Andrievs Niedra
Vikipēdijas raksts
Andrievs Niedra (* 1871. gada 8. februārī Tirzā pie Gulbenes, † 1942. gada 25. septembrī Rīgā) - mācītājs, sabiedriskais darbinieks, politiķis, rakstnieks.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Biogrāfija
Niedra dzimis 1871. gada 8. februārī (vai 23.janvārī - dažos pētījumos kā Niedras dzimšanas datums tiek minēts 27. janvāris un arī viņš pats paskaidrojuma rakstā 1924. gada tiesas procesam min divus datumus) Tirzā pie Gulbenes lauksaimnieka ģimenē (83 pūrvietu liela saimniecība. ). 16 gadu vecumā (1887.) izdod pirmo dzeļoju krājumu Pirmās ziedoņa vēsmas, sāka regulāri publicēties "Baltijas Vēstnesī". Mācījies Tirzas, vēlāk Vecpiebalgas draudzes skolās. Izglītību turpināja Rīgas un Jelgavas ģimnāzijās. Studējis Tērbatas Universitātē teoloģiju, kuru absolvēja 1898. gadā. Studiju sākumā Niedra iestājas studentu korporācijā Lettonija, taču pēc kāda laika izstājās. Studiju vasaras brīvlaikā Niedra strādā par mājskolotāju Kurzemē, Puzeniekos (Puzē) pie barona Oskara Grothusa.
Nokalpojis kandidāta gadu Koknesē, Niedra ar R.Blaumaņa atbalstu dodas uz Davosu Šveicē uzlabot savu veselību (viņu vajā plaušu dilonis). Pēc tam strādāja par ticības mācības skolotāju Rīgā, kur paralēli vadīja žurnāla Austruma un Pēterburgas Avīžu literāro daļu. 1903. gadā nopērk Austrumu, ko turpmāk iespiež savās lauku mājās Cēsu tuvumā ierīkotā spiestuvē. Brošūrās un skrejlapās asi nostājas pret 1905. gada revolūciju. Viena no nozīmīgākajām Niedras politiskās darbības epizodēm 1905. gadā ir viņa uzstāšanās I Latvijas skolotāju kongresā 10. novembrī Rīgā - Niedra aicina skolotājus pievērst lielāku uzmanību jaunatnes audzināšanai uz nacionāliem pamatiem un mazāk aizrauties ar revolucionāriem lozungiem. 1906. gada jūlijā Rīgas Latviešu biedrības organizētajā Vidzemes lauksaimnieku kongresā Rīgā Niedra uzstājas ar priekšlasījumu par agrāro jautājumu. Viņa uzskati simpatizē kongresa delegātiem no Matīšu draudzes, kurā tobrīd nebija mācītāja. Divus gadus nostrādājis Matīšos, 1908.gadā Niedra pāriet uz Kalsnavasā un Vietalvas draudzi, gandrīz uz desmit gadiem pametot politisko dzīvi.
Dažus mēnešus pēc Krievijas cara atteikšanās no troņa Valkā tiek dibināta Latviešu Zemnieku savienība. Tās nodaļa izveidojas arī Kalsnavā. A.Niedra aktīvi piedalās savienības kongresā 1917. gada jūlijā, kur viņu ievēl prezidijā. Kā Zemnieku savienības biedrs nostājas pret Kārli Ulmani, kas iestājās par sadarbību ar sociāldemokrātiem un agrārreformu.
1918. gada sākumā vācu karaspēks okupē visu Latvijas teritoriju. Lielinieki Niedru arestēja un kā ķīlnieks veda uz Krieviju, taču viņš aizbēga no arestantu ešelona. 1918. gada 10. aprīlī sanāk Vidzemes Zemes sapulce, kurai vācu uzraudzībā ir jāizsaka jaunajai varai vēlami spriedumi, 17 pagastu priekšnieku izvēlēto delegātu Niedru vācieši nelaiž tālāk par Cēsīm - kā raksta Sp.Paegle, “okupācijas varai bija nācis zināms, ka viņš nebalsos par piesliešanos Vācijai. Tā paša gada nogalē Vidzemes mācītāju sinode pieņem lēmumu par apsveikuma telegrammas nosūtīšanu Vācijas ķeizaram. Sinode lēmumu pieņem, bet Niedra un vēl 16 latviešu un igauņu mācītāji (starp viņiem V.Maldonis, E.Bergs, K.Beldavs un citi) uzstājas pret. 1918. gada 18. novembrī Tautas padome proklamē Latvijas valsti. Niedras attieksme pret Tautas padomi ir kritiska. Vēlāk viņš rakstīs, ka neredz to pamatu, uz kāda padome ir sev piesavinājusies varas nesēja tiesības, bet pilnīgi nepieņemama esot Tautas padomes politiskās platformas nostādne par Satversmes sapulces vēlēšanām uz vispārēju vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata.
1919. gadā Niedra apbraukā Vidzemi pārtikas iegādei un organizē pretošanās pulciņus lielinieku aizmugurē. 24. aprīlī Niedra ierodas landesvēra komandiera Flečera štābā Tukumā, un tikai šeit uzzina par 16. aprīļa Liepājas puču, kura rezultātā gāzts Ulmaņa kabinets. Niedra izvirza savu – septiņos punktos formulētu – baltvācu un latviešu tuvināšanās plānu, kura pirmais punkts pieprasa no vāciešiem Latvijas un Pagaidu valdības atzīšanu. Dažas dienas vēlāk Niedra ierodas Baloža štābā Ķemeros, lai noskaidrotu latviešu attieksmi pret izlīguma plānu. No dzelzdivīzijas komandiera Bišofa Jelgavā uzzinājis par 26. aprīlī izziņoto valdības sastāvu, 27. aprīlī Niedra ierodas Liepājā, tomēr atsakās tūlīt pieņemt valdības vadītāja posteni. Viņš vēlreiz kļūst par starpnieku – sarunās starp Borkovska kabinetu un Pagaidu valdību. Pēc viņa pieprasījuma 29. aprīlī atbrīvo Ulmaņa kabineta ministrus. Galvenais sarunu temats ir jaunas kompromisa valdības izveidošana. Niedra ir gatavs atdot Ulmanim 7-8 vietas no 12 ministru portfeļiem; tomēr pretrunas izrādās pārāk lielas, lai sarunas būtu rezultatīvas. Jauno valdību Niedra vadīja no 1919. gada maija līdz jūnijam. Pēc bermontiešu sakāves viņš emigrēja.
1924. gadā agriežas Latvijā, kur tiek apsūdzēts valsts nodevībā. A.Niedras kā apsūdzētā lieta 1924. gadā tika skatīta divās tiesas prāvās – atsevišķi par 1919. gada 16. aprīļa puču Liepājā un atsevišķi par līdzdalību Bermonta plānos. Otrā prāva, kas notika 1924. gada decembrī un nepiesaistīja tik lielu ievērību, noslēdzās ar attaisnojošu spriedumu A.Niedram. Tāpēc, runājot par A.Niedras tiesas prāvu, ar to parasti un arī šeit tiek domāta pirmā tiesas prāva, kas notika 1924. gada 18.-23. septembrī. Piedaloties ap 90 lieciniekiem – tostarp K.Ulmanim, J.Balodim u.c. – šī prāva piesaistīja vispārēju uzmanību un izsauca krasi atšķirīgus sabiedrības spriedumus. Prāvas sakarā 1924. gadā tika sarīkota sabiedriska tiesa pār A.Niedru un izdota vesela rinda publikāciju un atmiņu par A.Niedru un 1919. gada notikumiem. Pats A.Niedra oficiālās varas un sabiedrības savas darbības vērtējumiem centās pieiet ar ironisku sarkasmu, 1923. gadā publicējot atmiņas ar nosaukumu “Tautas nodevēja atmiņas” un atbildot uz V.Eglīša sarakstīto grāmatu par A.Niedru, kurā viņš saskatīja sev veltītu kapa runu, ar biogrāfisku atskatu “Dzīvais mironis”. Viņam piespriež cietumsodu, ko vēlāk aizstāj ar izraidījumu no valsts. Niedra pārceļas uz Austrumprūsiju, kur kalpo par mācītāju. 1942. gadā atgriežas Rīgā, kur arī mirst.
[izmainīt šo sadaļu] Politiskā darbība un notikumi
Par Niedras politiskās darbības aizsākumu ir uzskatāms 1904. - 1905. gads. Šis laika periods saistās ar revolūcijas ideju sabiedrībā. Šīs idejas ietvaros parādījās dažādi, pret vācu muižniecību vērsti saukļi, tika asi kritizēta pastāvošā iekārta. Taču Andrievs Niedra, kas jau vairākus gadus iepriekš bija sācis darboties baznīcas struktūrās un no 1906. līdz 1918. gadam bija mācītājs vairākās baznīcās, uzstājās ar kontrrevolucionārām idejām. Tās nebija tik daudz vērstas pret revolūciju kā tādu, bet pret, pēc Andrieva Niedras domām, nenovēršamiem revolūcijas apspiešanas centieniem no cariskās Krievijas puses. Šādu notikumu turpmāko gaitu A. Niedra paredzēja, jo bija iepazinies ar marksisma un boļševisma teoriju. Par šo rīcību, kas bija pretēja sabiedrības domai, Niedra izpelnījās nosaukumu “tumsonis”.[1]
Niedra politiskajā darbībā uz pāris gadiem apklusa. 1917. gadā, kad tika gāzta cariskās Krievijas valdība, viņš sāka aktīvi darboties jaunās Latvijas veidošanas procesā. Savus uzskatus nemainījis, Andrievs Niedra turpināja vērsties pret marksismu un sociālismu. Viņš iestājās Zemnieku savienībā, kuras ietvaros izveidoja otru spārnu pret Kārļa Ulmaņa politisko virzību. K. Ulmanis pārstāvēja ideju latviešu tautas interesēs veikt agrāro reformu, attīstot sadarbību ar sociāldemokrātiem. Kā konservatīvs politiķis A. Niedra nevarēja pieļaut ieplānoto, vācbaltiešiem piederošo zemju atsavināšanu bez jebkādas atlīdzības, jo uzskatīja privātīpašumu par neaizskaramu, kā arī neatzina sadarbību ar sociāldemokrātiem vispār.
Situācija nopietni pavērsās pēc 1918. gada novembra, kad tika proklamēta Latvijas neatkarība. Ulmaņa vadītā pagaidu valdība sāka nopietni gatavoties pilnībā pārņemt varu Latvijā. No otras puses tikpat draudīgi bija P. Stučkas vadītie boļševiki, kas lauzās iekšā Latvijā no austrumiem. Divi politiskie Niedras pretinieki draudēja pārveidot Latviju, pēc ieskatiem, kas neatbilda viņa pārliecībai. Tādēļ diezgan loģiska bija Andrieva Niedras piekrišana vadīt provācisko valdību. Kā tās vadītājs viņš cerēja Latvijas aizstāvēšanā pret boļševikiem iesaistīt landesvēra vienības, kas tajā laika posmā atradās Kurzemē, kā arī vācu Dzelzs divīziju. Pēc izjukušajām cerībām uz sadarbību ar Ulmaņa valdību ar spēcīgi apbruņoto aizmuguri Niedra bija gatavs militāri vērsties arī pret Ulmaņa atbalstītāju vienībām. Tomēr, lai arī viņš provāciskās valdības pārstāvis, A. Niedra palika savas zemes patriots un izvērtēja vācu intereses, un īstenoja tās vienīgi tik tālu, cik tās nebija pret viņa paša un latviešu zemniecības interesēm.[2] Viņu lielā mērā satrauca arī karjera un dažos brīžos lēmumi ir acīmredzami neloģiski un varaskāres vadīti.
Vācu armijas vienības salīdzinoši ātri sasniedza Rīgu, kur sāka izrēķināšanos ar boļševiku atbalstītājiem. Patvaļīgi rīkodamies, vācu karavīri nežēlīgi nogalināja arī nevainīgus cilvēkus un netika par to sodīti, jo nāves soda izpildītāji atteicās piedalīties tā īstenošanā. Galīgu sagrāvi Niedras valdība piedzīvoja pēc Cēsu kaujām, kurās tika sakauta vācu armija, un līdz ar šo sakāvi Niedras valdība beidza pastāvēt. 1919. gada norises Latvijā bija īpašs notikums Latvijas vēsturē. Tas bija gads, kurā tika izlemta Latvijas turpmākā nākotne. Visas trīs pastāvošās valdības veidoja ļoti savādu un kompleksu politisko situāciju. Īsti neviena no valdībām no demokrātijas viedokļa nebija tiesīga valdīt, jo tās nebija vēlētas.
Kaut arī Andrievs Niedra bija spējīgs politiķis, vācbaltiešiem viņš palīdzēt nespēja, un to Brīvības cīņu laikā apzinājās arī viņš pats. Vienīgais, ko būtu panācis Niedra, uzvarot sāncensību par varu Latvijā, būtu vācbaltiešu pozīciju un situācijas neilga saglabāšana, jo tautā ideja par neatkarīgu un latvisku Latviju bija guvusi pārāk lielu izplatību. Niedras politiskā karjera beidzās līdz ar bermontiešu armijas sakāvi, pēc kuras Niedra emigrē no Latvijas.
[izmainīt šo sadaļu] Literārā darbība
Pirmo dzejoļu krājumu "Pirmās ziedoņa vēsmas" (1887) publicēja 16 gadu vecumā. Viņa dziesmām ir vācu romanču (ziņģu) lipīgais sentiments, kāpēc dažas no tām kļuva par tautas dziesmām (piem., "Dažu skaistu ziedu"). Daudz spēlēta arī Niedras bēdu luga "Zeme" (1903), kamēr vēlīnā drāma "Kangars" ir satīra par Latviju un K. Ulmani (Koknesi), kur autors pats sevi tēlo gudrā nodevēja Kangara personā. Andrieva Niedras galvenais uzdevums ir proza: romāni "Līduma dūmos" (1900), "Kad mēness dilst" (1902), "Sikspārnis un stāsti Bez paša pagātnes" (1898), "Skaidra sirds" (1998), "Nespēcīga dvēsele" (1899), "Pēteris Salna" (1911), "Stāsts par karātavām" (1915), "Vilis Vālodze" u.c.; bez tam moderna pasaka "Zemnieka dēls" (1902). Šo darbu mākslinieciskā apdare ir neizlīdzināta, daudz anekdotiska un sentimentāla, bet ar spraigu fābulu un veiklu intrigu. Tāpat kā Plūdonis ("Atraitnes dēls", 1901), Niedra ir zīmīgs fin de siècle rakstnieks, kas pratis spilgti un talantīgi izcelt sacensonības problēmu: sīkgruntnieku cīņu zemes dēļ ar muižniekiem, trūkumu, diloni, nespēcīgās dvēseles svārstīšanos starp iecerēto un iespējamo, atteikšanos no ideāliem, kad lietām sāk saredzēt “otru pusi”. Savās kritiskajās esejās par Raiņa un Skalbes dzeju, Aklo fantaziju u.c. Niedra parādījis labas analītiķa spējas, bet kā netaisnas lietas aizstāvi dokumentē sevi apoloģētiskos memuāros "Tautas nodevēja atmiņas" (3 d.) un "Kā tās lietas tika darītas" (1943).
[izmainīt šo sadaļu] Bibliogrāfija
- Niedra A. Mana bērnība. - Latvis, Rīga, 1926.
- Niedra A. Tautas nodevēja atmiņas.- Rīga, 1998.
- Māc. Andr.Niedras, Dr.T.Vankina un zv. adv. J.Ansberga prāva. – Rīga, 1924.
- Niedras prāva apgabaltiesā. // Jaunākās Ziņas. 1924.g. 18.septembris.
- Kundziņš K. Mana mūža gājiens: Atmiņas un apcerējumi. – R., 1935.
- Sp.Paegle. Kā Latvijas valsts tapa. – Rīga, 1923.
- Prof. Dr.phil. P.Zālīte. Vācu varas pastari Latvijā: Kritisks-Vēsturisks Latvijas neatkarības cīņu, Golca kara gājiena, Bermonta avantūras, niedrisma un vācu Latvijas kolonizācijas tieksmju apskats. – Rīga, 1925.
- fon der Golz R. Meine Sendung in Finnland und im Baltikum. Leipzig, 1920.
[izmainīt šo sadaļu] Ārējās saites
- Latvju enciklopēdijas raksts
- Krēsliņš U. Andrievs Niedra - “Tautas nodevēja” problēma latviešu vēsturē
