Florence

Vikipēdijas raksts

Firenze
Florences ģerbonis
Valsts	Itālija
Reģions	Toskāna
Province	Florence
Reljefs	50 m
Platība	102 km²
Iedzīvotāji
- Kopā (2006)	366 488
- Blīvums	3593/km²
Laika zona	CET, UTC+1
Koordinātes	43°46′18″ Z 11°15′13″ A ^(G)
Tālsarunu kods	055
Pasta indekss	50100
Patrons	Sv. Jānis Kristītājs

Florences atrašanās vieta Itālijā
Mājaslapa: www.comune.firenze.it

Wikimedia Commons ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skat.:

Category:Firenze

Attēls:Firenze-ponte vecchio.jpg

Ponte Vecchio tilts Florencē

Florence (itāliešu - Firenze) - pilsēta Itālijas ziemeļdaļā, Tiskānā pie Arno upes. Toskānas galvaspilsēta un Florences provinces centrs.

Pilsēta bija viens no ievērojamākajiem vēlo viduslaiku Eiropas tirdzniecības un kultūras centriem. Florence tiek uzskatīta par galveno renesanses izcelsmes vietu un centru. Daudzus gadsimtus pilsētu un apkārtni pārvaldīja Mediči ģimene.

Florencē daudzu ievērojamu renesanses darbinieku vidū darbojušies - Dante Aligjēri, Džoto, Džovanni Bokačo, Mikelandželo Buonaroti, Leonardo da Vinči, Sandro Botičelli, Džirolamo Savonarola, Nikolo Makjavelli, Rafaels.

Pilsētas pārbagātība ar mākslas pieminekļiem radījusi jēdzienu Stendāla sindroms.

Pilsētas ekonomika lielā mērā balstās uz tūrismu. Modes ekonomikā pazīstama kā kompānijas Gucci dzimtene.

Florencē atrodas viens no ievērojamākajiem mākslas muzejiem pasaulē - Ufici galerija.

Florence tiek uzskatīta par itāliešu literārās valodas rašanās vietu.

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

Florence 59. gadā p. m. ē. tika dibināta kā karavīru - veterānu apmetne Florentija (Florentia). Izdevīgā novietojuma dēļ apmetne ātri auga un izveidojās par svarīgu tirdzniecības centru. III gadsimtā imperators Diokletiāns izvēlējās Florenci par Tuskijas (Tuscia) provinces centru.

No IV gadsimta sākuma Florence bija bīskapa rezidences pilsētu. Šajā laikā pilsēta cieta nestabilās politiski sociālās situācijas dēļ, tika vairākkārt ieņemta un izpostīta.

774. gadā Florenci ieņēma Kārlis Lielais un tā iekļāvās Toškānas hercogistē, kuras galvaspilsēta bija Luka. Ap 1000. gadu par hercogistes galvaspilsētu kļuva Florence un tas bija sākums straujam pilsētas uzplaukumam.

XIII gadsimtā pilsēta iesaistījās gvelfu (imperatora atbalstītāji) un gibelīnu (pāvesta atbalstītāji) savstarpējās cīņās. Pēc gibelīnu uzvaras pilsētā tie sadalījās naidīgās frakcijās ("melnie" un "baltie"). Uzvarēja melnie gibelīni un baltajiem bija jādodas trimdā (viens no baltajiem gibelīniem bija Dante). Savstarpējās cīņas netraucēja pilsētai strauji attīstīties. Florencē kaltās zelta monētas - florīni bija pazīstami visā Eiropā.

1348. gadā pilsētu izpostīja mēra epidēmija. Dekamerona darbība notiek šīs mēra epidēmijas laikā.

1434. gadā Florencē atgriezās Kozimo de Mediči, kurš kļuva par pirmo Mediči dinastijas - Florences valdnieku dinastijas pārstāvi. 1469. gadā pilsētā sāka valdīt Kozimo mazdēls Lorenco de Mediči, kurš bija liels mākslas aizbildnis. Šajā laikā pilsētā darbojās Mikelandželo Buonaroti, Leonardo da Vinči un Sandro Botičelli.

1494. gadā pilsētā nodibinājās republika Džirolamo Savonarolas vadībā, tomēr 1498. gadā Savonarola tika sodīts ar nāvi.

1537. gadā Mediči kļuva par mantojama hercoga titula īpašniekiem (līdz tam Florence formāli bija republika) un valdīja Toskānas hercogistē (no 1569. gada lielhercogistē) līdz 1737. gadam, kad Mediči dzimta izmira un lielhercogiste kļuva par Austrijas kroņa sastāvdaļu.

1859. gadā Toskānu ieņēma Sardīnijas karalistes un franču spēki un 1861. gadā Florence iekļāvās Itālijas valstī. No 1865. gada līdz 1871. gadam Florence bija Itālijas galvaspilsēta un šeit sanāca pirmais Itālijas parlaments.

XIX gadsimtā Florence daudz neattīstījās, tomēr XX gadsimtā līdz ar tūrisma un ekonomikas attīstību pilsētas iedzīvotāju skaits trīskāršojās.

2.pasaules kara laikā Florence gadu (1943 - 1944) atradās vācu okupācijā.

1966. gada novembrī pilsētas arhitektūras vērtības cieta Arno upes plūdos.