Izraēla
Vikipēdijas raksts
|
|||||
Valsts valoda | ivrits arābu valoda |
||||
Galvaspilsēta | Jeruzāleme - netiek starptautiski atzīta par galvaspilsētu | ||||
Lielākās pilsētas | Jeruzāleme Telaviva Haifa |
||||
Prezidents | Šimons Peress (שמעון פרס) | ||||
Premjerministrs | Ehuds Olmerts | ||||
Platība | 20 770 km² | ||||
Iedzīvotāju skaits - Kopā (2006) - blīvums |
7 038 000 336/km² |
||||
Neatkarība | No Lielbritānijas 1948.gada 14.maijā | ||||
Valūta | Izraēlas šekelis/NIS | ||||
Laika zona | UTC +2 | ||||
Valsts himna | Hatikvah | ||||
Interneta domēns | .IL | ||||
Starptautiskais tālsarunu kods | +972 |
Izraēla atrodas Tuvajos Austrumos, Vidusjūras austrumu piekrastē. Robežojas ar Libānu Z, Sīriju ZA, Jordāniju A un Ēģipti DR. Administratīvais iedalījums: 6 apriņķi.
[izmainīt šo sadaļu] Izraēlas neatkarības pasludināšana
1947. gada 29. novembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju ar aicinājumu izveidot ebreju valsti britu Palestīnas mandātā. Izraēlas Neatkarības deklarācija publiski tika pasludināta 1948. gada 14. maijā Telavivā, tikai stundas pirms britu Palestīnas mandāta beigām. Ebreju Nacionālā Padome šajā dienā sapulcējās Telavivas Mākslas muzejā un pieņēma neatkarības deklarāciju.
Jau pāris minūtes pēc neatkarības pasludināšanas jauno valsti oficiāli atzina ASV, un trīs dienas vēlāk arī PSRS. Pret jauno valsti visnaidīgāk noskaņoti bija tās arābu kaimiņi, kuri uzskatīja, ka tā tiek izveidota arābu teritorijā.
Deklerācija piemin jaunās valsts saikni ar Bībeles laika ebreju valsti; diasporas ebreju mūžigo sapni par ebreju valsts atjaunošanu; Holokaustu.
[izmainīt šo sadaļu] Reliģija
Dominējošās reliģijas ir jūdaisms un islams.
1948. gadā. Neatkarības deklarācijā (angl. The Declaration of the Establishment of the State of Israel - the “Declaration of Independence”) Izraēla tika pasaulei pieteikta kā jūdu valsts Izraēlas zemē (angl. Jewish state in Eretz Izrael), kurā visiem iedzīvotājiem tiek garantēta reliģijas brīvība. Neatkarības deklarācijai Izraēlā nav konstitūcijas statusa. Tā tikai pauž “valsti veidojošo cilvēku pamatkredo” un kalpo kā Izraēlas likumu interpretācijas līdzeklis.
Abos Izraēlas 1994. gada konstitucionālajos likumos iekļauta preambula, ka tie veidoti, pamatojoties uz Izraēlas Neatkarības deklarācijas garu. 1980. gada Repatriācijas likumā noteikts, ka jūdaisma pamatprincipi atspoguļojas Izraēlas valsts pozitīvajā likumdošanā. Tādējādi Izraēlas valstiskais jūdaisms nepārprotami atspoguļojas likumos, kaut gan nevienā likumā jūdaisms nav pasludināts par valsts reliģiju. Tāpēc Izraēlu grūti ierindot kādā no valsts un baznīcas attiecību modeļiem, jo likumi neatspoguļo faktisko stāvokli. Realitātē ir valsts baznīca, jo likumus pieņem ticīgie jūdaisti (īsteno karjeru politikā ateistam nav iespējams, jo elektorāts ir vairāk vai mazāk reliģiozs) bet likumdošanā - daļēja nošķiršana.
Valsts un privātās ebreju skolās nevar strādāt skolotāji, kas nav ortodoksālie jūdaisti. Arī skolotāju bērniem obligāti jābūt ortodoksāliem jūdaistiem. Valsts apmaksā jūdaistu reliģiskās vadības (rabīnu un to palīgu) algas un izdevumus. Valsts budžets pilnībā sedz sinagogu, kapsētu un dažādu reliģisko kulta ēku rekonstrukciju, uzturēšanu un pat jaunu objektu celtniecību. No valsts budžeta tiek atbalstītas arī citu valstu ebreju diasporu kopienas. Jurisdikciju pār Izraēlas pilsoņiem veic Izraēlas Rabīnu tiesa. Rabīnu tiesas kompetencē pašlaik ir tikai reliģisko kopienu locekļu civillietas (šķiršanās un laulāšanās jautājumi), kaut gan dažreiz šīs tiesas praksē veiksmīgi konkurē ar civilajām tiesām.
Tiek atbalstīti arī musulmaņi. Vairāk nekā 300 islama garīdzniekiem algas tiek maksātas no valsts kases. Valsts finansē musulmaņu mošeju, kapsētu uzturēšanas izdevumus un dažādas citas reliģiskās vajadzības.
Izraēlas 1977. gada Krimināllikumā ir noteiktas sankcijas par reliģijas zaimošanu. Saistībā ar Krimināllikuma normām Izraēlā ir jāskata likums par Svētās Zemes svētvietu aizsardzību. Par kulta celtņu bojāšanu, apgānīšanu un reliģisku ceremoniju traucēšanu var sodīt ar brīvības atņemšanu pat līdz trim gadiem.