliem ir ilgstošais Eiropas politiskais sadalījums Rietumos un Austrumos XX gs., "Aukstā kara" laikā, kad Centrāleiropa ar "Dzelzs priekškaru" bija sadalīta divās daļās. Pēc PSRS sabrukuma 1991.g., tās agrākās sastāvdaļas - padomju republikas - kļuva par patstāvīgām valstīm. Taču dažu šo valstu, kuras ģeogrāfiski ir un vienmēr bijušas Eiropas valstis, citi aspekti, kā ģeopolitiskā orientācija, ekonomiskās saites, drošības prioritātes u.c., joprojām ir visai nenoteikti.
Pēc Romas impērijas (Rietumromas) sabrukuma, Centrāleiropā periodiski iebruka arvien jaunas klejotāju tautas. Sākotnēji tie bija huņņi IV-V gs. Vēlāk kontrole pār Panonijas līdzenumu - Centrāleiropas stratēģiski svarīgāko reģionu - nonāca ostrogotu, bet pēc tam lombardu rokās. Savukārt Karpatu austrumu daļā bija apmetušies gepidi. Taču VI gs. laikā lielākā Centrāleiropas un Austrumeiropas daļa nonāca avāru rokās. Arī viņu valdīšanas laiks nebija mūžīgs un VIII gs. beigās franki sava karaļa Kārļa Lielā vadībā tos sakāva.
Avāru satriekšana iezīmēja izšķirošu pavērsienu Centrāleiropas vēsturē - šajā Eiropas reģionā pavērās ceļš slāviem un tie sāka tajā masveidā ieplūst. Rezultātā Panonijā izveidojās slāvu karaliste Morāvija un Balatonas kņaziste, bet IX gs. beigās Ungāriju sāka apdzīvot ungāri. Apmēram šajā pat laikā Peremišļu dinastijas valdnieki izveidoja Bohēmijas karalisti, kura vēlāk kļuva par Čehiju. Tiesa, Bohēmija atradās Svētās Romas impērijas kontrolē līdz pat tās pastāvēšanas beigām.
Dramatisks Centrāleiropai, it īpaši Bohēmijai bija XV gs., kad šeit plaši izvērsās reliģiskie konflikti - Husītu kari (1420-1434). Postošs izrādījās arī XVII gs. ar Trīsdesmitgadu karu (1618-1648) un cīņu ar Otomanu impērijas ekspansiju, kad Vīne 1683. gadā tikai pateicoties Polijas-Lietuvas karaspēka palīdzībai karaļa Jana III Sobieska (1629-1696) vadībā, paglābās no sagraušanas.