Sigulda

Vikipēdijas raksts

Sigulda

Valsts

Latvija

Rajons

Rīgas rajons

Vēsturiskais reģions

Vidzeme

Citi nosaukumi

Vidzemes Šveice, vācu: Segewold

Mērs

Tālis Puķītis

Platība

18,2 km²

Iedzīvotāji

- Kopā (2007)

10 657

Dibināta

1207

Pilsētas tiesības

1928

Koordinātes

57°9′10.9″N, 24°52′7.5″E

Mājaslapa

www.sigulda.lv

Sena Siguldas karte

Sigulda ir pilsēta Rīgas rajonā, Latvijā pie Gaujas. Pilsētas apkārtne ir iekļauta Gaujas nacionālajā parkā. Savas skaistās apkārtnes dēļ ar Gaujas senleju pilsēta tiek dēvēta par Vidzemes Šveici. Tās teritorija iekļauj arī senos Turaidas un Krimuldas centrus. Pilsētā atrodas bobsleja trase, Sigulda ir savdabīgs ziemas sporta centrs. Attālums no Rīgas - ap 53 km. Izglītības iespējas nodrošina Siguldas Valsts ģimnāzija (SVĢ), Siguldas 2. vidusskola, Siguldas 1. pamatskola, Siguldas 2. pamatskola un Siguldas 3. pamatskola. Darbu ir sākusi arī LLU Siguldas filiāle. Pilsētā parasti tiek rīkoti operas svētki kā arī dažādi ziemas sporta pasākumi. Te izvietots arī vertikālā gaisa tunelis, kā arī ekstrēmā atrakcija "Meža kaķis". Sigulda ir nozīmīgs Latvijas tūrisma centrs. Siguldas pilsētas trasē augstuma starpība ir 85 m un šeit darbojas 2 pacēlāji. No 9. līdz 12. augustam Siguldā noris pilsētas 800 gadu jubilejas svinības. Pilsēta ir ievērojama arī ar to, ka šeit atrodas gaisa trosu ceļš un līdz ar to te pieejama arī gumijlēkšanas atrakcija. Populārs tūrisma objekts ir arī Gūtmaņa ala, kurā saglabājušies uzraksti pat no 17.gs. Siguldas domes priekšsēdētājs ir Tālis Puķītis (LC).

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

Šī apkārtne bijusi intensīvi apdzīvota no 1. gt. p.m.ē. Teritorijas priekšrocības izskaidrojamas ar to, ka Gauja senatnē bijusi kuģojama, ūdens līmenis ir bijis krietni augstāks kā tagad. Tādējādi gar Siguldu gāja nozīmīgs tirdzniecības ūdensceļš, Turaidai (Turaidas nosaukums veidojies no lībiešu vārdiem Toro un aida, kas nozīmē "dievu dārzs") senos laikos ir bijusi osta. Senatnē Siguldas apkārtnē dzīvojušas zemgaļu ciltis (tā sauktie Gaujas zemgaļi), taču 11. gs šeit jau konstatējama pie somugriem piederošā lībiešu (Gaujas lībiešu) kultūra. Siguldas apkaimē atradušies vairāki pilskalni: Satezeles (Līvu) (atrodas ap 2 km uz ZA no Siguldas stacijas, pazīstams ar savu valni), Turaidas, Kārļa, Viešu, Vikmestes, Nurmižu (atrodas Nurmižu rezervāta teritorijā), Kubeseles u.c. Šeit konstatēti arī vairāki uzkalniņkapi, piemēram, pazīstamie Saksukalna uzkalniņkapi. Turaidas pils valdnieks ir bijis mūsdienās pretrunīgi vērtētais Kaupo, kas vēlāk sadarbojies ar vācu krustnešiem. Turpretī Satezeles valdnieks bija Dabrelis, kas bija nesamierināms krustnešu pretinieks. Satezelei uzbrukts vairākas reizes: 1206. gadā, kad te uzbruka toreizējā vācu sabiedrotā Viestarda karapulki un 1212. gadā Autines sacelšanās laikā vācu izveidotajiem karapulkiem tā arī neizdevās ieņemt Satezeles pili, jo neizturot aplenkumu lībieši paši ar noteikumiem padevās. Varētu teikt, ka ar Satezeles pils kapitulāciju arī beidzās lībiešu brīvības cīņas. Turaidai uzbrukts 1206. gadā, kad šeit pret Kaupo sadumpojušos turaidiešus, kas bija pilī, sakāva vācu krustneši ar Kaupo un zemgaļu palīdzību. Tad pils tika nopostīta, taču vēlāk atkal atjaunota. 1212. g. pilij uzbruka igauņi, kurus sakāva vācieši no Rīgas.

Siguldas vārds pirmoreiz vēstures avotos parādās 1207. g., kad tiek celta (1207 - 1209) Zobenbrāļu ordeņa pils (vēlāk pārgāja Livonijas ordeņa īpašumā). Šajā gadā Siguldas apkārtnes zemes tika sadalītas starp Zobenbrāļu ordeni un Rīgas arhibīskapu Albertu. Tādējādi Sigulda kļuva par ordeņa valsts robežas sargu pastāvīgajos karos starp Rīgas arhibīskapiju un Livonijas ordeni. Pastāv dažādas versijas, kāpēc tai dots tieši "Segewold" nosaukums. Viens no iespējamiem variantiem ir savienojums Sieg + Wald, kas nozīmē "uzvaras mežs". Sigulda bija ordeņa komturija, bet vēlāk kļuva par landmaršala mītni. Savukārt Gaujas labajā krastā tika uzceltas Turaidas un Krimuldas pilis, kas nonāca attiecīgi Rīgas arhibīskapijas un Rīgas domkapitula valdījumā. Turaidas vecās koka pils vietā, kas 1212. g. bija stipri cietusi, 1214. g. tika uzcelta mūra pils. Krimuldas pils tikusi uzcelta 1255. - 1273. gadā. Pastāvīgo karu laikā šīs pilis bieži mainīja īpašniekus. Sākumā Siguldas pils bijusi kastellas tipa, taču ap 14. gs. pārbūvēta par konventa tipa celtni. Pie pils pamazām izveidojās tirgotāju mītnes un tika celtas citas ēkas, to skaitā Siguldas baznīca (altārdaļa celta 1225. gadā). Draudzi 1226. g. nodibināja pāvesta sūtnis Vilhelms no Modenas. 15. gs. šeit jau bija izveidojusies neliela pilsētiņa. Livonijas karā (1558 - 1583) Siguldu divreiz izpostīja Ivana IV Bargā karaspēks. Krimuldas pili ap 1566. gadu ieņēma poļi.

Siguldas pilsdrupas

Jau 1561. gadā, pēc Livonijas konfederācijas spēku sagrāves Ērģemes kaujā, pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers, kurš vēlāk kļuva par Kurzemes hercogistes 1. hercogu, padevās Polijai - Lietuvai. Rezultātā visa Vidzeme ar Latgali un D-Igauniju nonāca Pārdaugavas provincē (nedaudz vēlāk - hercogistē). Attiecīgi Siguldas pils ar pilsētiņu nonāca Cēsu vaivadijas sastāvā, Siguldas pils bija stārastijas centrs. No šī laika saglabājušās vērtīgas ziņas par pili un blakus esošo pilsētiņu, jo tika veikta pils revīzija. Te atradusies baznīca, stallis, amatnieku darbnīcas un tirgotāju mītnes. Poļu - zviedru kara (1600 - 1629) sākumposmā, 1601. gadā, pili ieņēma zviedri, taču drīz vien poļi to atkaroja. Tikai poļu - zviedru kara beigās pili atkal pārņēma zviedri. Rezultātā pils un pilsētiņa tika sagrauta ar artilēriju. Šajā laikā risinājušies notikumi saistībā ar Turaidas Rozi - Maiju, kas iemūžināti Raiņa traģēdijā "Mīla stiprāka par nāvi" (1927). Kaut gan bieži šie notikumi tiek saukti par leģendu, to pamatā ir reāli fakti un personības: Maija, Greifs, Viktors Heils, Jakubovskis, Skudrītis u.c. 17. gs. sākumā (1601 vai 1602) Krimuldas pili ieņēma zviedri, taču drīz vien uzbrūkošo poļu dēļ atstāja, nopostīdami pili un nepilnīgi arī pilsētiņu, lai poļu armijai nebūtu apmešanās vietas. Krimuldas apkārtni zviedri atkal pārņēma 1621. gadā.

Turaidas pilsdrupas

Pēc kara Vidzeme tika iekļauta Zviedrijas valsts sastāvā. Tā kā Siguldas pils tika sagrauta ar artilēriju, tad tā zaudēja savu militāro nozīmi un kļuva par centru muižai. Vecajā priekšpilī tika uzceltas vairākas jaunas saimniecības ēkas un pilsmuižas īpašnieki sāka vairāk pievērsties saimnieciskajai darbībai. Gustavs II Ādolfs pili nodeva Gabriēlam Okseršernam, taču pēc Kārļa XI veiktās muižu redukcijas pils nonāca kroņa (Zviedrijas karalistes) īpašumā. Zviedru laikos manāmi pirmie skolu sākumi. Te tika izveidota draudzes skola, un tā ir bijusi ierīkota klētī tāpat kā daudz kur citur Vidzemē. Vienīgā lasāmviela te bija kristiešu dziesmu grāmatas. Tomēr skolas apmeklējuma līmenis bija zems, tas izskaidrojams gan ar saimnieciskiem, gan reliģiskiem apsvērumiem. Tā kā šajā laikā pilsmuiža tika nomāta nevis bija muižnieka īpašums, pieauga muižnieku vardarbība un zemnieku ekspluatācija. Muižnieks centās iegūt maksimālus labumus sev, jo zināja, ka muižu viņš nemantos. Saglabājušās ziņas arī par zemniekiem no Siguldas apkaimes, kas devušies sūdzēties pie zviedru valstsvīriem, tomēr parasti tas nedeva nekādus rezultātus. Arī Krimulda 1625. g. tiek dāvināta jau minētajam Zviedrijas valsts padomniekam Okseršernam. Kopumā jāsaka, ka attīstoties šaujamieročiem, visas trīs pašreizējās Siguldas pilsētas teritorijā ietilpstošās pilis zaudēja savu cietokšņa nozīmi. Tad nāca Ziemeļu karš un mēris, kas paņēma ļoti daudzu Siguldas apkārtnes iedzīvotāju dzīvības.

Siguldas Jaunā pils. Pa labi redzams Ata Kronvalda piemineklis

Siguldas pilsmuiža karā tika stipri izpostīta, un mēra rezultātā 75,8% visu Siguldas draudzes locekļu nomira. Pēc kara dzīve šeit pamazām atjaunojās un miers sekmēja uzplaukumu. Mainījās arī Siguldas pilsmuižas īpašnieki - sākumā tā nokļuva Krievijas valsts, bet vēlāk fon Lasī, Braunu, Borhu un vēlāk Kropotkinu dzimtu īpašumā. Tika uzcelti 6 krogi gar Rīgas - Pleskavas ceļu, kuri kalpoja gan kā naktsmājas, gan kā vietējās sabiedrības satikšanās vieta. Darbojās arī pārceltuve pār Gauju, cilvēki tika pārcelti ar plostiem vai laivām. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1819. gadā sākās klaušu laiki, bet vēlāk arī zemes izpirkšana. Izglītību nodrošināja Siguldas draudzes skola un pagastskola, taču apmeklējuma līmenis tomēr nebija visai augsts. No 1878 - 1881 gadam Olgas Kropotkinas laikā tika uzcelta neogotiskā (elektisma stilā) Siguldas Jaunā pils. Satiksmi ar Rīgu nodrošināja arī jaunais Rīgas - Pleskavas lielceļš, tomēr lielāks cilvēku pieplūdums sākās ar dzelzceļa izbūvi. Siguldas kā Krievijā populāras atpūtas vietas uzplaukums sākās ar dzezceļa līnijas Rīga - Valka atklāšanu 1889. gadā, šo projektu virzīja kņazs Nikolajs Kropotkins. Kņazs Kropotkins atbalstīja arī zemnieku zemes izpirkšanu, kā arī zemes izpirkšanu tirgotāju un citu privātpersonu vajadzībām. Viņš izveidoja arī bobsleja trasi ar vienu virāžu netālu no savas muižas, tādējādi kļūdams par bobsleja aizsācēju Siguldā. Ap šo laiku Siguldā tika atklāts arī Hotel Segewold, kas funkcionē vēl mūsdienās. Siguldā vasarnīcas būvēja daudzi turīgi cilvēki un ap 1909. gadu Siguldā dzīvoja jau ap 900 cilvēku, bet kopumā vasarās šis skaitlis bija daudz lielāks. Siguldā uzturējušies tādi tajos un tagadējos laikos pazīstami cilvēki kā Malvīne Vīgnere-Grīnberga, Paula Baltābola, Felicita Ertnere, Vilma Egliņa-Nāra, Alfrēds Kalniņš, Teodors Zaļkalns, Mārtiņš Buclers, Anna Brigadere, Reinis Kaudzīte. Arī Krimuldai Krievijas impērijas laikos nomainījās īpašnieki: no 1726 - 1817 gadam tā ir kapteiņa Helmersena īpašumā, bet no 1817 - 1921. gadam tā pieder firstam Johanam Līvenam, kura laikā izveidojas vēl mūsdienās redzamā muižas apbūve. Krimuldas pilī atvaļinājumu 1854. gadā pavadīja Vidzemes ģenerālgubernators Aleksandrs Suvorovs, bet 1863. gadā te ciemojies pat cars Aleksandrs II. Šim apmeklējumam gatavojoties 1862. gadā tika uzbūvēts Serpentīna ceļš uz Krimuldu. Turaidas pils stipri cieš ugunsgrēkā, kas pilī plosījās 1776. gadā. Pirmā Pasaules kara gados tika nopostītas daudzas vasarnīcas un pansijas, Sigulda zaudēja daļu savas skaistās koka apbūves.

1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas Republika, tomēr jaunās valsts teritorijā valdībai nebija gandrīz nekādas varas. Latvijas zemē atradās citu valstu karavīri un sākās Latvijas atbrīvošana no tiem. Brīvības cīņu laikā tika nopostīta vecā Siguldas dzelzceļa stacija. Brīvvalsts laikā veidojās dažādas biedrības un pamazām sākās jauns Siguldas uzplaukums. Sākumā Siguldai tika piešķirts miesta nosaukums, bet līdz ar to likvidāciju 1928. gadā Sigulda ieguva pilsētas tiesības (par to aktīvi iestājās "Raiņa klubs"). Līdz ar 1923. gadu Siguldas apbūvi noteica pamazām topošais pilsētas plāns. Atjaunojās biedrības "Vidzemes Šveice" darbība, kura tika izveidota jau Krievijas impērijas laikā, un veidojās arī jaunas biedrības un pašdarbības kolektīvi: BUB (Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība), teātris "Arkādija", "Raiņa klubs" un daudzi citi. Tika uzcelta jaunā romantisma stilā būvētā Siguldas stacija, kas nereti tiek dēvēta par vienu no tā laika skaistākajām dzelzceļa stacijām Latvijā. 1930. gadā pēc arhitekta K. Pēkšēna projekta Siguldas luterāņu baznīcai tika uzcelts arī tornis. Siguldas jaunā pils līdz ar agrārreformu 1922. gadā pārgāja Latvijas rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības (vēlāk Latviešu preses biedrības) īpašumā, kas to izveidoja par atpūtas vietu. Siguldā kādu laiku uzturējies slavenais tautasdziesmu vācējs Krišjānis Barons. Sākoties Ulmaņa diktatūrai, daudzas biedrības tika slēgtas, un turpmāk pilsētas valdi iecēla Iekšlietu ministrs. Šai laikā tika uzcelts Siguldas tilts, kas ievērojami atviegloja satiksmi pār Gauju. Krimuldas pils ar tuvējo apkārtni agrārreformas gaitā tika atsavināta un nodota Latvijas Sarkanā Krusta pārziņā, kas šeit izveidoja bērnu sanatoriju kaulu tuberkulozes slimniekiem. Turaidas pils 1924. gadā tika iekļauta valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā, tomēr nekādi atjaunošanas darbi te netika veikti. Tad pienāca 1940. gads un padomju varas nodibināšanās Siguldā, arī no Siguldas uz Sibīriju tika deportēti cilvēki. Kad vācu karaspēks tuvojās Siguldai, atejošā sarkanā armija uzspridzināja Gaujas tiltu. Vācu okupācijas laikā Siguldas jaunajā pilī izvietojās armiju grupas Nord štābs. 2. pasaules kara laikā tika nopostīta arī Siguldas dzelzceļa stacija un brīvdabas estrāde.

Siguldas bobsleja trase

Pēc kara, būdama PSRS sastāvā, Sigulda pamazām atkopās no kara nodarītajiem postījumiem un tajā izveidojās mazpilsētām raksturīgā apbūve. 1946. gadā tika izstrādāts jauns pilsētas attīstības plāns, kurā tika paredzēta vietējās rūpniecības un komunālās celtniecības veicināšana. Daļu cilvēku skāra 1949. gada 25. marta deportācija, kad atkal dzelzceļa ešeloni devās uz Sibīriju. Tika atjaunots Gaujas tilts, uzceltas dzīvojamās blokmājas, universālveikals, uzbūvēta jauna dzelzceļa stacija u.c. ēkas. No 1950 - 1961 gadam Sigulda bija neliela rajona centrs. 1953. gadā pilsētas teritorijas aizgaujas daļā iekļāva Turaidas un Krimuldas vēsturiskos centrus. Padomju laikos Siguldas teritorijā darbojās 3 sanatorijas, kā arī viena tūristu bāze Turaidā, kas nodrošināja labas atpūtas iespējas. Dabas aizsardzību ap Siguldu sekmēja Gaujas nacionālā parka izveidošana 1973. gadā. 1979. gadā tika izveidots kājnieku tilts pār Gauju, kas atrodas kādu gabalu no Laurenčiem. Tika uzcelts televīzijas tornis, nodrošinot dažādu ziņu translāciju. Sāka darboties Siguldas 2. vidusskola, kas paplašināja izglītības iespējas Siguldā. Netālu no Siguldas pils 1985. gadā tika atklāts pēc Teodora Zaļkalna meta 1956. gadā izgatavotais Krišjāņa Barona piemineklis. Ar dienvidslāvu speciālistu palīdzību 1986. gadā tika uzcelta Siguldas bobsleja trase, kas sekmēja Siguldas kā sporta centra veidošanos. 1969. gadā tika izveidots arī gaisa trosu ceļš uz Krimuldu, kas atviegloja satiksmi starp šīm pilsētas daļām. Pilsētā darbojās vairāki deju, koru kolektīvi, kuri veiksmīgi izvērsa māksliniecisko pašdarbību. Jau 1953. gadā sākās restaurācijas darbi un kopš 1976. gada Turaidā notika intensīva arheoloģiskā izpēte (viens no galvenajiem arheologiem te bija Jānis Graudonis). Krišjāņa Barona 150 gadu jubilejā 1985. gada jūlijā Turaidā tika atklāts Dainu kalns ar Induļa Rankas veidotajām skulptūrām. 1988. gadā tika izveidots Turaidas Muzejrezervāts, kurš ietver 41 ha lielu platību. Līdz ar 3. atmodu izveidojās Vides aizsardzības kluba un Latvijas Tautas frontes Siguldas nodaļas. 1989. gada pašvaldību vēlēšanās uzvarēja Tautas frontes pārstāvji un par priekšsēdētāju kļuva pazīstamais Atmodas laika aktīvists Ivars Redisons.

Pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas Sigulda turpina veidoties par tūrisma un ziemas sporta centru. Siguldu gadā apmeklē ap 1.5 miljoni tūristu gan no Latvijas, gan ārvalstīm. Siguldā darbojas vietējais "Radio Sigulda", kas dibināts 1991. gada 15. maijā. Pēc arhitektes Maijas Krastiņas projekta 1995. gadā tika sākta būvēt un 1996. gadā tapa iesvētīta Siguldas katoļu baznīca. Savu darbību 2001. gadā uzsāka Siguldas koncertzāle "Baltais flīģelis", kurā izvietojusies arī mūzikas un mākslas skola. Te notiek arī festivāls "Kremerata Baltica", kuru aizsāka slavenais vijolnieks Gidons Krēmers. Norit diskusijas par jauna kultūras nama būvēšanu, jo vecais ir fiziski un morāli novecojis. 2006. gadā tika atjaunots Serpentīna ceļš augšup uz Krimuldu, kas sākotnēji tika izbūvēts 19. gs. un ir vienīgais šāda tipa ceļš Baltijā. 2007. gada 9. - 12. augustam Siguldā notiek pilsētas 800 gadu svētki. Kā svētku simbols izvēlēts trīs atslēgu apvienojums, kas simbolizē trīs Siguldas vēsturiskās daļas (trīs pilis) - pašu Siguldu (domāta pilsētas daļa pa kreisi no Gaujas), Krimuldu un Turaidu. Pilsētas teritorijā ir reģistrētas 7 draudzes. Slavens ir Siguldas pūtēju orķestris, kas daudzkārt arī piedalījies dziesmu svētkos. Dziesmu svētkos aktīvi ir piedalījies arī Olgas Jakānes vadītais Siguldas 1. pamatskolas zēnu koris. Plašu publiku piesaista graciozie opermūzikas svētki, kas notiek Siguldas pilsdrupās. Krimuldā pils teritorijā darbojas rehabilitācijas slimnīca "Krimulda", kura 2002. gadā pēc privatizācijas procesa kļuva par sabiedrību ar ierobežotu atbildību (SIA). Turaidas pilī pēc restaurācijas vēl joprojām darbojas muzejs, kas vēsta par pils seno vēsturi.

[izmainīt šo sadaļu] Pārvalde

Siguldas pašvaldība ir Siguldas novada dome, kura īsteno savu varu Siguldas pilsētā, Siguldas pagastā un Mores pagastā. Siguldas novads tika izveidots 2003. gada 1. jūnijā. Par kārtību pilsētā atbild pašvaldības policija. Dome izvietota Siguldas Jaunajā pilī, Pils ielā 16. Siguldas novada domes priekšsēdētājs ir Tālis Puķītis, kas ir bijis Siguldas pilsētas mērs jau kopš Latvijas Republikas atjaunošanas. Priekšsēdētāja vietnieks ir Jānis Zilvers, bet izpilddirektors - Uģis Mitrevics. Mores pagasta administrācijas vadītājs ir Aivars Jakobsons, bet Siguldas pagasta administrācijas vadītājs - Laimons Līkops. Siguldas novada domē darbojas 5 komitejas: Finanšu, Izglītības un kultūras, Tūrisma un sporta, Attīstības un vides, Sociālās palīdzības. Domē ir izveidotas 13 komisijas: Administratīvā, Iepirkumu, Dzīvokļu, Dzīvojamo māju privatizācijas, Ārkārtas situāciju, Siguldas novada vēlēšanu, Komisija pašvaldības dzīvojamo māju nodošanai apsaimniekošanā dzīvokļu īpašniekiem, Pašvaldības īpašuma privatizācijas, Pašvaldības īpašuma izsoles, Apstādījumu aizsardzības, Komisija objektu pieņemšanai ekspluatācijā, Koncesiju uzraudzības, Zemes. Siguldas novada domes deputāti: Juris Ivars Čivčs, Dainis Dukurs, Aivars Jakobsons, Anna Jurkāne, Artis Murāns, Valdis Siļķe, Jānis Strautmanis, Valentīns Zeile, Inese Zīle, Jānis Zilvers, Tālis Puķītis.

[izmainīt šo sadaļu] Izglītība

Siguldas Valsts ģimnāzija

Izglītības pirmsākumi Siguldas apkārtnē saistāmi ar zviedru laikiem. Kopš tā laika izglītības iespējas Siguldā ir krietni paplašinājušās. Siguldas pilsētas teritorijā pieejamas 3 pirmskolas izglītības iestādes - bērnudārzi: Siguldas pilsētas bērnudārzs, bērnudārzs "Pīlādzītis" un Siguldas Valdorfa bērnudārzs. Ir izjūtams arī neliels vietu trūkums, kaut arī to ir paredzēts drīzumā atrisināt. Šeit iespējamas arī vairākas papildu nodarbības, piemēram, tautiskās dejas. Pilsētā darbojas 6 vispārizglītojošās skolas: Siguldas 1. pamatskola, Siguldas 2. pamatskola, Siguldas 3. pamatskola, Siguldas Valsts ģimnāzija, Siguldas 2. vidusskola un Siguldas vakara vidusskola. Siguldas Valsts ģimnāzija piedāvā 5 izglītības programmas un arī dažādas interešu izglītības programmas, piemēram, pazīstamo SVĢ un Mūzikas skolas pūtēju orķestri “Sudrabskaņa”. Ģimnāzijai raksturīgi vairāki tradicionāli pasākumi, no kuriem īpaši izceļas intelektuāls konkurss vidusskolēniem “Erudīts”. Siguldas 2. vidusskola piedāvā apgūt 3 izglītības programmas, te pieejama izglītības programma arī krievu valodā. Vidusskolai raksturīgi arī dažādi pulciņi un tradicionālie pasākumi. 3 programmas pieejamas arī Siguldas 2. pamatskolā, kuras saistītas gan ar sportu, gan ar mūziku. Šeit pieejama arī dienesta viesnīca. Pārējās divas pamatskolas piedāvā tikai vispārējo pamatizglītības programmu, taču arī te darbojas dažādi pulciņi. 2 programmas ir apgūstamas Siguldas vakara vidusskolā. Pavisam netālu no pilsētas robežām, Siguldas pagastā, 2005. gada rudenī savu darbību ir sākusi Latvijas Lauksaimniecības universitātes filiāle, kuras vadītājs ir Aleksandrs Jemeļjanovs. Te tiek piedāvātas 3 nepilna laika (neklātienes) studiju programmas, kurās 2005/2006 studiju gadā mācījās 82 studenti. Pilsētā darbojas arī Siguldas Mākslas skola un Siguldas Mūzikas skola, kuras izvietojušās "Baltā flīģeļa" ēkā. Kopumā visas šīs izglītības iespējas ar dažādajiem pulciņiem nodrošina iespējām bagātu izglītību.

[izmainīt šo sadaļu] Demogrāfija

Demogrāfijas dati par Siguldu bieži vien ir iekļauti kopējos Siguldas novada datos. 2005. gadā novadā dzīvoja 14933 iedzīvotāji, no kuriem 86% (12834) bija latvieši, 9% (1395) - krievi, 2% (222) - baltkrievi un 3% (482) - citas tautības. Pēc 1990. gada iedzīvotāju skaits samazinājās gan iedzīvotāju emigrācijas uz Krieviju dēļ, gan uz Rietumiem, arī dabiskais pieaugums ir bijis negatīvs. Laikaposmā no 1989. līdz 2005. gadam iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 4,3%. Pētot 21. gs. datus, jāsecina, ka pilsētas iedzīvotāju skaits 2005. gadā, salīdzinot ar skaitu 2001. gadā, ir samazinājies par 168 cilvēkiem. Piemēram, 2004. gadā piedzima 85 bērni, bet nomira 121 cilvēks, migrācijas saldo bija -29. Kaut gan kopumā Rīgas rajonā migrācijas saldo ir pozitīvs, Siguldā tas tomēr ir negatīvs. Līdz ar to pilsētā 2005. gadā dzīvoja 10603

cilvēki, par 65 mazāk kā 2004. gadā, blīvums - 579,4 cilv/km². Galvenie zemās dzimstības rādītāji ir kā citur Latvijā: ģimenes prestiža krišanās, karjeras izvēle par sliktu ģimenei, zems materiālais stāvoklis, laulības vecuma pieaugums. Negatīvo dabisko pieaugumu lielā mērā ietekmē arī augstā mirstība. Tomēr kopumā jāsaka, ka, par spīti šiem faktiem, Siguldas iedzīvotāju skaits laikaposmā no 1909. - 2000. gadam pieaudzis vairāk nekā desmit reižu. Attiecībā uz vecuma grupām jāsaka, ka diezgan strauji ir samazinājies personu skaits līdz darbaspējas vecumam, piemēram, 1996. gadā tādu personu bija 27,5%, bet 2000. gadā tikai 19,1%. Darbaspējas vecuma skaits ir nedaudz palielinājies, no 54,5% 1996. gadā līdz 58,6% 2000. gadā. Raksturīga ir novecošanās, jo personu skaits virs darbaspējas vecuma no 18% 1996. gadā ir palielinājies līdz 22,3% 2000. gadā.