Starptautiskā Okeanogrāfijas komisija

Vikipēdijas raksts

Starptautiskā Okeanogrāfijas komisija (IOC) tika dibināta pēc UNESCO Ģenerālās konferences 2.31 lēmuma. Šis organizācijas pirmā sēde notika Parīzē 1961. gada 27. oktobrī UNESCO galvenajā mītnē. Par šīs komisijas dibinātājvalstīm kļuva 40 valstis.

2004. gadā Starptautiskajā Okenogrāfijas komisijā kopā bija 129 dalībvalstis. Bez dalībvalstīm, šajā organizācijā ietilpst organizācijas asambleja, prezidijs un sekretariāts. Komisijas sekretariāts atrodas Francijas galvaspilsētā Parīzē.

Starptautiskā Okeanogrāfijas komisijas uzdevums ir kontrolēt Klusā okeāna cunami brīdinājuma sistēmas darbību.

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

Starptautiskā Okeanogrāfijas komisijas dibinātājvalstis bija: Argentīna, Austrālija, Beļģija, Brazīlija, Kanāda, Čīle, Ķīna, Kuba, Dānija, Dominikāna, Ekvadora, Somija, Vācijas Federatīvā Republika, Francija, Gana, Indija, Izraēla, Itālija, Kotdivuāra, Japāna, Koreja, Meksika, Mauritānija, Monako, Maroka, Nīderlande, Norvēģija, Pakistāna, Polija, Rumānija, Spānija, Šveice, Taizeme, Tunisija, Padomju Savienība, Apvienotie Arābu Emirāti, Apvienotā Karaliste, Amerikas Savienotās Valstis, Urugvaja, Vjetnama.

20. gadsimta 60. gados ANO Starptautiskā Okeanogrāfijas komisija ierosināja izstrādāt zemestrīču brīdinājuma sistēmu Indijas okeānā, taču šī reģiona valstis ieteikumu neņēma vērā. Pirmkārt, kopš 1883. gada te nebija novērotas spēcīgas zemūdens zemestrīces. Otrkārt, lielākā daļa reģiona valstu ir trūcīgas, bet šādas sistēmas izveidošana prasītu milzīgus līdzekļus^[1].