Arāla jūra
Vikipēdijas raksts
| Arāla jūra | |
|---|---|
 |
|
| Koordinātes: | 45°Z 59°57'A |
| Platība: | 17 158 km2 |
| Maks. garums: | ? km |
| Vid. dziļums: | 30,4 m |
| Maks. dziļums: | 40,4 m |
| Tilpums: | 193 km3 |
| Augstums vjl.: | ? m |
| Izteka: | Nav |
| Sateces baseins: | 1 549 000 km2 |
| Sateces baseina valstis: | Kazahstāna Uzbekistāna |
| Salas: | Vozrožģeņija sala, citas salas |
| Apdz. vietas krastos: | Araļska, Kazahstāna |
Arāla jūra (kazahu: Арал Теңізі (Aral Tengizi), uzbeku: Orol dengizi) ir liels beznoteces ezers Centrālāzijā. Nereti pat tiek uzskatīts par īstu jūru. Ziemeļu daļa atrodas Kazahstānas teritorijā, dienvidu daļa - Uzbekistānas teritorijā, Karakalpakstānas Republikā. Kopš 1960jiem vērojama jūras sarukšana, izžūšana, lielā mērā cilvēka saimniecisko aktivitāšu dēļ. Arāla jūra ir spēcīgi piesārņota, tai skaitā arī masu iznīcināšanas ieroču izmēģinājumu dēļ.
Viens no nedaudzajiem pasaules senajiem ezeriem, vairāk kā 5 miljonus gadu vecs.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Ekoloģiskās problēmas
[izmainīt šo sadaļu] Ūdens trūkums
Galvenās ezera problēmas ir cēlušās no tā, ka divas galvenās ietekas - Amudarja un Sirdarja - novirzītas irigācijai un pat nesasniedz Arāla jūru. Rezultātā jau 40 gadus Arāla jūra piedzīvo dramatisku izžūšanu. Tas reģionā ir radījis lielas saimnieciskas un ekoloģiskas problēmas.
Lēmums par abu lielo upju novirzīšanu apūdeņošanai tika pieņemts jau 1918. gadā. Šī darbība bija daļa no plāna padarīt Padomju Savienību par nozīmīgu kokvilnas eksportētāju, kas arī tika sasniegts. Liela mēroga apūdeņošanas kanālu būve sākās 1930jos. Liela daļa šo kanālu tika nekvalitatīvi būvēti - tajos notiek lieli ūdens zudumi. No lielākā kanāla - Karakuma kanāla 30 - 70% ūdens zūd, nedodot nekādu saimniecisku labumu. Tikai ap 12% no apūdeņošanas kanāliem Uzbekistānā ir ar ūdens izolāciju.
Rezultātā 1960jos gados Arāla jūra sāka izzust. Laikaposmā no 1960. līdz 1971. gadam Arāla jūra ik gadus kritās par aptuveni 20 centimetriem. 1970jos ūdens jau kritās par 50 - 60 cm gadā. 1980jos gados ūdens jau kritās par 80 - 90 cm ik gadu. Tai pat laikā aizvien vairāk ūdens tika novirzīts apūdeņošanai - laikaposmā no 1960. gada lidz 1980. gadam ezeram atņemtā ūdens daudzums pieauga divreiz, divkārt pieauga arī kokvilnas ražošana. Padomju Savienībā Arāla jūras izzušana nebija pārsteigums - oficiālā valsts nostāja pauda, ka ezers ir sava veida "dabas kļūda".
Pašlaik ezera platība salīdzinājumā ar sākotnējo ir samazinājusies par 60% un tā tilpums - par 80%. 1960. gadā Arāla jūra bija pasaulē ceturtais lielākais ezers ar aptuveno platību - 68 000 km² un tilpumu ap 1 100 km³. 1998. gadā ezera platība bija vairs tikai 28 687 km². Šajā laikā ezera sāļums pieauga no aptuveni 10 g/l līdz 45 g/l. 2004. gadā Arāla jūras platība bija tikai 17 160 km² un ezera izsīkšana turpinās.
Nesen atklāts, ka ezeram ir arī spēcīga gruntsūdens pietece no Pamira un Tjanšana un kopējā pietece ir ap 4 miljardi m³ gadā. Taču šis process nevar apturēt ezera izsīkšanu.
Ezera izsīkšanas rezultātā praktiski iznīcinātas ezera un tajā ietekošo upju deltu ekosistēmas. Atkāpjoties ezeram, aiz tā palicis tukšs, nereti ar toksiskiem atkritumiem klāts līdzenums, līdz ar to putekļu vētras pārvieto veselībai bīstamas vielas, izraisot reģionā paaugstinātu saslimstību ar vēzi un plaušu slimībām. Uz sausās ezera gultnes mētājas pamestas zvejnieku laivas.
[izmainīt šo sadaļu] Ziemeļu Arāla atjaunošana
1987. gadā ezers sadalījās divās daļās - ziemeļu daļā (Ziemeļu Arāls) un dienvidu daļā (Dienvidu Arāls). 2003. gadā Dienvidu Arāls tālāk sadalījās divās daļās, kamēr Ziemeļu Arāla tālākā samazināšanās pagaidām ir apstādināta. Sirdarjas upes apūdeņošanas sistēmas Kazahstānā tiek uzlabotas. 2003. gada oktobrī Kazahstānas valdība paziņoja, ka tai ir plāns izbūvēt betona dambi (Kokaralas dambis), kas novērstu ūdens pieteci no Ziemeļu Arāla uz galvenokārt Uzbekistānā esošo Dienvidu Arālu. Šis darbs pabeigts 2005. gada augustā un kopš tā laika notiek negaidīti strauja Ziemeļu Arāla līmeņa celšanās. Šajā Arāla daļā ir atkal ieviestas zivju populācijas, atjaunojas lietavas. Ja pirms šī darba ūdens bija 100 km no agrākās ostas pilsētas Araļskas, tad tagad tas ir 25 km tālu.
Dienvidu Arāls pagaidām turpina izsīkt, sāļajā ezera gultnē veidojas putekļu vētras un reģionā tagad ziemas ir aukstākas un vasaras - karstākas. Paredzams, ka rietumu daļa izzudīs aptuveni 15 gadu laikā, kamēr austrumu daļa pastāvēs nedaudz ilgāk.
[izmainīt šo sadaļu] Bioloģisko ieroču noliktava
1948. gadā uz Vozrožģeņija salas (tagad atrodas starp Dienvidu Arālu un Ziemeļu Arālu) tika izveidota sevišķi slepena bioloģisko ieroču laboratorija. Šīs laboratorijas darbības vēsture un konkrētie pētījumi joprojām ir noslēpums. Tā tika pamesta 1992. gadā. Dažādu valstu organizētas zinātniskās izpētes ekspedīcijas uz salu ir guvušas datus, kas liecina, ka uz salas tika ražoti, izmēģināti un vēlāk arī apglabāti patogēnie ieroči. 2002. gadā vairāku valstu (tai skaitā Uzbekistānas un ASV) sadarbības projektā tika novērsti draudi no 10 Sibīrijas mēra apglabāšanas vietām - uzskata, ka vairāk šādu vietu uz salas nav.
