Baumaņu Kārlis
Vikipēdijas raksts
Baumaņu Kārlis (1835 – 1905) – viens no pirmajiem latviešu komponistiem, satīriskā izdevuma „Dunduri” līdzstrādnieks, dramaturgs, dzejnieks - vairāku dziesmu tekstu autors. Sacerējis un komponējis latviešu tautas himnu un tagadējo LR valsts himnu „Dievs svētī Latviju”.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Biogrāfija
Dzimis 1835. gada 11.maijā Vidzemē, Viļķenes (tag. Limbažu raj.) Indriķu pusmuižas nomnieka ģimenē. Mācījies Limbažu elementārskolā un apriņķa skolā. Pēc draudzes skolas beigšanas mācījies Cimzes skolotāju seminārā Valkā. Strādājis par mājskolotāju.
No 1858. līdz 1881. gadam strādājis par skolotāju Pēterburgā, kur viņam idejiski tuvi bijuši Krišjānis Valdemārs un Auseklis. Šajā laikā aktīvi darbojies turienes latviešu literārajā dzīvē, 70. gados kļuvis pazīstams kā komponists.
Pirmajos vispārīgajos latviešu dziesmas svētkos dziedātas 3 viņa komponētās dziesmas („Tēvijas dziesma” ar Lapas Mārtiņa tekstu, „Daugavas zvejnieku dziesma” ar F. Brīvzemnieka tekstu un „Dievs, svētī Latviju”).
Satraukumu par Baumaņu Kārļa darbību Baltijas vāciešos sacēla 1873. gadā iznākusī kompozīcija „Latviešu tautas dziesmu liktens”, kurā teksts un mūzika bija Baumaņu Kārļa. 70. gadu vidū Baumaņu Kārlim izcēlās asas polemikas ar vācbaltiešim sakarā ar to, ka viņš bija kritizējis J. Cimzes „Dziesmu rotas” 3. daļu, pārmezdams Cimzem, ka viņš latviešu tautas dziesmām jaucis klāt svešus tekstus un meldijas. Polemikas atskaņas bija arī „Dunduru” satīrā, kur tika izsmieta tumsonība un atpakaļrāpulība.
Baumaņu Kārlis galvenokārt cīnījās pret latviešu tautai svešo salkano meldiju publicēšanu. Niknu Baltijas vāciešu uzbrukumu izpelnījās divi Baumaņu Kārļa komponēto dziesmu krājumi „Austra” (1. – 3., 1874) un „Līgo” (1874). Pēdējais tika konfiscēts.
Kopā ar Ausekli Baumaņu Kārlis sakārtojis dziesmu krājumus „Dziesmu vītols” (I-III, 1875 – 1877), kuros bija viņa komponētās dziesmas ar Ausekļa tekstiem („Uz skolu”, „Gaismas pils”, „Trimpula”,tautas dziesmu harmonizējumi u.c.). Baumaņu Kārlis komponējis Ausekļa, Andreja Pumpura, Friča Brīvzemnieka, Jāņa Ruģēna, kā arī savus tekstus.
Baumaņu Kārļa darbība nepatika arī Pēterburgas vāciešiem. 1881. gadā viņu atbrīvoja no skolotāja darba Reformātu skolā.
1882. gadā Baumaņu Kārlis apmetās Limbažos, aktīvi darbojās Limbažu kultūras dzīvē. Viņa redakcijā izdots „Īstais Baltijas kalendārs”, kur Baumaņu Kārlis publicējis arī savus sacerējumus.
Baumaņu Kārlis miris 1905. gada 10. janvārī, apglabāts Limbažu kapsētā. Kapa pieminekļa autors – Gustavs Šķilters.
[izmainīt šo sadaļu] Literārā darbība
Baumaņu Kārļa galvenais darba lauks bija mūzika, tomēr viņš 70. gados rosīgi darbojies arī literatūrā un publicistikā (pseidonīmi – Aco, Ako, Antikangars, Aco – Antikangars).
[izmainīt šo sadaļu] Satīra
Baumaņu Kārlis bijis vairāku satīrisku dziesmu autors. Atzīmējams viņa teksts „Latvju tautas dziesmas liktenis”, kurā izsmiets latviešu tautas dziesmu noniecinātājs baltvācu mācītājs – „melnās drānās plikgalv’s, bāls un sašutis”.
Dziesmas teksts beidzas ar sajūsmu, ka radušies tautieši, kas ar spalvas palīdzību cīnās pret šo plikgalvi un Latvijā sāk skanēt tautas īstās dziesmas:
„Slava jaunam tautas ziedam!
Sveiks lai valda Līgas gars!”
Viņš ir arī zīmējis karikatūras satīriskajā izdevumā „Dunduri”.
[izmainīt šo sadaļu] Dramaturģija
Manuskriptā palikusi satīriskā luga „No tumsas caur dūmiem pie gaismas” („Scenas iz Baltijas, uzzīmētas no ACO”). Šī divcēlienu luga sabiedriskajā skanējuma ziņā tuva „Dunduru” satīrai, tajā skan arī Zobugala motīvi. Lūgā tēloti latviešu studenti – jaunlatvisko centienu paudēji, kuri asi kritizē Baltijas vāciešu kundzību. Studenti lugas gaitā pārvērš veco laiku pinekļos ieslīgušo saimnieku par apgaismotu cilvēku. Lugā izzoboti arī baznīcas kalpi. Lugas personas izsaka asas replikas par Baltijas agrārajām attiecībām.
[izmainīt šo sadaļu] Publicistika
Baumaņu Kārļa publicistiskie teksti atrodami presē. Viņš polimizējis par tautas dziesmu tekstu un mūzikas jautājumiem, rakstījis arī par valodniecību. Vairāki viņa raksti iespiesti viņa sastādītājā un rediģētajā „Īstajā Baltijas kalendārā” (1890 – 1899), kuru viņš ir arī ilustrējis.
