Cēsu kaujas
Vikipēdijas raksts
Cēsu kaujas, kuras risinājās 1919. gada jūnijā, bija vienas no izšķirošajām kaujām Brīvības cīņās.
Pēc Rīgas ieņemšanas un Sarkanās armijas sakāves arī ziemeļos pret igauņu un latviešu spēkiem, Stučkas valdība bija spiesta atkāpties uz Latgali. Taču fon der Golca spēki nevis devās tālāk uz austrumiem, bet gan pagriezās uz ziemeļiem un uzbruka apvienotajiem Igaunijas un Ziemeļlatvijas brigādes spēkiem (apvienotā štāba komandieris pulkvedis Voldemārs Ozols). Neskatoties uz skaitlisko vācu spēku pārsvaru, pēc vairāku dienu smagām kaujām 22. jūnijā pie Cēsīm vācu spēki tika sakauti un bija spiesti atkāpties.
Šī diena ir uzskatāma par pavērsiena punktu latviešu un igauņu Brīvības cīņās. Igaunijā 23. jūnijs tiek atzīmēts kā "Uzvaras diena", valsts nozīmes svētki.
Pie Rīgas latviešu un igauņu ofensīvo tomēr apturēja Antantes pārstāvji, kuri gribēja panākt, lai vācieši Latviju atstāj brīvprātīgi. Tika noslēgts Strazdmuižas pamiers un 8. jūlijā Ulmanis ar savu valdību triumfējot atgriezās Rīgā. Visiem Vācijas armijas kareivjiem vajadzēja atstāt Latviju, bet Baltijas landesvērs tika iekļauts Latvijas armijas sastāvā un par tā komandieri iecelts angļu virsnieks Harolds Aleksanders.
[izmainīt šo sadaļu] Skatīt arī
|
|
Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
