Zinātniskā revolūcija

Vikipēdijas raksts

Par Zinātnisko revolūciju pieņemts uzskatīt radikālu pavērsienu cilvēku zināšanās, uzskatos un domāšanā, kas bija vērojams apmēram no XVI gs. vidus līdz XVII gs. vidum. Zinātniskā revolūcija, līdz ar Humānismu un Reformāciju, lielā mērā saistāma ar Renesansi, kā viena no tās izpausmēm un rezultātiem.

Zinātniskās revolūcijas būtība ir ne tikai jaunas zināšanas, atklājumi un zinātniskas atziņas astronomijā, matemātikā , mehānikā, optikā, ķīmijā, botānikā u.c., bet izpratne par šo zināšanu nozīmi sabiedrības dzīvē un cilvēku attieksmē pašiem pret sevi un apkārtējo pasauli. Taču būtu kļūdaini jēdzienu Zinātniskā revolūcija interpretēt pārāk burtiski. Lielākajā sabiedrības daļā vēl ilgi daudz populārāki un atzītāki bija alķīmiķi, astrologi un dažādi maģijas meistari.

[izmainīt šo sadaļu] Astronomija

Jauno atziņu būtību un nozīmi ne vienmēr izrādījās viegli novērtēt. Piemēram, N.Kopernika postulātu, ka nevis Saule riņķo ap Zemi, bet tieši otrādi - Zeme ir Saules pavadonis, sākotnēji aizplīvoroja astrologu pieņēmums, ka Saule ir visa vienotības simbols. Taču N.Kopernika heliocentriskā koncepcija būtiski atšķīrās no astroloģiskajiem pieņēmumiem ar to, ka N.Kopernika secinājumi balstījās uz instrumentāliem novērojumiem un eksperimentu, kā zinātnisku metodi. Tiesa, gan alķīmiķi, gan astrologi arī veica novērojumus un eksperimentus. Taču, atšķirībā no tiem, zinātniskās metodes pielietošana pieļauj tikai tādus secinājumus, hipotēzes un prognozes, kas balstās uz empīriski novērojamiem un izmērāmiem faktiem, norobežojoties no jebkādas to subjektīvas, nepierādāmas interpretācijas.

Zinātniskās revolūcijas ātrāku uzvaru apgrūtināja arī tas, ka virkne zinātnisku atklājumu autoru vienlaicīgi piekopa arī nezinātnisku vai nekritisku pieeju saviem eksperimentiem un novērojumiem, pieļaujot visai apšaubāmu to interpretāciju. Kā piemēru var minēt dāni Tiho Brahe (1546-1601), kurš pelnīti augstu novērtējumu zinātnes vēsturē ieņem ar komētu novērojumiem, līdz ar to sagraujot līdz tam pastāvējušo priekštatu par kosmosu, kā sīpolam līdzīgu kristālisku sfēru kopumu. Taču T.Brahe bija arī savā laikā pazīstams astrologs un alķīmiķis, - viņš tā arī neatzina N.Kopernika heliocentrisko koncepciju.

N.Kopernika teorija kļuva plašāk pazīstama daļēji pateicoties itāļu fiziķim un astronomam Galileo Galilejam (1564-1642), kurš to ne vien atbalstīja, bet, atsaucoties uz N.Kopernika, kā arī saviem atklājumiem astronomijā, izvērsa asu Bībeles ar pasaules uzbūvi saistīto tēžu kritiku. Par to G.Galilejs tika izsaukts uz Romu, kur saņēma bargu pāvesta nosodījumu. Taču G.Galilejs nepadevās un turpināja savās lekcijās un publikācijās pierādīt N.Kopernika teorijas pamatotību, līdz lieta nonāca inkvizīcijas tiesā. Lai gan tā piespieda G.Galileju formāli atteikties no saviem uzskatiem, heliocentriskā teorija zinātnieku un pat astrologu vidū jau bija kļuvusi par metodoloģisko pamatu tālākiem visuma pētījumiem.

Arī vācietis Johanness Keplers (1571-1630) lielu sava laika daļu veltīja astroloģijai. Taču zinātnieka aicinājums J.Kepleram acīmredzot bijis spēcīgāks - viņš savu veikto astronomisko novērojumu rezultātā atklāja virkni likumu - Keplera likumi, tai skaitā arī plānētu kustības likumu, tādējādi, nevien apstiprinot N.Kopernika heliocentriskās sistēmas pamatotību, bet radot arī priekšnosacījumus Īzaka Ņūtona (1643-1727) Universālajai gravitācijas teorijai. Ar šo ieguldījumu J.Keplers tiek uzskatīts par vienu no spožākajām Zinātniskās revolūcijas zvaigznēm.

[izmainīt šo sadaļu] Filosofija

N.Kopernika, G.Galileja u.c. atklājumu atzīšana un praktiska pielietošana droši vien kavētos vēl ilgāk, ja nebūtu sācies apvērsums arī cilvēka domāšanā, izpratnē par dabu un cilvēka vietu tajā. Liela nozīme šajā ziņā bija britu filozofa Frānsisa Bēkona (1561-1626) izstrādātajai Zinātniskai metodei. Tās pamatā ir doma, ka zināšanas ir iegūstamas no korektiem un sistemātiskiem eksperimentiem un novērojumiem. Viņš noliedza tradicionālo dedukcijas metodi, saskaņā ar kuru zināšanas varēja atvasināt no kādām iepriekš dotām, baznīcas sankcionētām aksiomām.

Arī divi franču matemātiķi un filozofi iegājuši zinātnes vēsturē ar virkni revolucionāru ideju. Tie bija Renē Dekarts (1596-1650) un Blēzs Paskāls (1623-62), kā arī viens no izcilākajiem viņu ideju pārņēmējiem un turpinātājiem - holandiešu filozofs Benedikts Spinoza (1632-77). R.Dekarta ieguldījumu jauno laika filozofijā saista galvenokārt ar viņa izstrādāto radikālu racionālisma sistēmu, kas vēlāk kļuva pazīstama kā karteziānisms. Saskaņā ar R.Dekartu matērija un gars ir strikti nošķirti, bet cilvēks un visi dzīvnieki ir sarežģītas mehāniskas sistēmas.

Arī B.Paskāls bija konsekvents racionālisma piekritējs, taču atšķirībā no R.Dekarta, viņa racionālisms bija daudz elastīgāks, tas mijās ar praktiska "veselā saprāta" slēdzieniem (sirdij ir savi apsvērumi un tml.).

B.Spinoza savos darbos aktīvi atbalstīja R.Dekarta matemātisko un loģisko Pasaules uzbūves izpratni. Turklāt viņš bija nesamierināms reliģijas dogmu kritiķis, piemēram, apzīmējot Dieva gribu, kā neziņas un tumsonības patvērumu. Par saviem "ķecerīgajiem" sacerējumiem B.Spinoza, būdams ebrejs, tika izslēgts no Amsterdamas ebreju kopienas.

Taču jaunās zinātnes un filosofijas pretstats reliģijai, neskatoties uz nereti aso un nesamierināmo baznīcas dogmu kritiku, nemaz nebija tik absolūts, kā varētu likties. Patiesībā daudz vairāk bija mēģinājumu jaunās zināšanas un atziņas "salaulāt" ar pastāvošajiem uzskatiem par dievišķo Pasaules kārtību. Ap XVII gs. vidu vairums zinātnieku un filozofu bija nonākuši pie vairāk vai mazāk vienota priekšstata par Pasaules uzbūvi, kas lielā mērā atgādina pulksteņa mehānismu. Tas nozīmēja, ka it visu, vai tā būtu R.Boila (1627-1691) hidrostatika, vai Ī.Ņūtona mehānikas likumi, vai jebkādas citas dabas parādības vai procesi, varēja precīzi aprēķināt jebkurā telpas vai laika griezumā un loģiski izskaidrot to cēloņsakarību. Taču tas vēl nenozīmēja, ka no priekšstata par Pasaules mehānisko uzbūvi, būtu izslēdzams Dievs un viņa griba. Agrākais visai izplūdušais un mistiskais uzskats par Dievu kā visa cēloni un radītāju ieguva konkrētāku veidolu - tagad tas bija Lielais Pulksteņmeistars, jeb Dižais Pasaules Arhitekts, kas Pasauli, visu dzīvo un nedzīvo, ierīkojis saskaņā ar paša noteiktiem mehānikas likumiem. Līdz ar to starp reliģisko ticību un racionālo domāšanu tika panākts kompromiss un samierināšanās, kas pastāvēja gandrīz divsimt nākamo gadu.

[izmainīt šo sadaļu] Lielie ģeogrāfiskie atklājumi

Cilvēka dziņa iegūt jaunas zināšanas vienmēr bijusi, ne tikai veicot pētījumus un eksperimentus fizikā, ķīmijā, astronomijā un citās zinātnes jomās, bet arī ceļojot un pētot apkārtējo pasauli. Zinātniskās revolūcijas laikmets ne tikai lielā mērā sakrita ar Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetu laika ziņā, šajās jomās iegūtās zināšanas savstapēji papildināja un apstiprināja cita citu, kā rezultātā soli pa solim paplašinājās un pilnveidojās vienots, integrēts priekšstats par Pasauli.

Vēl Seno laiku ceļojumi arvien tālāk un tālāk no Eiropas krastiem bija radījuši nojausmu par citu, iespējams lielu zemju vai kontinentu pastāvēšanu kaut kur aiz tālajiem okeānu plašumiem. Šī nojausma ieguva nedaudz konkrētāku saturu pēc Kristofora Kolumba (1451-1506) pirmā ceļojuma 1492.g. Taču arī vēl pēc trim nākamajiem ceļojumiem Kr.Kolumbs pats vēl joprojām skaidri nezināja, kur viņš īsti ir bijis.

Arī Dženovas jūrasbraucējs Džovanni Kaboto (Džons Kebots, 1450-98) 1497.g., izceļojis ar kuģi no Bristoles, šķērsoja Atlantijas okeānu un nonāca Bretonas raga salā (Cape Breton Island) - Kanādas ziemeļaustrumu daļā, kuru viņš noturēja par Ķīnas daļu. Tikai pēc Florences tirgotāja, ģeogrāfa un kartogrāfa Amerigo Vespuči (1454-1512) trīs vai četriem ceļojumiem 1497.-1504.g. laikā, Eiropā beidzot nāca atklāsme, ka līdzšinējiem jaunu zemju atklājumiem aiz Atlantijas okeāna nav nekāda sakara ar Āziju, bet tas ir kontinents, kurš tā arī tika nosaukts viņa vārdā - par Ameriku.

Nozīmīgs bija arī spāņu ceļotāja un konkistadora Vasko Nuņjesa de Balboa (1475-1519) Klusā okeāna atklāšana, viņam 1513.g. šķērsojot Panamas zemesšaurumu. Viņš bija pirmais eiropietis, kurš ieraudzīja Kluso okeānu no Amerikas kontinenta.

Šo ceļojumu sēriju noslēdza spāņu ekspedīcija portugāļu kapteiņa Ferdinanda Magelāna (1480-1521) vadībā, kura aplieca zemeslodi, līdz ar to neapgāžami pierādot, ka Zeme ir apaļa, kā arī to, ka Atlantijas un Klusais ir divi dažādi okeāni, bet starp tiem ir Amerikas kontinents.