Latviešu Pagaidu Nacionālā padome

Vikipēdijas raksts

Latviešu Pagaidu Nacionālā padome (LPNP) bija latviešu organizācija 1917. – 1918. gadā, kurā apvienojās latviešu partijas. Tās sākotnējais mērķis bija atonomas Latvijas izveidošana, vēlāk LPNP iestājās par pilnībā neatkarīgu valsti. Tā bija pret Latvijas teritorijas sadalīšanu starp lielvalstīm. Dibināta 1917. gada 29. novembrī Valkā, darbojās līdz 1918. gada novembrim, kad tika nodibināta Tautas padome un Latvijas valsts.

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

[izmainīt šo sadaļu] Priekšvēsture

Kurzeme, Vidzeme un Latgale KrievijaKrievijas impērijā]] atradās dažādās guberņās. Pirmā Pasaules kara laikā 1917. gadā Kurzemi bija okupējis Vācijas karaspēks, fronte gāja gar Daugavu. Liela daļa (2/3) Kurzemes iedzīvotāju bija izdzīti no mājām, un tiem lika doties bēgļu gaitās Krievijas iekšienē. Arī Rīgas iestādes tika evakuētas.

Pēc Krievijas Februāra revolūcijas tika pasludinātas brīvības politiskajā, ekonomiskajā u.c. jomās. Latvieši veidoja jaunas partijas. Latvijā tika dibinātas vietējās pašvaldības – Vidzemes, Kurzemes un Latgales pagaidu zemes padomes. 1917. gada 12. augustā Rīgā sanāca latviešu sabiedrisko organizāciju konference, kas prasīja Latvijas autonomiju Krievijas sastāvā, taču Pagaidu valdība pret šīm prasībām izturējās nelabvēlīgi. Līdz ar ar to latviešu sabiedrība sāka vairāk domāt par pilnīgu atdalīšanos no Krievijas.

Tā kā krievu armijā trūka disciplīnas boļševiku aģitācijas rezultātā, tad vācu armija sāka gūt panākumus: 1917. gada 3. septembrī tika ieņemta Rīga, un fronte virzījās uz ziemeļaustrumiem. Līdz ar to latvieši zaudēja cerības par Krievijas uzvaru karā.

1917. gada oktobrī Petrogradā sapulcējās latviešu pilsonisko partiju (bez sociāldemokrātiem) un sabiedrisko organizāciju pārstāvji, kuri nolēma dibināt Latviešu Pagaidu Nacionālo padomi. Paralēli tai vācu okupētajā Rīgā jau 1917. gada pirmajā pusē bija dibināta cita latviešu organizācija Demokrātiskais bloks, kurā ietilpa sociāldemokrāti, kā arī dažas citas partijas, tai skaitā Latviešu zemnieku savienība.

7. novembrī Krievijā notika Oktobra revolūcija, un visu varu pārņēma boļševiki.

[izmainīt šo sadaļu] Pirmā sesija un dibināšana

No 1917. gada 29. novembrī līdz 2. decembrī (pēc vecā stila 16. – 19. novembris) Valkā sapulcējās lielākās latviešu partijas un sabiedriskās organizācijas, kura tika apspriesta Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes nepieciešamība. Tā kā sapulcē nebija pārstāvētas minoritātes, tad organizāciju nevarēja nosaukt par Latvijas Nacionālo padomi. Tika noteikti tās galvenie uzdevumi – Latvijas Satversmes sapulces sasaukšana, autonomijas projekta izstrādāšana, Latvijas teritoriālo apvienošana, ārvalstu informēšana. 2. decembrī padome formāli deklarēja, ka līdz Satversmes sapulces sasaukšanai tā būtu vienīgā un pilntiesīgā latviešu tautas un Latvijas iedzīvotāju pārstāvētāja.

Par LPNP valdes priekšsēdētāju ievēlēja advokātu Voldemāru Zamuelu, par viņa biedriem Kārli Pauļuku, Jāni Rubuli, Jāni Palcmani. Par sekretāru ievēlēja Kristapu Bahmani, viņa biedriem Jāni Akurateru un Kārli Skalbi. Tika izveidotas astoņas nodaļas, kurām būtu jāatrodas Valkā, bet Ārlietu nodaļas centram – Petrogradā. Tika nolemts uz ārzemēm sūtīt delegāciju (Zigfrīds Meierovics, Jānis Čakste un Jānis Kreicbergs).^[1]

Daži vesturnieki 1917. gada 2. decembrī uzskata par neatkarības pieteikumu, un šo datumu varētu pat traktēt kā Latvijas valstiskuma sākumu^[2].

[izmainīt šo sadaļu] Sākotnējā darbība

Sākotnēji LPNP darbojās grūtos apstākļos, jo boļševiki, kuriem piederēja faktiskā vara bija negatīvi noskaņoti pret šo nacionālo organizāciju. 1918. gada 1. janvārī (pēc vecā stila 19. decembrī) Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomiteja (Iskolats) aizliedza Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes darbību, bet Iskolata priekšsēdētājs Fricis Roziņš (Āzis) kavējās lēmumu izpildīt, tādējādi LPNP turpināja darboties.^[3]

1918. gada februārī vācieši ieņēma visu Latviju. 1918. gada 3. martā Vācija un padomju Krievija noslēdza Brestļitovskas miera līgumu, ar kuru Krievija atteicās no Kurzemes un Rīgas. Vācbaltieši vēlējās izveidot Baltijas hercogisti, kura būtu cieši saistīta ar Vāciju. Daļa labēji noskaņotu latviešu sāka atbalstīt savienību ar Vāciju.

[izmainīt šo sadaļu] LPNP iekļaušanās Tautas padomē

Pēc Vācijas neveiksmēm rietumu frontē 1918. gada 11. novembrī tika noslēgts Kompjeņas pamiera līgums starp Vāciju un Sabiedrotajiem. Līdz ar to radās iespēja izveidot neatkarīgu Latvijas valsti. Sākās sarunas starp LPNP un Demokrātisko bloku par darbības saskaņošanu šajā virzienā. Abas organizācijas nevarēja vienoties par valsts iekārtu jaunajā valstī. Sociāldemokrāti vēlējās iedibināt sociālistisku iekārtu, bet tā nebija pieņemama citām partijām. 17. novembrī notika sanāksme, kurā piedalījās abās organizācijās pārstāvētās partijas. Pēc ilgiem strīdiem sanāksme nolēma dibināt pagaidu parlamentu Tautas padomi. Līdz ar to Latviešu Pagaidu Nacionālā padome un demokrātiskais bloks iekļāvās Tautas padomē. Nākamajā dienā 18. novembrī tika proklamēta Latvijas valsts

[izmainīt šo sadaļu] Ārlietu nodaļa

Pirmajā LPNP sesijā tika nolemts informēt ārvalstis par Latvijas neatkarības ideju, tādēļ tika dibināta Ārlietu nodaļa. Par tās priekšsēdētāju ievelēja Krievijas Valsts Domes deputātu Jāni Goldmani, par locekļiem profesoru Rancānu, O. Nonācu, A. Bergu, A. Dobeli, par sekretāriem A. Dobeli un Jāni Seski. Tajā laikā Petrogradā jau atradās Latviešu Informācijas birojs, kas darbojās Antantes un neitrālo valstu informēšanā par latviešu stāvokli un prasībām. Šis Informācijas birojs tad arī bija pamats LPNP Ārlietu nodaļai.

Nodaļas uzdevumos ietilpa informēt Antantes valstu pārstāvjus par latviešu stāvokli Vācijas okupācijā un lielinieku varā un politiskajiem mērķiem; jāatspēko apmelojumi, ko veica boļševiki un vācieši; jāizdot propagandas brošūras par Latviju, jāsagatavo ārvalstis idejai par Latvijas neatkarības atzīšanu.^[4]

Uz LPNP Ārlietu nodaļas pamata velāk tika izveidota Latvijas Republikas Ārlietu ministrija.