Alberts Einšteins
Vikipēdijas raksts
Alberts Einšteins (Albert Einstein; dzimis 1879. gada 14. martā, miris 1955. gada 18. aprīlī) bija ebreju izcelsmes fiziķis, kuru bieži uzskata par ievērojamāko XX gadsimta zinātnieku. Nozīmīgākais Einšteina ieguldījums fizikā ir relativitātes teorijas izveide. Einšteinam bijusi liela nozīme arī kvantu mehānikas, statistiskās mehānikas un kosmoloģijas attīstībā. 1921. gadā viņam tika piešķirta Nobela prēmija fizikā par fotoelektriskā efekta skaidrojumu un "par nopelniem teorētiskās fizikas labā".
Viņa vārdā nosaukta vienība, ko lieto fotoķīmijā, asteroīds, kā arī ķīmiskais elements einšteinijs.
Einšteins bieži tiek uzskatīts par izcilāko zinātnieku pasaules vēsturē. Relativitātes teorija pilnībā izmainīja zinātnes uzskatus par laiku un telpu kā absolūtiem priekšstatiem.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Biogrāfija
[izmainīt šo sadaļu] Jaunība un izglītība
Alberts Einšteins piedzima 1879. gadā Ulmā, Vācijā. Viņš uzauga ebreju ģimenē, taču apmeklēja katoļu pamatskolu. Māte uzstāja, lai viņš apgūtu vijoļspēli. Tika uzskatīts, ka viņš visu apgūst ļoti lēni, ko mēdz saistīt ar to, ka viņam bija disleksija, viņš bija ārkārtīgi kautrīgs, turklāt viņa smadzenēm bija neparasta struktūra (tas tika noskaidrots pēc Einšteina nāves). Pastāv arī uzskats, ka viņam, iespējams, piemita autismam radniecīgais Aspergera sindroms.
Apgūt matemātiku Einšteins sāka 12 gadu vecumā. 1894. gadā Einšteinu ģimene pārcēlās uz Itāliju. Šajā gadā Einšteins uzrakstīja savu pirmo zinātnisko darbu "Pētījums par ētera stāvokli magnētiskajos laukos". Einšteins bija palicis Minhenē, lai pabeigtu skolu, taču 1895. gadā, to pat nepavēstījis vecākiem, skolu pameta. Viņam neizdevās arī iestāties skolā Cīrihē, un beidzot vecāki viņu nosūtīja uz Šveici, kur viņš 1896. gadā skolu pabeidza. Pēc tam Einšteins atgriezās Cīrihē, un šoreiz viņam izdevās iestāties Šveices Federālajā tehnoloģiju augstskolā (toreiz - Federālajā politehniskajā skolā). Tajā pašā gadā viņš atteicās no Virtembergas pilsonības, kļūstot par nepilsoni. 1901. gadā Einšteins kļuva par Šveices pilsoni. Studiju laikā Einšteins iepazinās ar serbieti Milevu Mariču (Mileva Marić), kuru vēlāk arī apprecēja.
[izmainīt šo sadaļu] Darbs patentu birojā un speciālā relativitātes teorija
Pēc studiju beigām Einšteinam neizdevās dabūt pasniedzēja darbu, tāpēc kāds draugs viņu iekārtoja Šveices Patentu birojā. Einšteina pienākums bija novērtēt tos patentu pieteikumus, kuru saprašanai bija nepieciešamas zināšanas par fiziku.
1903. gadā Einšteins apprecēja matemātiķi Milevu Mariču. Einšteins viņu nosauca par "radījumu, kas ir mana līdziniece un kas ir tikpat stipra un neatkarīga kā es pats". 1904. gadā piedzima viņu pirmais dēls, Hanss Alberts Einšteins.
1905. gadā Einšteins ieguva doktora grādu ar darbu "Jauns molekulāro dimensiju novērtējums" ("Eine neue Bestimmung der Moleküldimensionen"). Tajā pašā gadā viņš uzrakstīja četrus zinātniskus rakstus, kas iezīmēja modernās fizikas sākumu. Daudzi fiziķi uzskata, ka par trijiem no tiem (par Brauna kustību, fotoelektrisko efektu un speciālo relativitātes teoriju) viņš pelnījis Nobela prēmiju (par fotolektrisko efektu viņš to arī ieguva).
1900. gadā Einšteins Annalen der Physik iesniedza pētījumu sēriju, kas tagad pazīstama ar nosaukumu "Annus mirabilis pētījumi" (no latīņu annus mirabilis, kas nozīmē "brīnumu gads"). Pirmajā no šiem darbiem (Über einen die Erzeugung und Verwandlung des Lichtes betreffenden heuristischen Gesichtspunkt) Einšteins izvirzīja enerģijas kvantu ideju (kas ir pamatā jēdzienam "fotons") un to, kā ar tās palīdzību var izskaidrot tādus fenomenus kā fotoelektrisko efektu. Otrajā (Über die von der molekularkinetischen Theorie der Wärme geforderte Bewegung von in ruhenden Flüssigkeiten suspendierten Teilchen) viņš aprakstīja savus pētījumus par Brauna kustību, kā arī piedāvaja empīriskus pierādījumus atomu eksistencei. Trešajā - "Par kustīgu ķermeņu elektrodinamiku" (Zur Elektrodynamik bewegter Körper) - viņš izklāstīja savu speciālo relativitātes teoriju. Ceturtajā no darbiem (Ist die Trägheit eines Körpers von seinem Energieinhalt abhängig?) Einšteins izdarīja no relativitātes teorijas izrietošus secinājumus, tostarp arī to, ka ķermeņa miera stāvoklī enerģija (E) ir vienāda ar tā masas (m) un gaismas ātruma (c) kvadrātā reizinājumu (E=mc2).
1911. gadā Einšteins kļuva par asociēto profesoru Cīrihes universitātē un drīz pēc tam par profesoru Prāgas universitātē, taču pēc neilga laika jau kā profesors atgriezās Cīrihē Tehniskajā universitātē. Šajā laikā viņš daudz strādāja kopā ar matemātiķi Marselu Grosmanu (Marcel Grossman). 1912. gadā Einšteins laiku sāka dēvēt par ceturto dimensiju.
1914. gadā, tieši pirms Pirmā pasaules kara sākuma, Einšteins ieņēma profesora amatu vietējā Berlīnes universitātē un kļuva par Prūsijas Zinātņu akadēmijas locekli. Viņš ieguva Vācijas pilsonību. Einšteina pacifisms un izcelsme nepatika vācu nacionālistiem. Kad viņš jau bija ieguvis pasaules slavu, pirmo reizi tika organizēta kampaņa, lai diskreditētu viņa teorijas. No 1914. līdz 1933. gadam viņš darbojās kā Ķeizara Vilhelma fizikas institūta Berlīnē direktos; šajā laikposmā viņam arī tika piešķirta Nobela prēmija un viņš izdarīja savus nozīmīgākos atklājumus.
1919. gadā Einšteins šķīrās no savas sievas Milevas un apprecēja savu māsīcu Elzu Loventāli (Elsa Löwenthal). Elza bija viņa pirmās pakāpes māsīca no mātes puses un otrās pakāpes māsīca no tēva puses. Viņa bija trīs gadus vecāka par pašu Einšteinu. Viņu laulībā bērnu nebija. Nav skaidrības par Einšteina pirmā bērna likteni - daži uzskata, ka viņa nomira vēl bērnībā, bet citi - ka viņa tika nodota adopcijai. Viņa dēls Eduards sirga ar šizofrēniju un nomira garīgi slimo patversmē, savukārt Hanss kļuva par hidrauliskās inženierzinātnes profesoru Kalifornijas universitātē; viņam nebija ciešu attiecību ar tēvu.
[izmainīt šo sadaļu] Vispārīgā relativitātes teorija
1915. gada novembrī Einšteins Prūsijas Zinātņu akadēmijā nolasīja lekciju sēriju, kurā aprakstīja savu vispārīgo relativitātes teoriju. Pēdējā no lekcijām viņš iepazīstināja klausītājus ar vienādojumu, kas nomainīja Ņūtona gravitācijas likumu. Šīs teorijas ietvaros visi novērotāji ir vienādi svarīgi, ne tikai tie, kas kustas ar vienu ātrumu. Vispārīgā relativitāte nosaka, ka graitācija vairs nav spēks (kā tas bija Ņūtonam), bet gan laiktelpas izliekuma sekas.
Sākotnēji zinātnieki uz šo teoriju raudzījās skeptiski, jo tā izrietēja no matemātiskas domāšanas un racionālas analīzes, nevis eksperimentiem vai novērojumiem, taču 1919. gadā apstiprinājās no vispārīgās relativitātes teorijas paredzējumi. Artūrs Edingtons saules aptumsuma laikā izmērīja, cik ļoti zvaigznes gaismu izliec Saules gravitācija. Daudzi zinātnieki gan joprojām nebija pārliecināti par teorijas patiesumu (bieži - jo tā nepiedāvāja absolūtu atskaites sistēmu). Einšteins uzskatīja, ka daudzi no viņiem vienkārši nesaprot teorijas matemātisko daļu.
1921. gadā Einšteins devās uz Ņujorku, kur nolasīja lekciju par savu teoriju. Tajā pašā gadā viņam beidzot tika piešķirta Nobela prēmija - gan ne par relativitātes teorijas izveidi, bet par agrāko darbu par fotoelektrisko efektu. Par relativitātes teoriju joprojām noritēja diskusijas, un Nobela prēmijas komisija nolēma, ka piešķirt prēmiju par kādu mazāk strīdīgu sasniegumu būtu politiski veiksmīgāks solis.
[izmainīt šo sadaļu] Kopenhāgenas interpretācija
Neparasta bija Einšteina attieksme pret kvantu fiziku. Viņš bija pirmais, kurš paziņoja, ka kvantu teorija ir revolucionāra, un viņa ideja par gaismas kvantiem, ko tagad pazīst kā fotonus, iezīmē jaunās fizikas atdalīšanos no klasiskās fizikas. Kad sākotnēju kvantu fiziku nomainīja jaunā kvantu mehānika, Einšteins tomēr nepiekrita tā sauktajai "Kopenhāgenas interpretācijai", jo tā paredzēja uz varbūtību balstītu un nevizualizējamu fizikas norišu aprakstu. Einšteins piekrita, ka tā ir labākā pieejamā teorija, taču meklēja "pilnīgāku", deterministiskāku skaidrojumu.
1926. gadā viņš vēstulē Maksam Bornam rakstīja: "Kvantu mehānika, bez šaubām, ir iespaidīga. Taču iekšēja balss man saka, ka tā vēl nav īstā. Šī teorija izskaidro daudz, taču neļauj mums nokļūt tuvāk Visvecākā noslēpumam. Es katrā ziņā esmu pārliecināts, ka Viņš nemet kauliņus." Uz to izcilais fiziķis Nīlss Bors atbildēja: "Beidz stāstīt Dievam, kas Viņam jādara!"
Einšteins nenoraidīja varbūtības teoriju "kā tādu" - viņš bija izmantojis statistisko analīzi savā darbā ar Brauna kustību un fotoelektrisko efektu -, taču viņš uzskatīja, ka pamatā fiziskā realitāte ir deterministiska. Eksperimentāli pierādījumi, kas ir pretrunā ar šo pārliecību, tika atrasti tikai vēlāk - ar Bella teorēmu.
[izmainīt šo sadaļu] Vēlīnie gadi
Kad 1933. gadā pie varas nāca Ādolfs Hitlers, naids pret Einšteinu sasniedza pilnīgi jaunu līmeni. Nacionālsociālistiskais režīms viņu apvainoja jaunas "žīdu fizikas" izveidošanā Deutsche Physik ("vācu fizikas") vietā. Nacionālsociālisma fiziķi (starp tiem arī Nobela prēmijas laureāti Johanness Starks un Filips Lenards) centās diskreditēt viņa teorijas un politiskajā "melnajā sarakstā" iekļaut tos vācu fiziķus, kas tās mācīja (kā Verneru Heizenbergu). Einšteins atteicās no Vācijas pilsonības un devās uz ASV, kur viņam tika piešķirta beztermiņa uzturēšanās atļauja. Viņš kļuva par ASV pilsoni 1940. gadā, taču joprojām saglabāja arī Šveices pilsonību.
Einšteins nodarbojās ar fizikas likumu apvienošanu, ko pats dēvēja par apvienoto lauku teoriju (Unified Field Theory). Viņš centās radīt modeli, kas aprakstītu visas mijiedarbības kā viena spēka dažādas izpausmes. Šis viņa mērķis joprojām ir aktuāls, un ar to sevišķi nodarbojas stīgu teorija. Einšteins izveidoja arī vispārīgotu gravitācijas teoriju, kas ir universāla matemātiska pieeja lauku teorijai.
1952. gadā Izraēlas valdība piedāvāja Einšteinam kļūt par tās otro prezidentu. Viņš no šī piedāvājuma atteicās.
Einšteins nomira miegā 1955. gada 18. aprīlī slimnīcā Prinstonā, Ņūdžersijā. Šajā brīdī pie viņa atradās tikai medmāsa. Tajā pašā dienā viņu - pēc paša vēlēšanās - kremēja un viņa pelnus izkaisīja nezināmā vietā. Patologs Tomass Stolcs Hārvejs, kurš veica viņa līķa sekciju, saglabāja Einšteina smadzenes. Hārvejs tajās neatrada nekā īpaša, taču 1999. gadā Makmāstera universitātes izpētes grupa atklāja, ka tām viena reģiona trūkst (angl. 'parietal operculum'), savukārt daļa, kas atbildīga par matemātisko domu, vizuāli telpisko izziņu un kustības iztēli ( angl. 'inferior parietal lobe') ir par 15% lielāka nekā parasti.
[izmainīt šo sadaļu] Personība
[izmainīt šo sadaļu] Politiskie uzskati
Einšteins pats sevi uzskatīja par pacifistu un humanitārisma piekritēju. Vēlākajos gados viņš politiski pieslējās demokrātiskajam sociālismam. Viņš ļoti atbalstīja Mahatmas Gandija politiskos centienus, taču viņa uzskati citos jautājumos - piemēram, par sociālismu, makārtijismu un rasismu - bija strīdīgi. Einšteins bija viens no Vācijas Demokrātiskās partijas dibinātājiem.
ASV FIB lieta par Einšteinu saturēja 1427 lappuses par viņa darbību. Tajā bija ieteikts neatļaut viņam imigrēt uz ASV, apgalvojot, ka viņš "tic, iesaka, atbalsta vai māca doktrīnu, kas [..] 'ļautu netraucētai pielavīties anarhijai' ('let anarchy stalk in unmolested'), kā rezultāts būtu 'valdība tikai vārda pēc'". Šajā lietā apgalvots arī, ka Einšteins bija cieši saistīts ar komunistiskām organizācijām.
Einšteins bija pret tirāniskām valdības formām. Sākotnēji viņš atbalstīja atombumbas izveidi, lai nodrošinātos pret iespēju, ka Hitlers to varētu izdarīt pirmais, un pat nosūtīja ASV Prezidentam Frenklinam Rūzveltam vēstuli, kurā aicināja viņu uzsākt programmu, kā rezultāts būtu kodolieroča izveide. Rūzvelts izveidoja komisiju, kas pētīja urāna izmantošanu kā ieroci, un to vēlāk nomainīja Manhetenas Projekts. Pēc kara Einšteins tomēr stingri iestājās par kodolatbruņošanos: "Es nezinu, ar kādiem ieročiem cīnīsies Trešajā pasaules karā, taču Ceturtajā cīnīsies ar nūjām un akmeņiem." Neilgi pirms savas nāves viņš parakstīja "Rasela-Einšteina manifestu", kas aicināja lielvalstu vadītājus meklēt risinājumus miera ceļā.
Einšteins bija cionists, taču bija pret nacionālismu un bija skeptiski noskaņots attiecībā uz to, vai nacionāla valsts būtu labākais risinājums.
[izmainīt šo sadaļu] Reliģiskie uzskati
Lai arī dzimis jūdaismā, Einšteins pats nebija jūdaists: "Tas, ko jūs lasāt par manu reliģisko pārliecību, protams, ir meli - meli, ko sistemātiski atkārto. Es neticu personīgam dievam un to nekad neesmu noliedzis, bet gan paudis pilnīgi skaidri. Ja manī ko var saukt par reliģisku, tad tā ir neizmērojamā apbrīna par pasaules struktūru tiktāl, cik to var atklāt mūsu zinātne."
Starptautiskās Sinagogas rabīnam Herbertam Goldšteinam Einšteins rakstīja: "Es ticu Spinozas dievam, kurš sevi atklāj eksistējošā sakārtotajā harmonijā, nevis dievam, kas nodarbojas ar cilvēcisku būtņu likteņiem un rīcību."
Viņš pauda arī savu apbrīnu pret budismu, apgalvojot, ka tam "ir tās iezīmes, ko varētu sagaidīt no kosmiskas reliģijas nākotnei: tas ir pāri personīgam Dievam, izvairās no dogmām un teoloģijas; tas apraksta gan dabisko, gan garīgo un ir balstīts uz reliģiski apziņu, kas izriet no visu lietu, dabisku un garīgu, kā nozīmīgas vienības pieredzēšanas."
| Priekštecis: Šarls Eduārs Gijoms |
Nobela prēmija fizikā 1921 |
Pēctecis: Nīlss Bors |
