Stambula

Vikipēdijas raksts

Šis raksts ir par Turcijas pilsētu. Skaties nozīmju atdalīšanas lapu, lai uzzinātu par citām jēdziena Stambula nozīmēm.

Stambula (İstanbul), Turcija
Skats uz Stambulas Eiropas daļu Koordinātas----
Karte
Stambulas ila administratīvais iedalījums
Pamatdati
Pilsētā	11.372.613NA
Platība	1.830,92 km²
Koordinātas
Pasta indekss	34010 .. 3480 un 80000 .. 81800
Tālruņu kods	212 (Eiropā)
Pārvalde
Pašvaldības interneta vietne	Stambulas portāls (angļu val.)

Ayasofya, muzejs (Sv. Sofijas katedrāle) Stambulā

Stambula (turku valodā: İstanbul [istɑnbul], vēsturiskie nosaukumi: Bizantija, Konstantinopole u.c.) pēc iedzīvotāju skaita ir lielākā pilsēta Eiropā (4. lielākā pilsēta pasaulē un 19. lielākā apdzīvotā vieta) un ir Turcijas kultūras un finanšu centrs. Pilsēta aptver 25 no visiem Stambulas provinces rajoniem. Stambula atrodas abpus Bosfora šaurumam valsts ziemeļrietumos un tajā ietilpst dabiskā osta Zelta rags. Pilsēta atrodas gan Eiropā (Trāķija), gan Āzijā (Anatolija), kuras šķir Bosfora šaurums un tādēļ tā ir vienīgā metropole pasaulē, kas izvietojas divos kontinentos. Stambula vēsturē ir bijusi galvaspilsēta Romas impērijai (330-395), Bizantijas impērijai (395-1204 un 1261-1453), Latīņu impērijai (1204-1261) un Osmaņu impērijai (1453-1922). Stambula ir nosaukta par 2010. gada kopējo Eiropas kultūras galvaspilsētu. 1985. gadā Stambulas vēsturiskos rajonus iekļāva UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

[izmainīt šo sadaļu] Pilsētas nosaukums

Pilsētas mūsdienu nosaukums İstanbul [istɑnbul] jau kopš 10. gs. lietots dažādos variantos un bija kļuvis par pilsētas nosaukumu turku sarunvalodā jau pirms ieņemšanas (1453). Šis vārds cēlies no grieķu εις την Πόλιν vai στην Πόλη [istimbɔlin] — pilsētā, uz pilsētu.^[1]

Pirmais zināmais pilsētas nosaukums ir Bizantium. 330. gada 11. maijā Romas imperators Konstantīns I pilsētu pasludināja par impērijas austrumu galvaspilsētu, nosaucot to par Nova Roma — Jaunā Roma. Vēlāk pilsētu par godu Konstantīnam I sāka saukt par Konstantiopoli un šis nosaukums kļuva par daudz populārāku nekā Nova Roma. Pirmo reizi pilsētu par Konstantinopoli oficiāli lietoja imperators Teodosijs II (408-450).^[2] Šis nosaukums palika par pilsētas oficiālo nosaukumu uz visu Bizantijas pastāvēšanas laiku un Rietumu valstīs pilsētu šādi sauca līdz 20. gs. sākumam.

Neoficiāli pilsētu arī sauca par Septiņkalnu pilsētu (līdzīgi kā Roma) un tādēļ pilsētas ģerbonī attēloti septiņi kalni ar mošeju uz katra kalna.^[3] Citi populāri nosaukumi ir Vasilevousa Polis (Pilsētu karaliene); Dersaadet, kas cēlies no Der-i Saadet (Laimes durvis) — šis nosaukums bija populārs 19. gs. beigās un dažkārt tiek lietots arī mūsdienās.

Saskaņā ar 1930. gada 28. marta Turcijas Pasta likumu, arī starptautiskajā sarakstē pilsēta visās valodās saucama par Istanbul.^[4]

[izmainīt šo sadaļu] Administratīvais iedalījums

Stambula atrodas Stambulas ilā un tajā ir 32 rajoni, no kuriem 25 ir pilsētas rajoni. Rajoni, atkarībā no to atrašanās vietas, apdzīvotības un apbūves var būt iedalīti mikrorajonos (mahalle), kvartālos (semt), lauku teritorijās (belediye) un pagastos (köy). Lauku teritorijas pašvaldībai (belediye) var būt pakļauti arī tajā esošie mikrorajoni (mahalle).

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

667.gada p.m.ē. sengrieķu kolonisti no Megaras pilsētas nodibināja pilsētu, ko nosauca par Bizantiju (Βυζάντιον) sava valdnieka Biza vārdā. 196.gadā pilsētu izpostīja romiešu imperators Septīmijs Severs. 330.gadā Konstantīns Lielais izvēlējās Bizantiju par Romas impērijas galvaspilsētu, un nosauca to savā vārdā par Konstantinopoli.

Pēc Rietumromas impērijas krišanas Konstatinopole turpināja būt par atlikušās Romas impērijas daļas galvaspilsētu. Kaut arī valsts turpināja saukties par Romas impēriju (Βασιλεία Ῥωμαίων, Basileía Romaíon), rietumu vēsturē šo valsti sauc par Bizantijas impēriju. Līdz pat Krusta kariem Konstantinopole bija lielākā Eiropas pilsēta, bet Bizantijas impērija - spēcīgākā Eiropas valsts. Īpašu uzplaukumu Konstantinopole piedzīvoja imperatora Justiniāna I valdīšanas laikos (527-565).

VIII un IX gadsimtā Konstantinopole bija ikonoklastu kustības centrs.

1054.gadā notika Lielā Shizma - Romas pāvests un Konstantinopoles patriarhs izslēdza viens otru no baznīcas, un Konstantinopole kļuva par pareizticības centru.

Stambulas Leventas rajona panorāma naktī

Stambulas Maslakas rajona panorāma saulrietā

Ceturtā Krusta kara laikā 1204.gadā Konstantinopoli ieņēma un nopostīja krustneši, un Bizantijas impērijas vietā nodibināja Latīņu impēriju. Kaut arī Nīkejas impērijas valdnieks Mihails VIII Paleologs 1264. gadā Konstantinopoli atkaroja un atjaunoja Bizantijas impēriju, Ceturtais Krusta karš bija trieciens, no kura Konstatinopole vairs neatkopās, un 1453. gada 29. maijā Konstantinopoli ieņēma turki un tā kļūva par Osmaņu impērijas galvaspilsētu ar nosaukumu Konstatinīje (Konstantiniye). Par Stambulu (İstanbul) pilsētu oficiāli pārsauca tikai 1930. gada 28. martā.

Pilsēta bija Osmaņu impērijas galvaspilsēta līdz pat 1923. gadam, kad jaunās Turcijas republikas galvaspilsēta tika pārcelta uz Ankaru. Reiz ievērojamā pilsētas grieķu minoritāte ir beigusi pastāvēt, jo pēc 1955.gada septembra Stambulas grautiņiem gandrīz visi grieki ir pārcēlušies uz Grieķiju.

Sākot no XX gs. otrās puses Stambulā strauji pieauga iedzīvotāju skaits, jo attīstījās rūpniecība, un uz pilsētu pārcēlās iedzīvotaji no Turcijas lauku apvidiem.

[izmainīt šo sadaļu] Stambula Osmaņu impērijā

Pilsētas panorāma, 1870. gadi.

1453. gada 29. maijā sultāns Mehmeds II Iekarotājs Osmaņu impērijas karaspēka priekšgalā iesoļoja Konstantinopolē pēc 53 dienu ilgā aplenkuma. Aplenkuma laikā Konstantinopoles mūros ar lielgabaliem bija izšauti milzīgi caurumi. 1453. gadā Konstantinopole kļuva par trešo Osmaņu impērijas galvaspilsētu.

Uzreiz pēc pilsētas ieņemšanas turki (osmaņi) uzsāka Lielā tirgus un Topkapi pils celtniecību un tika likti pamati visām islāma reliģiskajām celtnēm, piemēram, Fatiha mošeja un tās skolas un pirtis. Pilsētas iedzīvotājiem osmaņi mācīja ar spēku un drošsirdību veikt pilsētas stiprināšanu visās jomās. Iedzīvotāju sastāvs krasi mainījās - tā kā osmaņi bija iecietīgi pret visām reliģijām, pilsētā no visas impērijas ieradās jūdi, kristieši un musulmaņi, veidojot jaunu, kosmopolītisku sabiedrību.

Sulejmana I Lieliskā laikā pilsēta pieredzēja nebijušu uzplaukumu mākslā un arhitektūrā. Armēņu izcelsmes impērijas galvenais arhitekts Sinans uzprojektēja vairākas skaistākās pilsētas mošejas un dažādas citas pilsētas ēkas. Pilsētā ziedu laikus pieredzēja keramika un kaligrāfija.

Iela Ejupas rajonā (Eyüp), 1890. gadi.

Vecā Galatas pilsēta (Galatasaray)

Bejolu (bij. Peras ielas) rajons (Beyoğlu)

Tophānes rajons, 1890. gadi.

Pilsētā sāka ierasties sūfiji, kas pārstāvēja islāmā plaši izplatīto Mevlevī ordeni. Osmaņu impērijas laikā pilsētā vien aktīvi darbojās vairāk kā simt Mevlevī ordeņa tekkes.

Vairākas šīs tekkes pastāv vēl mūsdienās un darbojas atsevišķās mošejās kā daļa no tur ierīkotā muzeja - piemēram, Džerahi tekke Fātihā, Sunbula Efendi un Ramazāna Efendi mošeja Fātihā, Galatas Mevlevīhane Bejolu rajonā, Jahjas Efendi (Jāņa Kristītāja) tekke Bešiktašā un Bektaši tekke Kadikojā (Kadıköy).

1870. gadu sākumā, Osmaņu impērija pilsētu strauji modernizēja, uzbūvējot jaunus tiltus, ieviešot modernu apūdeņošanas sistēmu, ieviešot piemērotu elektrības padevi, tramvaju sistēmu un publisko telefonu sistēmu.

[izmainīt šo sadaļu] Pilsētvide

[izmainīt šo sadaļu] Arhitektūra

Tutmosa III obelisku Konstantinopoles hipodromā uzstādīja Teodosijs Lielais un tas atvests no Karnakas tempļa Ēģiptē.

Pilsētā ir daudzi ievērojami arhitektūras pieminekļi. Tās ilgajā pastāvēšanas laikā Stambula ir ieguvusi kultūru un tautību saliedētājas slavu. Tādēļ pilsētā ir vairākas ievērojamas vēsturiskas mošejas, baznīcas, sinagogas, pilis, cietokšņi un torņi.

[izmainīt šo sadaļu] Seno grieķu un romiešu celtnes

Slavenais Jaunavas tornis, kas celts 408. g. pmē.)

Viens no vecākajiem pieminekļiem no senajiem laikiem ir Serpentīna kolonna, ko uzcēla par godu uzvarai pār persiešiem 479. g. pmē. Pēc pilsētas pasludināšanas par galvaspilsētu, Konstantīns Lielais šo kolonnu pārcēla uz hipodromu, kur tā stāv arī mūsdienās. 1700. gadā kāds no Polijas vēstniecības locekļiem vizītes laikā sabojāja serpentīna augšdaļu un nolauza čūsku galvas,^[5] kas tagad tiek glabātas Stambulas arheoloģijas muzejā.

408. g. pmē. Atēnu ģenerālis Alkibiads uzcēla vienu no tagadējiem pilsētas simboliem — Jaunavas (Leandra) torni, lai kontrolētu persiešu kuģu pārvietošanos caur Bosfora šaurumu.^[6] Tajā laikā tornis atradās starp Bizantionas un Kalcedonas pilsētām un 1110. gadā imperators Aleksijs Komnenijs to paplašināja un pārveidoja par cietoksni. Vēlāk torni pārbūvēja vairākas reizes osmaņi — lielākās pārbūves notika 1509. un 1763. gadā.^[7] Pēc 1999. gada 17. augusta zemestrīces notika pēdējās lielākās pārmaiņas, pievienojot papildus metāla nostiprinājuma konstrukcijas.

Romiešu ievērojamākie arhitektūras pieminekļi: Konstantīna kolonna (turku valodā: Çemberlitaş), ko 330. gadā uzcēla Konstantīns Lielais par godu pilsētas pasludināšanai par Romas impērijas galvaspilsētu un kolonnā iebūvētas detaļas no krusta un citi vairāki artefakti, kas piederējuši Jēzum Kristum un Jaunavai Marijai; Mazulkemeras akvedukts; Valensa akvedukts; Gotu kolonna; Serālija rags; Milions, kas kalpoja par atskaites punktu attālumiem no Konstantinopoles līdz citām Romas impērijas pilsētām; Konstantinopoles hipodroms, kas celts pēc Romā esošā Circus Maximus parauga.

[izmainīt šo sadaļu] Bizantiešu celtnes

Agrākais ūdens aizsarggrāvis^[8][9], kas bijis pie Konstantinopoles mūriem, vēlāk piepildīts ar zemi, lai to varētu lietot zemkopībai

Konstantinopoles mūru celtniecību sāka Konstantīns Lielais, kas paplašināja esošos mūrus, lai pastiprinātu pilsētas drošību, jo tā sāka ātri pieaugt pēc pasludināšanas par Jauno Romu (Nova Roma). Teodosija II valdīšanas laikā tālāk uz rietumiem pilsētai apkārt uzcēla jaunus mūrus un pēc zemestrīces 447. gadā pārbūvēja tādā izskatā, kā tie redzami mūsdienās. Vecākie nostiprinājumi, kas saglabājušies, ir „jūras mūri” pie Serālija, bet spēcīgākie nocietinājumi ir Teodosija „trīskāršie mūri”.

4. gs. celtā Svētās Irēnes baznīca, ko uzcēlis Konstantīns Lielais, ir mūsdienās pilsētā vecākā bizantiešu baznīca.

Bizantiešu arhitektūra sākuma posmā turpināja romiešu klasiskās formas ar kupoliem un arkām, bet vēlāk šos virzienus attīstīja un jaunākie risinājumi redzami Svētās gudrības (Svētās Sofijas) katedrāles arhitektūrā.

Svētās gudrības katedrāle, ko laikā no 532. līdz 537. g. uzcēlis Justiniāns Lielais ir plaši pazīstams Bizantiešu arhitektūras meistarības paraugs. Tā bija lielākā jebkad uzceltā katedrāle līdz Seviļas katedrāles uzcelšanai (1575).

Līdz mūsdienām vislabāk saglabājies bizantiešu arhitektūras paraugs ir Anēmu cietums, kas ietilpst aizsargmūru kompleksā pie Blahernas. Tā ir cietoksnim līdzīga celtne ar vairākiem torņiem un pazemes cietuma kamerām, ko uzcēla Herakliusa valdīšanas laikā (610-641).^[10]

Līdz 8. gs. tika uzceltas lielākā daļa baznīcu ar zelta ikonām, bet lielu daļu no tām iznīcināja Pirmajā ikonoklastu periodā (730-787), kas sākās līdz ar Izaurijas Leo III nākšanu pie varas. Ikonoklasti šajā periodā uzskatīja, ka Jēzus Kristus un citu kristietības personāžu attēlošana ikonās un citos zīmējumos ir grēks un tādēļ viņi ar varu tos likvidēja, naskatoties uz vairāku mācītāju protestiem. Pirmajam periodam sekoja otrais ikonoklastu periods (814-842), kuru sāka Armēnijas Leo V.

Galatas tornis ir redzamākā dženoviešu citadeles celtne Zelta raga ziemeļu pusē, skatoties no dienvidu pusē esošās vecpilsētas.

Saskaņā ar Teofila sievas Teodoras lēmumu, 843. gadā tika atkal atļautas ikonas un vairākās baznīcās tika no jauna uzstādītas zelta ikonas. Tomēr atsevišķās ēkās ikonas netika atjaunotas un, piemēram Svētās Irēnes baznīcā joprojām redzams ikonoklastu perioda izskats.

1204. gada otrā krusta gājiena laikā lielāko daļu pilsētas ievērojamāko celtņu tika izlaupītas un lielu daļu no pilsētas arhitektūras un mākslas priekšmetiem aizveda uz Venēciju, jo Konstantinopoles izlaupīšanu organizēja Venēcijas dodžs Enriko Dandolo. Tika izvesti tādas lietas kā slavenā Tetrarhu statuja un četru bronzas zirgu statuja no Konstantinopoles hipodroma, kuras tagad stāv pie Svētā Marka bazilikas.

Porfirogenitus pils (turku valodā: Tekfur Sarayı]]) ir līdz mūsdienām vienīgā saglabājusies daļa no Blahernes pils un tā celta ceturtā krusta gājiena laikā. Tajā pat laikā (1233) Zelta raga ziemeļu pusē dominikāņu mūki uzcēla Sv. Pāvila baznīcu.

[izmainīt šo sadaļu] Osmaņu celtnes

Skats uz Topkapi pili no Bosfora jūras šauruma.

1394. gadā osmaņi Bosfora Āzijas pusē uzcēla Anatolijas cietoksni (turku valodā: Anadoluhisarı), bet 1452. gadā, gadu pirms Konstantinopoles iekarošanas, Eiropas pusē — Romas cietoksni (turku valodā: Rumelihisarı). Šo cietokšņu galvenais uzdevums bija ar tālas distances lielgabaliem nepieļaut dženoviešu koloniju kuģu satiksmi un bloķēt iespējamās piegādes Konstantinopolei no ārpasaules.

Pēc pilsētas ieņemšanas, sultāns Mehmeds II uzsāka apjomīgu pilsētas pārbūves plānu, kas paredzēja uzcelt tādus lielus objektus kā Ejupas sultāna mošeja, Fatiha mošeja, Topkapi pils, Stambulas lielais tirgus un Jedikules cietoksnis. Vēlāk citi osmaņu sultāni uzcēla arī tādus ievērojamus objektus kā Sulejmana mošeja, Zilā mošeja, Jaunā mošeja u.c.

Dolmabahčes pils.

Parasti osmaņu celtnes tika celtas no koka un tikai valsts nozīmes ēkas kā pilis un mošejas cēla no akmens. Sākot ar 18. un 19. gs., pamazām koka celtnes nomainīja akmens ēkas un tradicionālo osmaņu stilu nomainīja eiropiešu arhitektūras stili Tanzimata reformu ietekmē, ar kurām sākās (1839) Turcijas eiropeizēšanas process. Pilsētā eiropiešu stila celtnes sāka būvēt arī pirms Tanzimata reformām, piemēram Ajnalikavakas mošeja (1677-1679) un Nuruosmanijes mošeja (1748-1755), kas bija pirmā baroka stila mošeja, kā arī baroka stila piebūves Topkapi pils harēmam 18. gadsimtā.

Tika sākta jaunu piļu un mošeju celtniecība neoklasicisma, baroka un rokoko stilā un daudzkārt tika jaukti visi šie trīs stili, piemēram Dolmabahčes pils, Dolmabahčes mošeja un Ortakejas mošeja. Tika uzceltas arī neogotisma stila mošejas, piemēram Pertenvinjalas Sultānes mātes mošeja un Zvaigznes mošeja. Eiropiešu stilā tika uzceltas vairākas valsts skolas un karaspēka barakas.

Ortakejas mošeja, fonā: Bosfora tilts.

19. gs. sākumā tika sākta vērienīga Istiklalas avēnijas apbūve ar dažādu valstu pārstāvniecībām, kas piepildīja rajonu ar daudzām neoklasicisma un jūgendstila ēkām. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Stambula pārtapa par galveno jūgendstila centru un te darbojās ievērojami arhitekti, tai skaitā Raimondo d'Aronco, kas projektējis vairākas ēkas pilsētā un uz Prinču salas. Viņa ievērojamākie darbi ir Zvaigznes pils komplekss un Botera nams. Ievērojams jūgendstila paraugs ir Komondo kāpnes Banku ielā Karakejā (Galatā), kā arī Kedives pils, „Floras hans” un Freža apartamenti.

Līdz ar to jau 19. gs. vidū Zelta raga dienvidu puse bija kļuvusi par tradicionālu osmaņu turku stila apbūves vietu un iedzīvotājiem, bet ziemeļu puse arvien vairāk līdzinājās Eiropas pilsētām, bet Galatas tilts, kas abas daļas savieno, simbolizēja saikni starp austrumniecisko un ziemeļniecisko domāšanu un stilu.

Bosfora šauruma piekrastes osmaņu laikā uzskatīja par kūrorta vietu un tādēļ te tika celtas koka ēkas un vasarnīcas (turku valodā: yalı), kuras izmantoja, galvenokārt, turīgākie osmaņi.

[izmainīt šo sadaļu] Urbanizācija

Akmerkez Etileru rajonā ir vienīgais tirdzniecības centrs pasaulē, kas vienlaikus saņēmis ICSC nosaukumu „Labākais Eiropā” un „Labākais pasaulē”.

Sešus kilometrus garo un ar granītu klāto Bagdādes ielu Āzijas pusē no abām pusēm iekļauj veikali, kafejnīcas, bāri un restorāni.

Pilsētas urbanizētā apbūve pastāvīgi mainās. Grieķu, romiešu un bizantiešu laikā pilsēta, galvenokārt, atradās vēsturiskajos Konstantinopoles rajonos: ziemeļos — Galatas citadelē, austrumos — Krisopolisā (tag. Iskidara) un Kalcedonā (tag. Kadikeja). Agrāk tās bija neatkarīgas un atsevišķas pilsētas, bet osmaņu laikā Konstantinopole saplūda ar visām tai tuvumā esošajām pilsētām un 19. gs. tika izveidoti arī jauni apdzīvoti rajoni.

Līdz 19. gs. sākumam vēl pastāvēja Galatas pilsētas mūri. Šie mūri, no kuriem mūsdienās palicis tikai Galatas tornis, tika 1800. gados nojaukti, lai pilsēta varētu turpināt izplešanos uz ziemeļiem un iekļaut tādus rajonus kā Bešiktaša, Šišli, Nišantaši u.c.

Istiklala iela Bejolu mikrorajonā.

Pēdējo dažu desmitgažu laikā pilsētā uzceltas vairākas augstas celtnes, lai apmierinātu pilsētas lielo iedzīvotāju pieaugumu. Pilsētai arvien tiek pievienotas jauni ap to esoši ciemati un pilsētas. Augstākās celtnes atrodas pilsētas Eiropas puses ziemeļu rajonos: Leventa, Maslaka un Etileri. Šie rajoni atrodas starp Bosfora tiltu un Sultāna Mehmeda Iekarotāja tiltu. Leventā un Etileros atrodas vairums augstas klases tirdzniecības centri: Dževahirs, Kanyon, Metrocity, Akmerkez, Mayadrom un Mayadrom Uptown. Šajos rajonos atrodas arī vairums lielāko uzņēmumu un banku biroji.

Sākoties 20. gs. otrajai pusei, Stambulas Āzijas puse, kura bija atpūtnieku vieta vasaras rezidencēm, pieredzēja ievērojamu apbūves izaugsmi. Rajona attīstību paātrināja plašās un labiekārtotās Bagdādes ielas izbūve. Pateicoties tam, ka šie rajoni līdz 1960. gadiem netika intensīvi apbūvēti, bija labs priekšnosacījums jaunai un efektīvākai rajonu izbūvei, kas, salīdzinājumā ar Eiropas puses biezo apbūvi ir daudz mūsdienīgāka un sakārtotāka. Turpmāko izaugsmi vēl ievērojami palielināja E5 automaģistrāles (turku valodā: Ankara Asfaltı) izbūve līdztekus dzelzceļa līnijai. Rajonā arvien vairāk ierodas iedzīvotāji un Anatolijas un mūsdienās Stambulas Āzijas pusē jau dzīvo trešdaļa visu pilsētas iedzīvotāju.

[izmainīt šo sadaļu] Vietas

[izmainīt šo sadaļu] Cilvēki

Stambulā dzimuši:

[izmainīt šo sadaļu] Ārējās saites

Wikimedia Commons ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skat.:

Stambula

• Lonely Planet Istanbul
• FOX Trip to Istanbul. Tips & Pics.
• Istanbul Travel