Nikolo Makjavelli

Vikipēdijas raksts

Nikolo Makjavelli

Nikolo Makjavelli (dzimis 1469.gada 3.maijā Florencē, Itālijā, miris 1527.gada 27.jūnijā Florencē) bija savdabīgs Renesanses filozofs, kurš dzīvojis laikā, kad Itālijas politisko situāciju raksturoja teritoriālā sadrumstalotība, tomēr vienlaikus bija novērojama nacionālās pašapziņas atmoda. Makjavelli nodarbināja jautājums par Itālijas vājuma un pagrimuma cēloņiem. Renesanses filozofiem raksturīgā orientācija uz dabu un cilvēcisko pasauli liek viņam arī valstī un tās uzbūvē meklēt augstākās gudrības iemiesojumu.

Par ideālu valsts iekārtu Makjavelli uzskata republikānismu, kurā dominētu likums un būtu nodrošināts līdzsvars starp dažādām sociālajām grupām. Makjavelli uzskata, ka cilvēkam visos laikos ir nemainīga daba. Tādēļ vieni un tie paši cēloņi izraisa līdzīgas sekas. Makjavelli nonāk pie secinājuma, ka sabiedrības pagrimuma izskaidrojums meklējams laikabiedru un valdnieku netikumos.

Darbā “Valdnieks” viņš cenšas pierādīt to, kādam jābūt labam valdniekam, un kas tam jādara. Makjavelli iestājas pret tirāniju, tomēr uzskata, ka valsti var glābt tikai diktators, kurš izmanto visus situācijai atbilstošos līdzekļus. Valdnieks drīkst rīkoties nodevīgi, likt lietā viltu un vardarbību, būtībā izmantot principu “mērķis attaisno līdzekļus”.

Makjavelli noraida kristietību, jo kristietis nejūtas piederīgs kādai zemei un valstij, bet gan Dieva valstībai. Viņš būtībā piedēvē dievišķas īpašības valstij. Tādēļ, tuvojoties dievišķajam, cilvēka uzdevums ir identificēt sevi ar valsti un saplūst ar to.

[izmainīt šo sadaļu] Politiski-filosofiskie uzskati

Makiavelli uzskati par politisko ētiku atšķiras no tā laika tradīcijas . Viņš uzskata par nepieciešamu šķirt politisko ētiku no kristīgās ētikas, tajā izpratnē, cik tā noliedz varas īstenošanas represīvās formas. Makiavelli aizstāv tādu politisko ētiku, kur viņa vārdiem 'jebkurš līdzeklis, kas nostiprina un paplašina varu ir atzīstams par labu'. Makiavelli atsakās no kristīgās ētikas maksimām, un attiecībā uz politiku izveido savu ētikas atskaites sistēmu, kuras centrā ir vara. Viss kas to vairo ir labs, viss, kas to apdraud slikts. Makiavelli likteni salīdzina ar sievieti - fortūnu - īsts valdnieks nevis gaidīs tās labvēlību, bet paņems to ar varu un izrīkos vadoties pēc savām vēlmēm. Makiavelli poltikas ētikā centrālais tikums ir valdnieka tikums - valdniekam jāprot stratēģiski plānot un cīņā par varu jāievēro auksts aprēķins. Varas vienīgais mērķis ir saglabāt un pavairot sevi, iedzīvotāju labklājība salīdzinoši ir mazāk būtiska. Makiavelli atsakās no reliģijas, kā ētiska orientiera, atzīstot to tikai, ja tā kalpo varas pozīcijām. Un tieši reliģiju, kā politisku intrumentu varas ambīciju apmierināšanai, Makiavelli atzīst par ļoti iedarbīgu, jo ar reliģijas palīdzību var ļoti veiksmīgi manipulēt pūļa viedokli. Makiavelli politiskā ētika ir pamats politiskajai ētikai arī šodien. Protams, nolīdzinot kategoriskās prasības pēc varas, to vietā liekot pilsoņu labklājības jautājumus, tomēr tendence šķirt politisko praksi no reliģijas saglabājas. Politiskā ētika līdz ar Makiavelli kļūst vairāk pragmatiska un rēķinās tikai ar tās iekšējiem nosacījumiem, atstājot reliģiskās patiesības iekšējam pārdzīvojumam.