Kurši

Vikipēdijas raksts

Šis raksts ir par tautu. Skaties nozīmju atdalīšanas lapu, lai uzzinātu par citām jēdziena Kurši nozīmēm.

Kursis

Kurši (lietuviski: kuršiai ) ir viena no senajām baltu tautām, kas vēlāk izveidoja latviešu nāciju. Tie dzīvoja Kurzemē un tagadējās Lietuvas ziemeļrietumos, kur tie pakāpeniski saplūda ar žemaišiem.

Senajos un viduslaikos kurši bija pazīstami kā drosmīgi kareivji, kas bija iesaistīti daudzos karos un aliansēs ar zviedru, dāņu un islandiešu vikingiem.

Kurši bija viena no pēdējām baltu tautām, kas pieņēma kristietību. Vienkāršajā tautā pagānu rituāli notika līdz pat 19. gadsimtam.

[izmainīt šo sadaļu] Etnonīms

Kuršu un prūšu etnonīmi, iespējams, nav cēlušies no hidronīmiem. Šmids ierosina etimoloģiskos sastatījumus ar lat. currene, cursus, cursarius un it. corsaro. Sakne kurš < kurs (s > š pēc r). Šī interesantā hipotēze tiek pamatota ar ziņām par kuršu izveicību uz jūras. Tādējādi kurši apzīmētu Baltijas jūras pirātus gluži kā cursarius Vidusjūras.

To apstiprina deverbālas izcelsmes lietvārdi, kas vēl atrodami lietuviešu valodas dialektos, piem., žemaišu kuršas 'āķis, ķeksis': liet. kúrti 'celt; kurt', latv. kurt, kas atvasināti no liet. kiŕsti, latv. cirst (<ide. *ker-'cirst')

Iespējams, ka kuršu vārda attīstība bijusi mazliet citādāka, gan joprojām par pamatu ņemot latīņu vārdu cursāre (braukāt šurpu turpu). Tādējādi senākais kuršu nosaukums latīņu valodā varēja būt cursārae vai corsārae (korsāri - tie, kas braukā šurpu turpu), vēlāk vārds saīsināts līdz cursae/corsae. Latviskojot latīņu vārdu tika iegūts vārds kursai, kas arī uzskatāms par senāko kuršu tautas nosaukumu latviešu/kuršu valodā, kā pēdas joprojām ir saglabājušas daudzos vietvārdos un uzvārdos kā Kursīši, kursenieki utt. Tā kā kuršiem bija cieši sakari ar zviedriem, zviedru valodas ietekmē vārds mainīts uz kuršai, jo zviedri burtkopu rs izrunā kā rš. Šis vārds arī aizgūts lietuviešu valodā un likts par pamatu patlabanējai latviešu formai kurši. Tā kā kuršiem blakus dzīvoja lībieši, tad lībiešu valodas iespaidā radās otra forma kūr(a)i, no kā arī iespējams Kurzemes nosaukums - Kūr(u)-zeme vai Kurs(u)-zeme un latīņu vārdi cūrōnes (kurši, kūri) un Cūrlandia (Kurzeme), no kā arī angliskie nosaukumi curonian (kuršu-) un Curland (Kurzeme).

[izmainīt šo sadaļu] Valoda

Kuršu valodu, vienu no izzudušajām baltu valodām, ilgi uzskatīja par latviešu valodas dialektu; nu šie uzskati ir atmesti. Kuršu valodā atrodamas dažas leksikas īpatnības, kas tai kopīgas tikai ar prūšu valodu, tāpēc mūsdienās pastāv uzskats, ka kuršu valoda ir viens no baltu perifērajiem dialektiem, kas piederējis rietumbaltu grupai. Pateicoties ilgstošajiem kontaktiem ar kaimiņiem, kuršu valoda kļuvusi tuvāka austrumbaltiem. Vālāk latviešu un lietuviešu valodas asimilēja kuršu valodu, bet liecības par kuršu valodu saglabājušās latviešu valodā un nedaudz arī žemaišu izloksnēs. Raksturīga kuršu vietvārdu īpatnība ir izskaņa -s, -us, vai -is, kā piemēram vietvārdos Pilsāts, Saldus, Mosedis, Skoudas (Skoda), Grobins (tagadējā Grobiņa), iespējams, arī Tukums, Cēsis (kā Kurzemes vendu dibināta vieta). Kuršu kāpu iedzīvotāji kursinieki runāja īpašā Kuršu kāpu dialektā. Kursenieki, sākot ar 16. gs, izceļoja no Latvijas laikā, kad Kurzemes hercogs bija Prūsijas hercogam ieķīlājis Grobiņas apriņķi. Viņu valoda ir izveidojusies, senajai kuršu valodai sajaucoties ar latviešu valodu, turklāt tajā saskatāma spēcīga lietuviešu un pat vācu valodas ietekme.

[izmainīt šo sadaļu] Fiziskais tips

Pašlaik nav ziņu par 9-12.gs. kuršu antropoloģisko tipu, jo šajā laikā kurši mēdza savus mirušos sadedzināt. Pēc vēlākiem datiem antropologi pieņem, ka kuršiem varētu būt mezokrāns eiropeīdais antropoloģiskais tips ar vidēji platu seju. Šāds pats antropoloģiskais tips novērojams daļai latgaļu un citiem austrumbaltiem, kuri dzīvojuši Daugavas un Dņepras augštecē, tagadējos Vitebskas, Tveras un Smoļenskas apgabalos.

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[izmainīt šo sadaļu] Kuršu zemes XIII gs.

Bandava
Duvzare
Ceklis
Megava
Piemare
Pilsāts
Vanema
Ventava
Zeme starp Skrundu un Zemgali

[izmainīt šo sadaļu] Ziņas hronikās

Ziņas par kuršiem glabājas dažās hronikās un vairākās sāgās. Lūk, ko par kuršiem raksta Indriķa hronika: " Tas bija bīskapa divpadsmitais gads, un baznīca nedaudz dienu vadīja mierā, jo, kad bīskaps, atstājis Līvzemē savus vīrus un dažus krustnešus, ar saviem krustnešiem atradās atceļā uz Vāciju (Lieldienās 1210.gada 18.aprīlī) Zundā (kuģu ceļā starp Gotlandes ziemeļu smaili un tai priekšā esošo Fores (Fårö) salu (Johansen 1951, 76). Šim pieņēmumam par labu liecina tas, ka tieši gotlandieši savāc kritušo vāciešu līķus.) jūras krastā pēkšņi parādījās kurši, Kristus vārda ienaidnieki, ar astoņiem sirotājkuģiem. Tos ieraudzījuši, krustneši no kogām (kuģiem) iekāpa mazākos kuģos (Naves minores, - laivas, ko ņēma līdzi kuģos) un traucās pretī pagāniem, taču nepietiekami piesardzīgā steigā ik kuģis centās citus apdzīt, lai pirmais sasniegtu ienaidnieku. Bet kurši, atslogojuši savu sirotājkuģu priekšgalus, pacēla tos virs pretimbraucējiem un vienlaikus izkārtoja kuģus pa pāriem ar brīvu telpu starp ik pāri. Tāpēc krustneši ar pirmajām divām laivām jeb mazākajiem kuģiem iebrauca šajā brīvajā telpā starp sirotājkuģiem, bet, tā kā viņi atradās mazākajos kuģos, nevarēja aizsniegt ienaidnieku, kas slējās augstu virs viņiem. Kad ienaidnieki tāpēc dažus no viņiem ar šķēpiem nogalināja, bet daži noslīka un citi tika ievainoti, pārējie atgriezās pie kogām (kuģiem) un izglābās. Tad kurši, savākuši nogalināto līķus, izģērba tos un sadalīja savā starpā drēbes un pārējo kara laupījumu. Taču Gotlandes pilsoņi vēlāk līķus salasīja un bijīgi apglabāja. Bet nogalināti tur tika ap trīsdesmit bruņinieku un citu. Bīskaps par viņiem sēroja vairākas dienas, bet viņš zināja, ka vajāšana ir noderīga tam, kas to cieš, tāpēc, ka ir svētlaimīgi, kas taisnības dēļ top vajāti, jo, tāpat kā podnieka traukus pārbauda krāsns, tā taisnīgos pārbauda ciešanas."

Indriķa hronika XIV nodaļa

Lūk, ko par kuršiem zināja Brēmenes Ādams (ap 1080)

"no salām lielākā ir tā, kas saucas Kurzeme (Churland). Ceļš līdz tai ir astoņu dienu garš; kurši ir visnežēlīgākā cilts, un visi no tās bēg. Tur ir daudz zelta (patiesībā nospodrināta bronza) un vislabākie zirgi. Visas viņu mājas ir pilnas ar priesteriem un burvjiem, kuri pat ietērpti mūku apģērbā (sk. Rucavas kurša attēlu). No visas pasaules tur nāk prasīt atbildes, bet visvairāk no spāņiem (arābi) un grieķiem (pareizticīgie)."

1230.gada 28.decembra līgums starp Romas pāvesta Gregorija IX vicelegātu Alnas Balduīnu un kuršu ķēniņu Lamekinu:

Senās Kursas karte 13. gadsimtā.

“Brālis Balduīns, Alnas mūks, kardināļa Otona kunga, Apustuliskā krēsla legāta bikts tēvs un sūtnis, visiem Kristus ticīgiem mūžībā. Tā kā karalis Lamekins un Kursas pagāni no Esestua, proti Durpis, un Saggara zemēm un kiligundām, kuŗu vārdi ir šādi: Thargolae, Osua, Langis, Venelis, Normis, Kiemala, Pygawas, Sarnitus, Riwa, Saccze, Edualia, Aliswanges, Ardus, Alostanotachos, kā arī no citām kiligundām un ciemiem, kas atrodas Ventas abās pusēs, - Svētā Gara žēlastībai iedvesmojot, kas dvesmo kur, kad un cik grib - nāca pretim Kristus ticības pieņemšanai, nododami savas zemes, sevi un savus ķīlniekus caur mūsu rokām pāvesta kunga rokās un apsolījās vienmēr paklausīt visiem viņa rīkojumiem, tad mēs, pāvesta kunga vietā šai pusē darbodamies, kopīgi apspriedušies ar Rīgas baznīcu, Daugavgrīvas abatu, visiem [ārzemju] tirgotājiem, zobenbrāļiem, krustnešiem un Rīgas namniekiem, noslēdzam ar viņiem [kuršiem] šādu līgumu un apstiprinājām šādus nosacījumus, proti: viņi nekavējoties pieņems baznīckungus, kuŗu iecelšana mums pienākas; godam rūpēsies par viņu pārtikšanu un visur viņiem paklausīs kā īsti kristieši un visās lietās ievēros viņu derīgos noradījumus; viņi aizsargās tos pret ienaidniekiem kā sevi pašus; visi, kā vīrieši, tā arī sievietes un bērni, tūliņ saņems no viņiem svētās kristības atdzimumu un ievēros citu kristiešu parašas. Bet bīskapu, kas viņiem ar pāvesta kunga autoritāti ieceļams, viņi uzņems bijīgi un pazemīgi kā savu tēvu un kungu, un - kā tas jādara visiem kristiešiem - viņam visur kā savam kungam un bīskapam pilnīgi paklausīdami, tam padosies, parādīdami bijību un padevību, kāda pienākas viņu kungam un bīskapam. Bez tam viņiem no visa vienmēr pienāksies ik gadus maksāt savam bīskapam un saviem prelātiem tās pašas tiesas, kas pienākas dot Gotlandes iedzimtiem, bet līdz ar to viņi nevarēs tikt pakļauti ne Dānijas, nedz Zviedrijas karaļvalstij: mēs viņiem esam devuši mūžīgu brīvību, kamēr viņi neatkrīt. Pēc šī līguma noslēgšanas un ierakstīšanas šai tīstoklī, kas iegūst mūžīgu spēku, viņi piedalīsies kaŗa gājienos pret pagāniem kā kristiešu zemes aizsardzībai, tā arī ticības izplatīšanai. Divu gadu laikā viņi ieradīsies pie pāvesta kunga un visur un vienmēr izturēsies saskaņā ar viņa lēmumu un rīkojumu. Bet starplaikā pilnīgi ievērodami mūsu iestādījumus un priekšrakstus, viņi paklausīs mums visur un visās lietās, neaizkaŗot nekur pāvesta kunga augstāko varu. Lai tas iegūtu mūžīgu spēku, tad šo uzrakstīto grāmatu mēs esam nostiprinājuši, piekaŗot mūsu, Leāles bīskapa Ērmaņa kunga [Hermann I de Becheshovede] un citu augšā minēto zīmogus. Dots tā Kunga 1230.g. Innocenta dienā [28.decembrī].” (A.Švābes tulkojums no latīņu valodas).