Kaupo

Vikipēdijas raksts

Kaupo arī Kaupo no Turaidas (latīņu: Kaupo, vidusaugšvācu: Kōpe) (? - 1217. gada 22. septembris) bija Turaidas novada līvu valdnieks. Indriķa hronikā Kaupo minēts kā quasi rex et senior Lyvonum de Thoreida t.i., visu Turaidas līvu valdnieks. Viņam piederēja īpašumi Gaujas labajā krastā, bet galvenā rezidence bija Turaidas pils.

[izmainīt šo sadaļu] Biogrāfija

Pirmo reizi hronikās minēts 1200. gadā, kad bīskaps Alberts uzaicināja līvu vecākos uz dzīrēm. Dzīru laikā līvu vecākie tika sagūstīti. Tādā veidā Alberts panāca miera noslēgšanu ar līviem un vecākos atbrīvoja tikai pēc tam, kad tie deva ap 30 zēnu kā ķīlniekus. Nav droši zināms, kad Kaupo pieņēmis kristīgo ticību. Tas noticis vai nu 1200. gadā, vai arī jau agrāk, 1191. gadā, kad to esot veicis Turaidas priesteris Dīterihs (Teoderihs). Pēc kristīšanās ieguvis kristīgo vārdu Jēkabs.

1203. gadā vasarā kopā ar Daugavgrīvas klostera abatu Teoderihu devās ceļojumā uz Romu pie pāvesta Innocenta III, kurš apvaicājies par Livonijas tautām un audiences laikā apdāvinājis Kaupo ar 100 zelta gabaliem. Ceļojums notika bīskapa Alberta politiskajās interesēs, kurš centās kļūt neatkarīgs no Brēmenes arhibīskapa. Pēc Rietumeiropas ceļojuma, no kura Kaupo atgriezās 1204. gada rudenī, viņš kļuvis ļoti uzticīgs katolicismam un tā politikai.

1206. gadā līvu sacelšanās laikā, Turaidas līvi padzina Kaupo (kā krustnešu sabiedroto) un nopostīja viņa īpašumus. Lai atgūtu savu zaudēto stāvokli, Kaupo vadīja krustnešu un to sabiedroto zemgaļu kopīgo uzbrukumu Turaidas pilij.

1207. gadā līvu zemes tika sadalītas starp bīskapu un Zobenbrāļu ordenis. Kaupo novadu (pars cauponis, Thoreyda videlicet) ar divām pilīm (castrum magnum Cauponis un castrum Cauponis, tagadējo Turaidas un Krimuldas pilsdrupu tuvumā) novērtēja kā trešo daļu no līvu zemēm.

Turpmāk Kaupo piedalās daudzās krustnešo un to sabiedroto militārajās akcijās. 1210. gadā viņš ar savu karadraudzi ierodas palīgā atbrīvot Rīgu no kuršu aplenkuma. Tajā pašā gadā Kaupo piedalās Cēsu pili aplenkušo igauņu spēku vajāšanā un tai sekojošajā Kaujā pie Imeras upes, kur krīt viņa dēls Bertolds un svainis Vane. Arī turpmāk Kaupo regulāri piedalās militārajās operācijās pret igauņiem, kas apdraud viņa īpašumus. Skaidri zināma Kaupo līdzdalība karagājienā Sontaganas novadā un trīs karagājienos Sakalas novadā 1211. gadā, kā arī militārajās akcijās Sakalā 1217. gadā.

1212. gada Autines sacelšanās laikā Kaupo atteicās pievienoties nemierniekiem un piedāvāja risināt konfliktu sarunu ceļā. Viņš ietilpa bīskapa Alberta sūtītajā miera delegācijā sarunām ar sacelšanās dalībniekiem Satezeles pilī. Sarunu laikā esot aizstāvējis latviešus un līvus. Taču miera sarunas izrādījās neveiksmīgas un sacelšanās vēlāk tika apspiesta.

Kaupo miris no gūtajiem ievainojumiem pēc šķēpa dūriena nākamajā dienā pēc 1217. gada 21. septembra Vīlandes kaujas. Būtams bez mantiniekiem, savas zemes novēlēja Vidzemes baznīcām. Viņa mirstīgās atliekas tika pārvestas atpakaļ uz dzimteni, līķi sadedzināja, bet kaulus (sirdi?) apbedīja Kubeseles baznīcā. Pastāv vairākas versijas par Kaupo atdusas vietu (Ikšķiles baznīca, senkapi pie bijušās Krimuldas mācītājmuižas), no kurām pārliecinošākā norāda, ka Kaupo apbedīts Krimuldas baznīcā.

Mūsdienās Kaupo personība tiek pretrunīgi vērtēta. Vieni viņu uzskata par savas dzimtenes un tautas nodevēju, citi - par reālpolitiķi, kurš saprata, ka nav līvu spēkos cīnīties ar vācu iebrucēju pārspēku.

[izmainīt šo sadaļu] Fragments no Livonijas Indriķa hronikas

“Bet Kaupo, kam ar šķēpu bij caurdurti abi sāni, ticīgi atcerējās tā Kunga ciešanas un, kad bija pieņēmis tā Kunga miesas sakramentu, sirsnīgā kristīgās reliģijas atzīšanā izlaida garu, sadalījis pirms tam visus savus īpašumus Livonijā ierīkotām baznīcām. Un sēroja par viņu kā grāfs Alberts, tā abats un visi, kas bija kopā ar viņiem. Un viņa miesu sadedzināja, un kaulus aiznesa uz Livoniju un apglabāja Kubeselē”.

[izmainīt šo sadaļu] Informācijas avoti

• Kaupo, Latviešu konversācijas vārdnīca. 8.sējums, 16336.-16338.sleja.
• Kaupo, Historia.lv
• Profesors Roberts Feldmanis par Kaupu

Ķēniņš Kaups un laiks