Limbaži

Vikipēdijas raksts

Limbaži karte
Limbaži ieteiktais autoceļš no Rīgas

Limbaži
rajona centrs

Iedzīvotāji (2004)

8934

Citi nosaukumi

vācu - Lemsal
igauņu - Lemsalu
līvu - Lämmist nīn

Pilsēta

no 1385.g

Rajons

Limbažu rajons

Mājaslapa

http://www.elimbazi.lv

Limbaži ir sena Hanzas savienības pilsēta Latvijā, bijušais Rīgas arhibīskapijas t.s. "līvu gala" administratīvais centrs un Rīgas arhibīskapa rezidences pilsēta (14.-16. gs.), tagad Limbažu rajona centrs.

[izmainīt šo sadaļu] Nosaukuma izcelsme

X-XII gs. mūsdienu Limbažu vietā atradusies līvu pils Lembsele vai Lemesele, kas nozīmējis - "plaša sala mežainā purvā." Šajā laikā Ziemeļvidzeme tiešām bija klāta ar bieziem mežiem un purviem.

[izmainīt šo sadaļu] Ģeogrāfiskais novietojums

Limbažu apkārtne ir samērā līdzena un auglīga platforma ar lēzeniem reljefa viļņiem, uz kuru mugurām mālaina zeme. Lēzenās ieplakas starp reljefa viļņiem un dziļās glaciālās renes, kur tagad ezeri, atvieglina ūdeņu noteku no reljefa viļņu mugurām.^[1] Uz rietumiem no Limbažiem atrodas Metsepoles līdzenums, bet uz austrumiem Idumejas augstienes Limbažu viļņotais līdzenums.

[izmainīt šo sadaļu] Vēstures hronoloģija

[izmainīt šo sadaļu] Livonijas laikmets

Jau kopš X gs. Limbažu vietā atradies stratēģiski svarīgs līvu Metsepoles novada pilskalns tirdzniecības un militārā ceļa malā, kas vedis no Turaidas cauri Limbažiem un Rūjienai uz Vīlandi igauņu apdzīvotajā Sakalas novadā. Pilskalns bijis uzcelts vietā, kur senais sauszemes ceļš (aptuveni tagadējās Jūras ielas vietā) šķērsojis mitro glaciālo ieleju starp Lielezeru un Dūņezeru. Tolaik šī bija tirdzniecībai ērta vieta, jo pa Svētupi tā bija viegli sasniedzama ar kuģiem ^[2].

1223. gadā bīskaps Alberts tagadējā Ķezberkalnā starp Dūņezeru un Limbažu Lielezeru nodedzinātās līvu koka pils vietā lika uzcelt Limbažu mūra pili.
1318.-1360. gadā Livonijas ordenis pili bija atņēmis Rīgas arhibīskapam. Jau 1318. gadā virsbīskaps sūdzējies, ka ordenis Limbažus neatdodot.^[3]
14.gs. sākumā pie Limbažu pils izveidojās pilsētiņa pie tirdzniecības ceļa Rīga-Turaida-Limbaži-Vīlande-Tērbata-Pleskava-Novgoroda, kurā 1352. gadā pat notikusi Livonijas Hanzas savienības pilsētu sanāksme.
1359. gadā pilsētas ģilžu namā notika Rīgas arhibīskapijas mantāga ("vasaļu dienas") sanāksme.
1371. gadā pirmo reizi rakstos pieminēta Limbažu Sv. Labrenča baznīca, kas bija pilsētas patrons un kura attēls ir bijis senākajā Limbažu gērbonī.
1385. gadā arhibīskaps piešķīra Limbažiem pilsētas tiesības pēc Rīgas tiesību parauga. Pilsētu pārvaldīja fogts (Stiftsvogt, soģis), kas sprieda tiesu, ievāca nodokļus un piedalījās rātes sēdēs ar veto tiesībām. Katru gadu Sveču dienā pilī uz 17 nedēļām (no februāra līdz maija beigām) ieradās Rīgas arhibīskaps ar galmu. Vasarsvētkos šeit risinājās "vasaļu dienas", kur notikusi vasaļu savstarpējā tiesāšanās un apspriedes. Šajā laikā pilsētā uzturējušies ap 20 000 cilvēku, un pilsētniekiem tā bijusi laba iespēja nopelnīt. Bez tam pilsētā ik gadus notika trīs lieli gadatirgi - Vastlāvjos, Labrenča un Miķeļa dienā.

1392. gadā ārpus pilsētas tika uzcelta patversme spitālīgajiem. Slimniekus apkopušas Sv. Annas sieviešu klostera mūķenes. Pilsētā darbojies arī franciskāņu vīriešu klosteris.

XIV gs. beigās Limbažos esot dzīvojuši ap 6000 iedzīvotāju, un tā pēc Rīgas esot bijusi otrā lielākā tā laika Latvijas pilsēta. Tā uzturēja ciešus tirdzniecības kontaktus ar Rīgu, Vīlandi, Pērnavu, Tērbatu un citām Hanzas savienības pilsētām. Starp ieceļotājiem bijis daudz latviešu un blakus senākajam "līvu galam" Limbažu novadā izveidojies arī "latviešu gals".^[4]
1422. gadā Limbažu mantāgs pieņēma t.s. "Vidējās bruņniecības tiesības".
Līdz 1450. gadam Limbažu pilsētas pārstāvji regulāri piedalījās Livonijas Hanzas pilsētu sanāksmēs.
1531. gadā bruņniecības sanāksmes pārcēla uz Miķeļiem

[izmainīt šo sadaļu] Polijas-Lietuvas un Zviedrijas karaļvalstu sastāvā (16.-17. gadsimtā)

1558. gadā Livonijas kara laikā pili ieņēma un pilsētu nopostīja Ivana IV karaspēks, iedzīvotāji glābušies purvos un mežos. 1560. gadā pilsētas mūri bijuši atjaunoti, bet 1567. gadā tos izpostīja zviedru karaspēks.
1575. gadā pilsētu atkal ieņem krievi, bet 1579. gadā Limbažus atgūst poļu un lietuviešu karaspēks.
1582. gadā Pārdaugavas hercogistes sastāvā dibināta Limbažu stārastija, kas atradās Pērnavas vaivadijas sastāvā.
1600. gadā pilsētu ieņēma zviedri, 1601. gadā to atguva poļi, 1602. gadā atkal zviedri, kas stratēģisku apsvērumu vadīti, nojauca pilsētas mūrus un izpostīja pili (sk. Poļu-zviedru karš). Seno pilsētas nocietinājumu vietā tagad ir Mūru iela, kas ietver Limbažu senpilsētu.
1621. gadā zviedru karalis Gustavs Ādolfs karā izpostītos Limbažus kopā ar apkārtējām zemēm uzdāvināja Rīgas pilsētai. 1622. gadā Limbažos esot bijuši tiekai 12 iedzīvotāji. Rīgas pilsētas rāte ieveda dažādus tirdzniecības ierobežojumus ārzemniekiem ar vietējiem zemniekiem, kas traucēja pilsētas izaugsmi. Neraugoties uz to, pilsētiņa tomēr atspirga. XVII gs. beigās te jau bija 44 dzīvojamās ēkas, 2 krogi, skola un baznīca.
1679.-1680. gadā uzcelta Sv. Jāņa luterāņu baznīca (arh. R. Bindešū). Altārglezna "Svētais vakarēdiens" (1785).
1690. gadā minēta vācu skola, no 1693. gada Limbažu draudzes skolā mācības notika ar latviešu valodā.

[izmainīt šo sadaļu] 18.-19. gadsimtā

Pēc Lielā Ziemeļu kara (1700-1721) Limbaži nokļuva Krievijas impērijas sastāvā.
1747. gadā lielā ugunsgrēkā pilsētā veselas palika tikai 4 mājas.^[5].
1771. gadā uzceltas vējdzirnavas pie Umurgas ceļa.
1783. gada administratīvās reformas rezultātā Limbažus iekļāva Valmieras apriņķī, bet pilsēta ieguva savu pārvaldi, maģistrātu ar vienu birģermeistaru un diviem rātskungiem.
1825. gadā uzbūvēta rātsnama ēka, tagadējā pilsētas domes ēka.
1861. gadā Limbažos atvērta slimnīca ar 20 gultām un nespējinieku nams.
1877. gadā Limbaži jauna pilsētu likuma rezultātā galīgi atbrīvojās no Rīgas aizbildniecības un sāka strauji attīstīties. Tika nodibināta A.Tīla vilnas kārstuve, krāsotava un apdrukātava, cepuru fabrika un vērptuve.
1884. gadā dibināta Limbažu Saviesīgā biedrība, kurā darbojies Baumaņu Kārlis, kas 1886. gadā tai uzdāvināja savu bibliotēku. Biedrībai bijis savs koris.

[izmainīt šo sadaļu] 20. gadsimtā

1903. gadā pilsētā darbojas arī Vācu, Izglītības, Lauksaimniecības un Savstarpējā amatnieku biedrība.
1900.-1903. gadā uzcelta Sv. Ņevas Aleksandra krievu ortodoksā baznīca.
1905. gadā pilsētā bijuši streiki un mītiņi, decembrī varu pārņēmuši revolucionāri.
1909. gadā pilsētā bijuši kokzāģētava, divas limonādes un zeltera fabrikas, grāmatspiestuve un divas vējdzirnavas.
1913. gadā atvērts baptistu dievnams.

Limbažu centrs.

1918. gada 21.februārī - 22.decembrī pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem pilsētu kontrolēja vācu karaspēks.
1918. gada 27.decembrī - 1919. gada maijā Limbažus pārvaldīja Pētera Stučkas valdība.
1919. gada 26. maijā pilsētu ieņēma igauņu karaspēks, vēlāk tos pārņēma Latvijas Republikas armija.
1923. gadā pie Jāņa baznīcas atklāts Brīvības cīņu piemineklis (P. Kundziņš).
Netkarīgās Latvijas laikā Limbažos attīstījās apģērbu, apavu un pārtikas ražošana, lielākie uzņēmumi bija "Limbažu filcs" (1888) un Limbažu pienotava ar sierotavu (1923).
1934. gadā atklāja Rīgas-Limbažu-Rūjienas dzelzceļa līniju.
1940. gada jūnijā - 1941. gada jūlijā pilsētu okupēja PSRS karaspēks, pēc tam nacistiskās Vācijas armija, no 1944. gada 26. septembra atkal Sarkanā armija.
1947. gadā tika izveidots Limbažu apriņķis, 1949. gadā tas tika pārdēvēts par rajonu.
1952.-1953. gadā Limbažu rajons ietilpa Rīgas apgabalā.
1959. gadā uzcelta jauna vidusskolas ēka.
1962.-1967. gadā bija pievienots Valmieras rajonam.

[izmainīt šo sadaļu] Iedzīvotāju skaita izmaiņas Limbažos

	ap 1385	1622	1773	1800	1840	1863	1881	1897	1914	1920	1925	1930	1943	1959	1970	1979	1989	1997	2004
Iedzīvotāju skaits	ap 6000	12	549	600	877	1134	1814	2412	4700	2501	3085	2935	2806	4823	5791	8257	9985	9522	8934

[izmainīt šo sadaļu] Limbaži mūsdienās

Mūsdienās Limbažu dzīve pārsvarā ir saistīta ar lauksaimniecību un pārtikas pārstrādi. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes Limbažu rajonā sastāda gandrīs trešdaļu no kopējās rajona zemes platības. Attīstās arī mežsaimniecība un kokapstrāde un citas apstrādes rūpniecības nozares.

[izmainīt šo sadaļu] Atsauces un piezīmes

↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. Rīgā, 1935. g., 23521-22 slejas
↑ Svētupe, tāpat kā daudzas citas mūsdienās seklas upes, XIII gs. vēl bija kuģojama. Nākamajos gadsimtos, pēc intensīvas mežu izciršanas un to transformēšanas lauksaimniecības vajadzībām, ūdens līmenis Latvijas ūdenstilpēs krasi pazeminājās
↑ Apinis K. Latvijas pilsētu vēsture. Rīgā, 1931. g., 35.lpp
↑ Enciklopēdija Latvijas pilsētas. Rīgā, 1999. g., 285.lpp
↑ Turpat, 38.lpp