Latvijas brīvības cīņas

Vikipēdijas raksts

Latvijas brīvības cīņas
Ulmaņa valdība uz kuģa "Saratov" klāja atgriežoties Rīgā.
Datums 1918. gada 18. novembris - 1920. gada 11. augusts Vieta Latvija Iznākums Miera līguma noslēgšana starp Latviju un Padomju Krieviju 1920. gada 11. augustā. Iegansts Latvijas Republikas proklamēšana 1918. gada 18. novembrī.
Karotāji
Latvijas Republika Igaunija Polija Lielbritānija Vācija	Padomju Krievija Latvijas SPR Apvienotā Baltijas hercogiste Vācija
Komandieri
Oskars Kalpaks Jānis Balodis Jorģis Zemitāns Lielbritānija Harolds Aleksanders Johans Laidoners Edvards Ridzs-Šmiglijs Rīdegers fon der Golcs Anatolijs Līvens	Jukums Vācietis Rīdegers fon der Golcs Pāvels Bermonts

Latvijas brīvības cīņas jeb Latvijas atbrīvošanas kaŗš bija cīņas par neatkarīgu Latvijas valsti no tās proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī līdz Latvijas-Krievijas miera līguma noslēgšanai 1920. gada 11. augustā.

Cīņās jaundibinātā Latvijas Republika, ko bija atzinušas Igaunija, Polija un Rietumu sabiedrotie (de facto), pieveica Padomju Krievijas, Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas, Vācijas un Bermontiešu karaspēkus. Baltvācieši dažādos kara posmos karoja gan pret Latvijas pagaidu valdību, gan tās karaspēka sastāvā.

Satura rādītājs 1 Latvijas neatkarības pasludināšana 2 Pirmais posms 2.1 Padomju iebrukums 2.2 Latvijas Republikas un vāciešu pretuzbrukums 2.3 Apvērsums Liepājā un Rīgas ieņemšana 2.4 Igauņu un Zemitāna spēku uzbrukums 2.5 Cēsu kaujas 3 Bermontiāde 4 Latgales atbrīvošana 5 Brīvības cīņu hronoloģija 5.1 1918 5.2 1919 5.3 1920 6 Skatīt arī

[izmainīt šo sadaļu] Latvijas neatkarības pasludināšana

1918. gada novembrī, apvienojoties divām latviešu pārstāvniecības organizācijām Latviešu Pagaidu Nacionālajai padomei un Demokrātiskajam blokam, tika izveidots Latvijas priekšparlaments — Tautas padome, kas 1918. gada 18. novembrī proklamēja neatkarīgu Latvijas valsti. Tika sastādīta pagaidu valdība, par kuras vadītāju kļuva Kārlis Ulmanis. Latvijas teritoriju tai laikā kontrolēja Vācijas karaspēks.

[izmainīt šo sadaļu] Pirmais posms

[izmainīt šo sadaļu] Padomju iebrukums

1918. gada 1. decembrī sākās Sarkanās armijas daļu, kuru pamatā bija Sarkano Latviešu strēlnieku vienības, iebrukums Latvijas teritorijā. Pagaidu valdība aicināja brīvprātīgos stāties tās karaspēkā. Tika izveidota pirmā karaspēka vienība, par tās komandieri ieceļot apakšpulkvedi Oskaru Kalpaku. 1919. gada janvāra sākumā Padomju karaspēks ieņēma Rīgu, Kalpaka vienība sedza pagaidu valdības atkāpšanos uz Jelgavu. 5. janvārī Jelgavā Kalpaka vienība tika noformēta par 1. Latviešu atsevišķo bataljonu. Tās pašas dienas vakarā tālāka boļševiku spiediena rezultātā pagaidu valdība bija spiesta atkāpties uz Liepāju, kam tuvāko dienu laikā, izcīnot vairākas smagas kaujas, sekoja arī Kalpaka bataljons, apturot uzbrukumu tikai pie Skrundas. Liepājā tika veikta mobilizācija. 17. februārī bataljonam kā 3. rota tika pievienota Atsevišķā studentu rota, bet februāra beigās - Latviešu atsevišķā jātnieku nodaļa. Kalpaks tika paaugstināts par pulkvedi. No Lielbritānijas tika saņemts papildu bruņojums 5000 šauteņu un 50 ložmetēju apmērā. Februāra beigās bataljonā bija aptuveni 650 vīri. Arī Vācijas karaspēks saņēma papildspēkus un izveidoja Dzelzsdivīziju.

[izmainīt šo sadaļu] Latvijas Republikas un vāciešu pretuzbrukums

3. martā sākās plašs uzbrukums Sarkanajai Armijai ar mērķi sasniegt Lielupi. Latviešu bataljonam bija jāveic uzbrukums Saldus virzienā. 6. martā negaidītā savstarpējā latviešu un vāciešu apšaudē gāja bojā Atsevišķā latviešu bataljona komandieris Oskars Kalpaks, Atsevišķās Studentu rotas komandieris kapteinis Nikolajs Grundmanis, jātnieku nodaļas virsleitnants Pēteris Krievs un piekomandētās artilērijas pusbaterijas leitnants Šrinders; arī vācu puse cieta zaudējumus. Pēc Kalpaka nāves bataljona komandēšana tika uzticēta kapteinim Jānim Balodim.

10. martā tika ieņemts Saldus. 16. martā bataljona Studentu rota atguva Jaunpili. 19. martā bija ienemta Līvbērze. Tā kā Landesvēra spēki nesaskaņoti bija devušies uz Jelgavu, tad ziemeļu virziens palika nenosegts, un latviešu bataljonam nācās pārgrupēties uz ziemeļiem. 20. martā bataljonam pienāca papildinājums divu rotu (300 vīru) sastāvā. 1919. gada 21. martā Latviešu atsevišķais bataljons tika pārformēts par 1. Latviešu atsevišķo brigādi.

[izmainīt šo sadaļu] Apvērsums Liepājā un Rīgas ieņemšana

Jau februārī Liepājā pasliktinājās attiecības starp pagaidu valdību un vāciešiem. Tobrīd līdz atklātam konfliktam nenonāca Antantes spiediena rezultātā.

Tomēr 16. aprīlī vācieši Liepājā veica pret pagaidu valdību vēstu apvērsumu, nodibinot savu valdību ar Andrievu Niedru priekšgalā. Ulmanim ar vairākiem ministriem izdevās aizbēgt un patverties uz latviešu karakuģa Saratova, ko apsargāja Lielbritānijas kreiseri. Niedras valdību atzina Vācija un tai pakļāvās vācu karaspēka vienības. Baloža komandētā Latviešu atsevišķā brigāde palika uzticīga Ulmaņa pagaidu valdībai, lai arī bija spiesta turpināt karot kopā ar vāciešiem.

Lai celtu Niedras prestižu, Rīdegers fon der Golcs izdeva pavēli par jaunu uzbrukumu Rīgai. Naktī uz 22. maiju sākās uzbrukums un vācu vienības iesoļoja Rīgā. Dienu vēlāk Rīgā ienāca arī latviešu spēki.

[izmainīt šo sadaļu] Igauņu un Zemitāna spēku uzbrukums

Paralēli Kalpaka, vēlāk Baloža, komandētajiem spēkiem, 1919. gada janvārī kapteinis Jorģis Zemitāns ar Igaunijas atbalstu Igaunijā un tās karaspēka atbrīvotajā Ziemeļlatvijā sāka organizēt Ziemeļlatvijas brigādi. Šīs vienības sākotnēji bija pakļautas Igaunijas armijas virspavēlniecībai.

[izmainīt šo sadaļu] Cēsu kaujas

Sīkākai informācijai skat. rakstu Cēsu kaujas

Pēc Rīgas ieņemšanas un Padomju spēku sakāves arī Ziemeļos pret igauņu un latviešu spēkiem, Stučkas valdība bija spiesta atkāpties uz Latgali. Taču fon der Golca vācu spēki nevis devās tālāk uz austrumiem, bet gan pagriezās uz ziemeļiem un uzbruka apvienotajiem Igaunijas un Ziemeļlatvijas brigādes spēkiem. Neskatoties uz skaitlisko vācu spēku pārsvaru, pēc vairāku dienu smagām kaujām 22. jūnijā vācu spēki tika sakauti un bija spiesti atkāpties. Šajās dienās parādījās Latvijai nelabvēlīgās ASV intereses, jo ASV pilnvarotais, pulkvedis Grīns, atklāti simpatizēja vāciešiem un tos atbalstīja.

Pie Rīgas latviešu un igauņu ofensīvo tomēr apturēja Antantes pārstāvji, kuri gribēja panākt, lai vācieši Latviju atstāj brīvprātīgi. Tika noslēgts Strazdmuižas pamiers un 8. jūlijā Ulmanis ar savu valdību triumfējot atgriezās Rīgā. Visiem Vācijas armijas kareivjiem vajadzēja atstāt Latviju, bet baltvāciešu landesvērs tika iekļauts Latvijas armijas sastāvā un par tā komandieri iecelts angļu virsnieks Harolds Aleksanders.

[izmainīt šo sadaļu] Bermontiāde

Par spīti neveiksmēm, fon der Golcs nevēlējās pamest Latviju. Viņš slepeni noslēdza līgumu ar avantūristu Pāvelu Bermontu, kurš vēlāk pats sevi pasludināja par kņazu Avalovu, kuras rezultātā fon der Golca komandētais vācu karaspēks kļuva par “Krievu Rietumu armijas” kodolu. Tai bija paredzēts cīnīties ar boļševikiem krievu tautības ģenerāļa Nikolaja Judeniča vadībā, kura spēki atradās pie Narvas, Ziemeļigaunijā. Tomēr Bermonts nepakļāvās Judeniča pavēlēm un no viņa tika nodēvēts par nodevēju.

Golca un Bermonta rīcībā tagad bija pāri par 30 000 vīru liela labi apbruņota armija, no kuriem tikai 6000 bija krievi. Tā kā šīs armijas uzdevums it kā bija cīnīties pret boļševikiem, nedz Antante, nedz Latvijas valdība paredzēja, ka tā varētu uzbrukt Rīgai. Latvijas armijas galvenie spēki tobrīd bija koncetrēti austrumu frontē cīņai pret boļševikiem.

Tomēr 8. oktobrī bermontiešu karaspēks sāka uzbrukumu Rīgai. Pret labi apbruņotajiem vāciešiem valdība spēja savākt tikai aptuveni 11 500 vīrus, no kuriem vien 5000 bija kaujas gatavībā. Bermontieši ātri vien ielauzās Rīgā un ieņēma visu Pārdaugavu. Frontes līnija nostiprinājās pa Daugavu.

Antante uzskatīja, ka fon der Golca rīcība neatbilst rietumvalstu politikas interesēm un tādēļ piesķīra Latvijai ieročus un pirmās nepieciešamības preces. Lai apsteigtu Golcu, Latvijas armija 3. novembrī sāka pretuzbrukumu. Ar sabiedroto flotes artilērijas atbalstu latviešu spēki sāka uzbrukumu vāciešiem no ziemeļiem. Pēc niknām un smagām kaujām 1919. gada 11. novembrī bermontieši tika padzīti no Rīgas.

Lai nedotu iespēju vāciešiem pārgrupēties, Latvijas armija turpināja pretinieka vajāšanu arī Kurzemē. Tika atbrīvota Jelgava, un vācieši dedzinādami un laupīdami atkāpās. Golcs saprata, ka kampaņa ir zaudēta un mēģināja vēlreiz novilcināt laiku. Vācijas valdība paziņoja, ka tā ir ņēmusi Bermonta armiju savā aizsardzībā un ka ir jāpārtrauc kaujas operācijas pret to. Atbildot uz to Latvija pieteica karu Vācijai un turpināja kaujas darbības Kurzemē, līdz Bermonta spēki tika padzīti no Latvijas, kur tos tālāk sakāva Lietuvas karaspēks, līdz to atliekas paglābās Austrumprūsijā. 1. decembrī Latvija bija pilnībā iztīrīta no vācu karaspēka.

[izmainīt šo sadaļu] Latgales atbrīvošana

Tālāk Latvijas Republikas armijai vēl stāvēja pretī lielinieku spēki, kas joprojām kontrolēja Latgali. Uz Latgales fronti tika pārsviesta Latgales divīzija, papildus Kurzemes divīzijai, kas tur atradās jau pirms tam. Kopumā cīņai pret lieliniekiem LR armija sakopoja 2 divīzijas (6 pulkus), Latgales partizāņu pulku un landesvēru, kas kopumā sastādīja 22 000 kareivju pie 326 ložmetējiem un 33 lielgabaliem. Tika noslēgta vienošanās arī ar Poliju, kas piekrita nosūtīt 20 000 vīru palīdzību cīņai pret Padomju spēkiem. Prestatā visiem citiem, kas bija palīdzējuši Latvijai brīvības cīņās, poļi neprasīja nekādu samaksu, vienīgi vēlējās, lai Latvija uztur poļu daļas, kamēr tās karo Latvijas teritorijā.

Apvienotie Latvijas Republikas un poļu spēki janvāra laikā guva kontroli pār Latgali. Pirmajā februārī tika noslēgts pamiers ar Padomju Krieviju.

[izmainīt šo sadaļu] Brīvības cīņu hronoloģija

[izmainīt šo sadaļu] 1918

• 11. novembris: Vācija noslēdz mieru ar Antantes valstīm, oficiāli beidzas Pirmais pasaules karš; Padomju Krievija lauž Brestļitovskas līgumu un dodas uzbrukumā Vācijas spēkiem. Lielbritānija atzīst Latvijas valstisko neatkarību de facto.
• 17. novembris: apvienojas Latviešu Pagaidu Nacionālā padome un demokrātiskais bloks, izveidojot Latvijas Tautas padomi. Par Tautas padomes priekšsēdētāju kļūst Jānis Čakste, bet par Pagaidu valdības Ministru prezidentu - Kārlis Ulmanis.
• 18. novembris: Rīgā tiek proklamēta Latvijas Republika.
• 1. decembris: Sarkanā armija ienāk Latvijas teritorijā.
• 4. decembris: Krievijā tiek izveidota Latvijas padomju valdība ar Pēteri Stučku priekšgalā.

[izmainīt šo sadaļu] 1919

• 5. janvāris: Izveidots Latviešu atsevišķais bataljons, ko komandē Oskars Kalpaks, pagaidu valdība atkāpjas un Jelgavas uz Liepāju.
• 31. janvāris: Padomju spēki ir iekarojuši praktiski visu Latviju, Latvijas Republikas valdība un vācu spēki kontrolē tikai nelielu apgabalu ap Liepāju.
• 3. marts: Sākas Vācijas un Latvijas Republikas pretuzbrukums Latvijas SPR spēkiem.
• 6. marts: Nejaušā apšaudē ar vācu spēkiem krīt pirmais LR armijas virspavēlnieks Oskars Kalpaks. Viņā vietā stājas Jānis Balodis.
• 10. marts: Tiek atbrīvota Saldus pilsēta.
• 21. marts: Latviešu atevišķo bataljonu pārformē par brigādi.
• 16. aprīlis: Vācieši organizē apvērsumu Liepājā, Ulmaņa pagaidu valdība patveras uz kuģa Saratova.
• 22. maijs: Vācijas spēki ieņem Rīgu.
• 23. maijs: Rīgā iesoļo Latviešu atsevišķā brigāde.
• 3. jūnijs: Vācu spēki sasniedz Cēsis.
• 6. jūnijs: sākās Cēsu kaujas, kuras ilgst līdz 3. jūlijam. Pret vācu karaspēku cīnās igauņu armija un Ziemeļlatvijas brigāde.
• 22. jūnijs: Igaunijas armija kopā ar Ziemeļlatvijas brigādi Cēsu kaujās sakauj vācu spēkus.
• 3. jūlijs: Strazdumuižas pamiera noslēgšana.
• 6. jūlijs: Rīgā ienāk Ziemeļlatvijas brigāde Jorģa Zemitāna vadībā.
• 5. oktobris: Vācijas misija slepeni atstāj Rīgu un pārceļas uz Jelgavu, tiek gatavots bermontiešu uzbrukums Rīgai.
• 8. oktobris: Bermontieši sāk uzbrukumu Rīgai un drīz vien ieņem Pārdaugavu.
• 3. novembris: Latvijas Republikas armija dodas pretuzbrukumā bermontiešu spēkiem.
• 11. novembris: LR armija atbrīvo Rīgu no bermontiešiem.
• 22. novembris: Lietuvas armija pie Radvilišķiem sakauj bermontiešu karaspēka paliekas.
• 1. decembris: Latvija ir pilnībā atbrīvota no bermontiešu karaspēka.

[izmainīt šo sadaļu] 1920

• 3. janvāris: Sākas Latvijas un Polijas karaspēka ofensīva pret boļševikiem Latgalē. Latviešu un poļu vienotais karaspēks ieņem Daugavpili.
• 13. janvāris: Par savas darbības izbeigšanu paziņo Pētera Stučkas vadītā Latvijas SPR valdība.
• 1. februāris: Latvija noslēdz pamieru ar Padomju Krieviju.
• 17. - 18. aprīlis: Satversmes sapulces vēlēšanas.
• 1. maijs: Satversmes sapulces 1. sēde.
• 15. jūlijs: Tiek noslēgts pagaidu miera līgums starp Latvijas Republiku un Vāciju.
• 11. augusts: Noslēgts Latvijas-Krievijas miera līgums.

[izmainīt šo sadaļu] Skatīt arī

• Poļu-padomju karš
• Krievijas pilsoņu karš
• Igaunijas brīvības cīņas