Afganistāna
Vikipēdijas raksts
| دولت اسلامی افغانستان Dowlat-e Eslami-ye Afghanestan Afganistānas Islāma Republika
|
||||||
|---|---|---|---|---|---|---|
|
||||||
| Himna: Milli Tharana |
||||||
 |
||||||
| Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta) |
Kabula |
|||||
| Valsts valodas | puštunu valoda persiešu valoda |
|||||
| Valdība | Islāma republika | |||||
| - | Prezidents | Hamids Karzajs | ||||
| - | Viceprezidents | Ahmads Zia Masuds | ||||
| - | Viceprezidents | Karims Kalili | ||||
| Neatkarība | no Lielbritānijas | |||||
| - | Deklarēta | 1919. gada 8. augustā | ||||
| - | Atzīta | 1919. gada 19. augustā | ||||
| Platība | ||||||
| - | Kopā | 647 500 km² (41) | ||||
| - | Ūdens (%) | 0 | ||||
| Iedzīvotāji | ||||||
| - | iedzīvotāji 2007 g. | 31 889 923 (37.) | ||||
| - | Blīvums | 46/km² (150.) | ||||
| IKP (PPP) | 2006. gada aprēķins | |||||
| - | Kopā | $32,4 miljardi (92.) | ||||
| - | Uz iedzīvotāju | $1490 (158.) | ||||
| HDI (1993) | 0.229 (n/d) | |||||
| Valūta | Afganistānas afgāni (AFN) |
|||||
| Laika zona | (UTC+4:30) | |||||
| - | Vasarā (DST) | (UTC+4:30) | ||||
| Interneta domēns | .af | |||||
| ISO 3166-1 kods | 004 / AFG / AF | |||||
| Tālsarunu kods | +93 | |||||
Afganistāna (Puštu/Dari (persiešu) valodā: افغانستان, Afğānistān) ir valsts Centrālajā Āzijā. Kaut arī pamatā Afganistāna tiek uzskatīta par Centrālās Āzijas daļu, dažreiz to pieskaita Dievidāzijas vai Tuvo austrumu reģioniem, jo tai ir ciešas kultūras, etnolingvistiskas un ģeogrāfiskas saites ar vairumu no tās kaimiņiem.
Rietumos tā robežojas ar Irānu, ar Pakistānu dienvidos un austrumos, Turkmenistānu, Uzbekistānu un Tadžikistānu ziemeļos un Ķīnas Tautas Republiku austrumos. Afganistānā mīt ap 30 miljoni cilvēku, tomēr tas ir tikai aptuveni lēsts, jo oficiāla tautas skaitīšana te nav notikusi jau desmitiem gadu.
Burtiski nosaukums Afganistāna nozīmē 'afgāņu zeme', tomēr teritorijai, kuru mūsdienās aizņem Afganistāna, ir bijuši daudzi nosaukumi. Šobrīd, saskaņā ar jauno konstitūciju, Afganistānas oficiālais nosaukums ir Afganistānas Islāma Republika.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] iedzīvotāji
Afganistānai ir vairāk nekā 5000 gadu sena vēsture, un tās iedzīvotāju izcelsme sakņojas puštunu, tadžiku, hazareju un uzbeku tautu vēsture. Iedzīvotāji saziņā lieto vairāk nekā 30 valodas, daudzi afgāņi runā savā vietējā valodā, kā arī vienā no divām valsts valodām. 99% iedzīvotāji ir musulmaņi. Vairums afgāņu ir lauku iedzīvotāji, un to dzīve ir atkarīga no iespējas nodarboties ar zemkopību.
[izmainīt šo sadaļu] Nosaukuma izcelšanās un vēsture
Nosaukums Afganistāna ir cēlies no vārda afgānis. Domājams, ka puštuni sāka izmantot vārdu afgānis kā pašnosaukumu, kopš islāma perioda sākuma. Saskaņā ar dažu zinātnieku viedokli, vārds afgānis pirmo reizi vēsturē parādījās nezināma autora, desmitā gadsimta ģeogrāfiskā grāmatā ar arābu nosaukumu ‘Hudud-al-Alam’, m.ē. 982 gadā(pilnajā nosaukumā „Hudud ul-'alam min al-mashriq ila al-maghrib„ - „Pasaules robeža no austrumiem līdz rietumiem”).
Ir vairāki viedokļi attiecībā par vārda ‘afgānis’ izcelšanos, no kuriem vairums ir tīri spekulatīvi, par ko būs iespējams pārliecināties turpmāk:
Afgāņu profesora Nematullas Šahranī (Nematullah Shahrani) tulkotajā vēstures avotā „Makhzan-i-Afghani”, kas bija sarakstīts mūsu ēras 1612 gadā, afgāņu jeb puštunu izcelsme tiek saistīta ar tā saukto karali Talutu(Zaulu), patriarha Ābrahama pēcteci. Zaulam bija dēls Irmija(Jeremija), kuram bija dēls, vārdā Afgans. Pēc karaļa Zaula nāves, Afganu paaugstināja Dāvids un vēlāk izvirzīja par armijas virspavēlnieku karaļa Zālamana valdīšanas laikā. Afganam bija liels skaits pēcteču, kurus sāka dēvēt par ‘Bani-Israel’. Sestajā gadsimtā p.m.ē., Bakhtunasars, jeb Nebukadanēcers, Bābeles karalis, uzbruka Jūdejai un izraidīja Afgāna pēcteču kopienu trimdā uz Goras(Ghor) zemi, kura atrodas mūsdienu Afganistānas vidusdaļā. Ar laiku, izraidīto kopienu sāka dēvēt par afgāņiem, pēc viņu ciltstēva Afgana vārda, tāpat kā viņu zemi sāka dēvēt par Afganistānu. Šī vēstures interpretācija satur daudzas pretrunas un mūsdienu zinātnē tāpēc nav akceptēta. Pēdējais šīs ‘Bani-Israel’ hipotēzes aizstāvis bija majors Ravertijs(Mayor Raverty „The Pathans”, 1958, Olaf Caroe)
Lielā mērā, ‘Bani-Israel” teorija ir nepieņemama to daudzo vēsturisko un lingvistisko neatbilstību dēļ kuras tā satur. Šī mutvārdu tradīcija ir mīts, kurš ir radies politiskajā un kultūras cīņā starp puštuniem un Moguliem. BaniIsraeli - šis raksts izskaidro dotā mīta vēsturisko fonu, tā neatbilstības un lingvistiskos pētījumus, kuri noliedz jebkādu semītisku izcelsmi.
Cita puštunu leģendas versija attēlo puštunu un afgāņu ciltstēvu Afganu, kā musulmaņu pravieša Muhameda laikabiedru. Izdzirdot par jauno ticību - islāmu, Kuaiss(Kuaiss Abdurs Rašīds(Qias Abdur Rashid) starp puštuniem tiek uzskatīts par pirmo, kurš ir ceļojis uz Meku un Medīnu, islāma reliģijas pirmsākumos)) no Ariānas uzsāka ceļojumu uz Medīnu, lai satiktu pravieti Muhamedu un atgriezās Ariānā kā musulmanis. Viņam bija daudz dēlu, no kuriem viens bija Afgans. Afganam, savukārt, bija četri dēli, kuri uz austrumiem no tēva zemes nodibināja paši savas dzimtas. Pirmais dēls devās uz Suatas(Swat tag. Pakistānas Z) zemi, otrais uz Lahoru, trešais uz Multānu, bet pēdējais uz Kvettu. Šī leģenda ir viena no daudzām tradicionālajām puštunu teikām, kurās tiek stāstīts par puštunu izcelsmi. Un atkal, tas ir leģendārais Afgans, kura vārds puštuniem devis to patreizējo nosaukumu. Kā var ievērot, šai leģendai par Afganu ir vismaz 11 gadsimtu liela laika starpība salīdzinot ar teiku par Zālamana laika Afganu.
Grāmatā - „Pētījumi par Afganistānas etnogrāfiju”( Dr H.W. Bellew „An Enquiry into the Ethnography of Afghanistan”) ir pausts viedoklis, ka nosaukuma ‘afgāņi’ izcelsme ir saistīta ar latīņu terminu albāņi, kuru armēņi lietoja izrunājot kā alvan, ar ko apzīmēja kalniešus. Un šajā gadījumā transliterēti armēņu burti būtu izrunāti kā aghvan. Persiešu valodā šis vārds tika izrunāts kā aoghan, avghan un afghan, lietojot kā norādi uz augstkalnu iedzīvotājiem - kalniešiem, kuri dzīvoja austrumos no Irānas kalnienes.
Daži pētnieki pauž pārliecību, ka nosaukums afgan nāk no vārda „abagan”(t.i. bez Dieva). Šo apzīmējumu persieši sāka attiecināt uz puštuniem lai aprakstītu tos kā bezdievjus vai neticīgos. Abagan ir antonīms vārdam bagan(t.i. tāds, kurš tic Dievam) tieši tāpat kā vārds ‘apolitisks’ ir antonīms vārdam ‘politisks’.
Tāpat ir daži, kas vārdu afgan saista ar uzbeku vārdu avagan(t.i. pirmavots), kamēr citi saskata līdzību ar sanskrita upa-ganah(t.i. apvienotās ciltis).
Pēc cita, uz etimoloģiju balstīta uzskata, nosaukums afgan nāk no sanskrita vārda ašvakas (ashvaka), jeb ašvakani. Šo uzskatu proponē J. W. McCrindle un to atbalsta vesela rinda mūsdienu zinātnieku(ieskaitot C. Lassen, S. Martin, Bishop, Crooks, W. Crooke, J. C. Vidyalnar, M. R. Singh, P. Smith, N. L. Dey, Dr J. L. Kamboj, S. Kirpal Singh u.c.). Sanskritā, vārds ashva(irāņu aspa, prakritā(prakrit) assa)) nozīmē „zirgs” un ašvakas(prakritā assaka) nozīmē „jātnieks”. Ir zināms, ka laikā p.m.ē., iedzīvotājus no Afganistānas austrumiem dēvēja par ašvakām(t.i. jātniekiem), jo tie audzēja augstvērtīgas zirgu šķirnes un tiem bija labu kavalēristu slava.
5g.s. p.m.ē., indiešu gramatiķis Panini(Panini) sauc afgāņus par ashvayana un ashvakayana. Klasiskie rakstnieki lieto atbilstošus ekvivalentus – aspasios(vai aspasii, hispasii) un assakenois(vai assaceni/assacani, asscenus). Tāpat, aspasios/assakenois (ašvakas = kavalēristi) tiek lietots kā cits nosaukums kambodžiem ((kambojas) ļoti seni Indijas un Pakistānas Z iedzīvotāji), izciliem senatnes jātniekiem.
Pēdējā, vārda ‘Afganistāna’ daļa nāk no persiešu vārda ‘stān’ (t.i. zeme vai valsts).
Pirms Afganistāna ieguva savu pašreizējo nosaukumu, šis reģions, savā vairāk nekā 5000 gadu ilgajā vēsturē, ir izgājis cauri vairākām nosaukuma maiņām. Viens no vissenākajiem nosaukumiem, saskaņā ar vēsturnieku un zinātnieku viedokli, bija Ariāna – kā grieķiski tiek izrunāts senajā valodā avestā lietotais antīkais nosaukums – Aryanam Vaeja, jeb sanskritā – Aryavarta(t.i. ariāņu zeme). Mūsdienās šī senpersiešu un avestas izruna ir aizstāta ar vārdu Irāna, kas ir pieminēts Afganistānas nacionālās aviosabiedrības nosaukumā – "Ariana Airlines".
Daudzus gadsimtus vēlāk, Afganistāna bija daļa no Lielās Horasānas un kopš tā laika ir atpazīstama arī ar nosaukumu Horasāna.
[izmainīt šo sadaļu] Vēsture
Afganistāna atrodas tādā unikālā vēsturisko notikumu saskarsmes vietā, kurā mijiedarbojās daudzas Eirāzijas civilizācijas. Šai zemei ir bijusi nozīmīga loma agrīnās vēstures notikumos. Ritot laikmetiem, šis reģions, kas šodien pazīstams kā Afganistāna, ir piedzīvojis neskaitāmu tautu iebrukumus - āriešu, mēdiešu, persiešu, grieķu, maurju, Kušanas, arābu, turku, britu un krievu, tomēr reti kad iebrucēji spēja pārņemt pilnīgu kontroli pār šo zemi. Bet kad tāda izdevība bija, arī Afganistānas pamatiedzīvotāji siroja kaimiņu zemēs.
Domājams, ka starp 2000 un 1200 gadu p.m.ē., indoeiropiešu valodā runājošie ārieši ieplūda mūsdienu Afganistānas teritorijā un izveidoja tautu, kas kļuva zināma ar nosaukumu Aryānām Xšaθra, jeb „Āriešu zeme”. Iespējams ka zoroastrisms ir cēlies Afganistānā starp 1800 un 800 p.m.ē. Senās Austrumirānas valodas, tādas kā avesta, varētu tik lietotas tajā pašā laikā kad sāka rasties zoroastrisms. Ap 1000 gadu p.m.ē.(vai agrāk), Indoāriskā, vēdiskā civilizācija varētu būt radusies Afganistānas austrumu daļā, Kabulas ielejas apkaimē, tomēr tas joprojām paliek pieņēmums, jo uz arheoloģiskajiem izrakumiem pamatotās versijas, vēdiskās civilizācijas pirmsākumus attiecina uz Indas un Gangas upju ziemeļu apgabaliem, mūsdienu Pakistānā un Indijā.
Kopš 6gs.p.m.ē, Persiešu impērija nomainīja mēdiešus un iekļāva Ariānu savās robežās. Pēc tam, 330. gadā p.m.ē. Maķedonijas Aleksandrs iebruka reģionā. Neilgu laiku pastāvējušo Aleksandra Lielā impēriju viņa pēcteču izveidotās, helēniskās Seleikīdu un Baktrijas valstis. Ap to laiku, Indijā esošā Maurju valsts uz kādu laiku anektēja reģiona dienvidaustrumus un ieviesa zemē budismu, bet drīz šī teritorija atkal nonāca Baktrijas pakļautībā.
Mūsu ēras pirmajā gadsimtā reģionu okupēja kušani - indoeiropeiskas izcelsmes tohāriešu ciltis no Centrālās Āzijas(mūsd. Siņdzjanas-Uiguru auton.apg). Pēc tam Ariāna piederēja vairākām Eirāzijas tautām – partiešiem, skitiem, huņņiem, Persijas Sasanīdiem un vietējiem valdniekiem, tādiem kā hindu Šahiem Kabulā, līdz m.ē. 7gs. musulmaņu-arābu armijas iebruka reģionā.
Sākumā arābi anektēja Afganistānas rietumu novadus 652. gadā, bet vēlāk, starp mūsu ēras 706. un 709. gadiem, iekaroja gandrīz visu Afganistānu un pārvaldīja to kā Horasānu. Lai arī ar laiku lielākā daļa vietējo iedzīvotāju tika pievērsti islamam, tie tomēr saglabāja savas irāņu valodas. Afganistāna kļuva par dažādu, nozīmīgu impēriju centru, ieskaitot Gaznevīdu impēriju(962-1151), kuru nodibināja vietējais turku valdnieks Jamins Uldavlahs Mahmuds no Gaznī, kas paplašināja savu valdnieka varu pār plašiem apgabaliem no Kurdistānas līdz Indijas rietumiem. Šo impēriju nomainīja cita - šoreiz tadžiku izcelsmes vietējā valdnieka Muhamada Hurī dibinātā - Hurīdu valsts(1151-1219), kura sevī iekļāva lielas, Āzijas centrālās un dienvidu daļas teritorijas.
1219. gadā zemi izpostīja mongoļu ordas Čingizhana vadībā. Afganistāna tika iekļauta vienā no četrām Lielās Mongoļu impērijas daļām – Ilhanātā, kam sekoja Timura(Tamerlana) iebrukums no centrālās Āzijas. No 1400. gada, visa Afganistāna nonāca Timura valsts īpašumā. Bāburs, kura valdīšana sekoja Timuram un Čingizhanam, 1504. gadā nodibināja valsti ar galvaspilsētu Kabulā un paplašināja impēriju uz Āzijas dienvidiem 1525. gadā un dibināja Mogulu impēriju, kas sevī iekļāva mūsdienu Pakistānu un Indijas ziemeļus 1527. gadā. Laikā, kad Impērija paplašinājās austrumu virzienā, Sāfavīdu pārvaldītā Persija arī sāka pretendēt uz šo zemi, izraisot desmitiem gadu ilgušas cīņas ar Moguliem, līdz 17gs. vidu persieši gūst virsroku.
Vietējās puštunu ciltis Gilzaji, Hana Našīra vadībā, gāza Sāfavīdu valdīšanu un no 1722 līdz 1736 gadam Afganistānā valdīja Hotaki dinastija. Tam sekoja neilgs Turku-Irāņu iekarotāja Nādīra Šaha valdīšana(1736-1747). Pēc atentāta un Nādīra Šaha slepkavības, viens no viņa augsti stāvošiem armijas virspavēlniekiem – Ahmads Šahs Abdalī, kurš pats bija puštuns no Abdalī klana, sasauca vistautas sapulci – Loja Džirgu (loya jirga) 1747. gadā. Afgāņu ciltis sanāca kopā Kandahārā 1747. gadā un izvēlēja Ahmadu Šahu, kurš nomainīja uzvārdu uz Durrānī(t.i. Persijas pērle), par karali. Afganistānas nacionālā valsts, cik zināms, parādījās 1747. gadā kā Durrānī impērija, bez tradicionālajām puštunu apdzīvotajām teritorijām iekļaujot visu mūsdienu Afganistānas teritoriju, daļu Mešhedas Irānā, kā arī visu Pakistānu un Kašmiru. Durrānī impērija pastāvēja aptuveni gadsimtu līdz to skāra iznīcinošie konflikti ar Persiju un sikhiem 19gs. sākumā, kas stipri samazināja tās teritoriju. Mūsdienu Afganistānas robežas tika noteiktas tikai pēc Britu impērijas izplešanās reģionā 19. gadsimtā. Lai nepieļautu Krievijas impērijas tālāku izplešanos Indijas virzienā, briti vēlējās Afganistānā izveidot bufervalsti. Sekoja daudzi afgāņu-britu kari (1839-1842, 1878-1880 un 1919), kuru rezultātā Afganistāna zaudēja daudz savu teritoriju, līdz 1919. gadā, nākot pie varas karalim Amanulaham, Afganistāna atguva pilnīgu neatkarību. Britu valdīšanas laikā Afganistānā, puštunu etniskā teritorija tika sadalīta ar Durandas līniju, kas kļuva par iemeslu saspīlētajām attiecībām starp Britu Indiju un Afganistānu, kā arī vēlāk starp jauno Pakistānas valsti, šī problēma šodien ir zināma kā „Puštunistānas jautājums”. Vēsturiskie Afganistānas valdnieki ir nākuši no etnisko puštunu, Abdalī cilts, kuru kopš Ahmada Šaha nākšanas pie varas dēvē par Durrānī cilti.
[izmainīt šo sadaļu] 20. gadsimts - nestabilitāte turpinās
Kopš 1900. gada, vienpadsmit monarhi un valsts vadītāji ir gāzti vardarbīgā ceļā: 1919(slepkavība), 1929(atteikšanās no troņa), 1933(slepkavība), 1973(gāšana), 1978(sodīšana ar nāvi), 1979(sodīšana ar nāvi), 1979(sodīšana ar nāvi), 1987(atcelšana), 1992(gāšana un vēlāk pakāršana), 1996(gāšana) un 2001(gāšana).
Ilgākais Afganistānas stabilitātes periods bija starp 1933. un 1973. gadiem, kad valsti pārvaldīja karalis Zāhīrs Šahs. Tomēr 1973. gadā, Zāhīra svainis, Sardars Mohameds Dauds Hans veica neasiņainu apvērsumu, un pasludināja Afganistānu par republiku. Prezidents Dauds un visa viņa ģimene tika noslepkavoti 1978. gadā, kad notika tā sauktā Lielā revolūcija, kuru vadīja komunistiskā Afganistānas Tautas Demokrātiskā Partija. Komunistu valdīšanai bija liela opozīcija no tradicionāli noskaņotajiem valsts iedzīvotājiem un drīz sākās iekšējie konflikti. ASV veicināja opozīcijas spēku konsolidāciju un sniedza slepenu (caur Pakistānas drošības dienestiem) atbalstu Modžahedu kustībai, apmācot un apbruņojot tos cīņai pret komunistisko Afganistānas valdību.
Balstoties uz vietējās komunistiskās valdības un PSRS 1978. gadā parakstīto "Draudzības, sadarbības un labu kaimiņattiecību" līgumu, PSRS ieveda savu karaspēku Afganistānā 1979. gada 24. decembrī. Sākās Afganistānas karš. Kā rezultāts padomju okupācijai bija masveida afgāņu izceļošana uz bēgļu nometnēm kaimiņos esošajās Pakistānā un Irānā. Pakistānā vien patvērumu meklēja vairāk nekā 3 miljoni afgāņu. Pēc desmit gadiem, saskaroties ar arvien pieaugošo starptautisko spiedienu un ar aptuveni 15 000 padomju karavīru bojāeju karā ar Modžahediem, PSRS izveda savu karaspēku no Afganistānas.
PSRS aiziešana no Afganistānas tika uzskatīta par ASV ideoloģisku uzvaru. ASV atbalstīja Modžahedus kā pretspēku PSRS ietekmei reģionā, kurš atrodas netālu no naftas bagātā Persijas līča. Pēc PSRS aiziešanas, ASV un tās sabiedrotie zaudēja interesi par Afganistānu un maz darīja lai palīdzētu atjaunot kara izpostīto zemi. PSRS turpināja atbalstīt Nadžibulas režīmu līdz tas krita 1992. gadā. Aizejot padomju karaspēkam režīms zaudēja spēju pretoties partizāniem.
Kā sekas tam, ka komunistu režīms sistemātiski iznīcināja afgāņu intelektuāļus un eliti, radās bīstams varas vakuums. Rezultātā, turpinoties cīņām šoreiz jau starp dažādām Modžahedu frakcijām, valsti savā starpā sadalīja dažādu militāru grupējumu vadoņi. Kā atbilde uz postpadomju Afganistānā valdījušo haosu un korupciju, radās kustība Taleban. Vislielākās cīņas šī pilsoņu kara laikā notika 1994. gadā Kabulā, kad dažādu grupējumu cīņās bojā gāja ap 10 000 cilvēku. Izmantojot Afganistānā valdošo haosu, daži reģionālie karavadoņi, ieskaitot fundamentālistus, kuri tika trenēti bēgļu nometnēs Pakistānas rietumos, Pakistānas slepenais dienests, vietējā narkomafija un arābu ekstrēmistu grupas, apvienoja spēkus un palīdzēja radīt Taleban režīmu. Pakistānas, Saūda Arābijas un citu stratēģisko sabiedroto atbalstīta, Taleban kustība sasniedza savu augstāko spēku 1996. gadā. Taleban spēja ieņemt ap 90% teritorijas. Vienīgi "Afganistānas ziemeļu alianses" atbalsta punkti Pandžeras ielejā, valsts ZA, palika ārpus Taleban kontrolētās teritorijas. Taleban ieviesa stingro islama interpretāciju – šariatu un deva patvērumu personām un organizācijām kas bija saistītas ar terorismu. Pats pazistamākais no tiem bija Osama bin Ladens, un viņ avadītā Al Qaeida kustība kuras mērķis bija cīnīties ar amerikāniem visā pasaulē.
Pēc Osamas bin Ladena organizētajiem teroristu uzbrukumiem ASV, 2001. gada 11. septembrī, ASV un tās sabiedrotie no visas pasaules, kā arī Ziemeļu alianses spēki, organizēja militāru kampaņu Taleban gāšanai. 2001. gada beigās, afgāņu opozīcija, līderi un diaspora tikās Bonnā, kur vienojās par jaunas valdības izveidošanu, kā rezultātā par pagaidu vadītāju, 2001. gada decembrī kļuva Hamids Karzajs. Pēc vistautas Lojas Džirgas 2002. gadā, Karzajs tika ievēlēts par Afganistānas prezidentu. Lai nodrošinātu valstī kārtību, un palīdzētu tai atjaunoties, Afganistānā kopš 2001. gada beigām uzturas ASV un NATO miera uzturētāji. Afganistānā atrodas arī Latvijas kareivji.
