Čingizhans

Vikipēdijas raksts

Čingizhans

Čingizhans (ķīn. Čen-dzi-ci, pēcnāves vārds Tai-dzu; dzimis Temūdžins, mong. Тэмүүжин, 1155. vai 1162. – 15.08.1227., precīzs dzimšanas gads nav zināms) – mongoļu karavadonis, valdnieks, imperators.

Kijat-bordžiginu klana vecākā, taičiutu cilts valdnieka Jesugajbātara (mong. Есүхэй баатар) un Oelunas no olkonutu klana (kungratu cilts) dēls. Brālis Džočihasars, pusbrālis Očigins.

[izmainīt šo sadaļu] Izskats

Liela auguma, rudiem matiem, kuplu bārdu, zaļām acīm. Rašīds ed Dīns savā hronikā: “Bordžigin nozīmē zilacainais un, lai cik tas dīvaini nebūtu, visi Jesugei-bahadura, tā dēlu un uruka pēcteči, lielāko tiesu ir zilām acīm un rudmataini vai blondi... Kā viņi [mongoļi] stāsta, tā ir valdnieka varas pazīme.” Sun impērijas sūtnis Džao Hun's apraksta: “Temudžins ir ļoti liela auguma, ar augstu pieri un garu, biezu bārdu. Abul-Gazi savā hronikā raksta, ka visiem bordžiginiem “acis ir zili zaļas vai tumši zilas, kur acs zīlītei apkārt ir brūna josliņa”.

[izmainīt šo sadaļu] Ģimene

Sievas:

Borte (mongoliete no kungratu cilts, pirmā un dominējošā sieva);
Kulana (merkite);
Jesukata (tatāriete);
Jesuluna (tatāriete, Jesukatas māsa);
Gundžu (džurčeņe, Ķīnas Dzjiņ impērijas princese);
kā arī vairāki simti blakus sievu un konkubīņu.

Borte dzemdēja četrus dēlus – Džuči, Čagataju, Ugedeju un Tuluju, - un piecas meitas. No citām sievām hanam bija vēl četri dēli: Kulkans, Džaurs, Džurčitajs un Orčakans (pēdējie trīs mira jau bērnībā).

Čingizhana nāves brīdī - 1227. gadā – viņam bija 5 dēli, vismaz 40 pieauguši mazdēli un vairāki desmiti pusauga mazmazdēlu.

[izmainīt šo sadaļu] Dzīve

1185.(?) gadā Temudžins apvienoja visas mongoļu ciltis, atjaunojot valsti. 1206. gadā, pakļāvis vairākas kaimiņu tautas, viņš pasludināja mongoļu impērijas izveidošanu un lielajā kurultajā tika ievēlēts par visu mongoļu valdnieku - kāpa tronī ar jaunu vārdu un titulu kā "Čingizhans" . 1211. gadā ar Čingizhana dekrētu tika pieņemts impērijas oficiālais nosaukums: Jeke Mongol uls (Dižā Mongoļu valsts), ar galvaspilsētu Karakorumu (Horhorinu).

[izmainīt šo sadaļu] Avoti

Pamatavoti ir divas mongoļu hronikas - Altan Debter, Mongol un Ni’uca Tobci’an, kā arī ķīniešu oficiālā Juaņ dinastijas vēsture - Juan shi.

Altan Debter jeb Zelta dinastijas grāmata. Oriģināls ir zudis, taču saglabājies 1263. gada ķīniešu noraksts Chengwu xin zhenglu (Atskaite par Svētā Imperatora/karotāja karagājieniem), un 1303. gada persiešu noraksts Djami at-Tawarikh (Hroniku krājums), kuru no oriģināla pārrakstījis Rašid’s ad-Din's.
Mongol un Ni'uca Tobci’an, jeb Slēptā mongoļu vēsture, ir visai drīz pēc Čingiz-hana nāves, 1240. gadā sarakstīts episks vēstījums par viņu un viņa dzimtu. Par slēptu to sauc tāpēc, ka sākotnēji tā bija domāta tikai hana dzimtas locekļiem, glabājās imperatora mantnīcā un nebija pieejama nevienam citam. Pats hronikas oriģināls gan ir gājis bojā, un nav zināms kādā valodā tā sarakstīta (uiguru/mongoļu, ķīniešu/mongoļu vai kādā citā rakstībā), taču saglabājušies vēlāki noraksti. Diemžēl ķīniešu rakstveži pārrakstīja ne vienmēr korekti, līdz mūsu dienām saglabājot tikai tās pamatsižetu ar nosaukumu Yuan chao bi-shi - Svētais stāsts par Juaņ dinastiju, Ķīnas imperatoru dinastiju, kuru izveidoja Čingiz-hana pēcteči.
Trešais avots ir oficiālā Juaņ dinastijas vēsture - Juan shi. Šis darbs sarakstīts tūdaļ pēc mongoļu izdzīšanas no Ķīnas 1368. gadā, kā vēsta leģenda, visai īsā laikā (331 dienā). Tikpat ātri to nodrukāja un publicēja 1370. gadā. Īpaši vērtīgas tur ir ziņas par Čingiz-hana līdzgaitniekiem, kuru ķīniešu avotos praktiski nav.

Vēl par Čingiz-hanu, tā pēctečiem un izveidotās impērijas ģenēzi liecina arī daudzi citi teksti - mongoļu, ķīniešu, persiešu, eiropiešu - kas radīti krietni vēlāk, bet balstās uz senākiem avotiem. Visai plašu informāciju sniedz daudzie viduslaiku ceļotāji un sūtņi – Čan Čuņ‘s, Džao Hun’s, Rašid’s ad-Din's, Ibn al-Asirs, Džuveini, Nessavi, Villems de Rubruks, Plano Karpini, Odoriks de Pordenone, Marko Polo - kuri visai daudz apraksta mongoļu ikdienas dzīvi.