Livonijas Konfederācija
Vikipēdijas raksts
Livonijas Konfederācija - XIX gs. beigās un XX gs. pirmajā pusē vēstures literatūrā lietots, nu jau novecojis apzīmējums valstu grupai Livonijā, tagadējās Latvijas un igaunijas teritorijā no 1243. līdz 1561. gadam. Lielāko laika periodu te pastāvēja piecas valstis: Livonijas ordeņa valsts, Rīgas arhibīskapijas, Tērbatas bīskapijas, Sāmsalas-Vīkas bīskapijas un Kurzemes bīskapijas.
Livonijas valstis bija Romas pāvesta vai Vācu nācijas sv. Romas impērijas imperatora vasaļvalstis, bet uz vietas faktiski dominēja Livonijas ordenis (ar mestra rezidenci Cēsīs - Wenden) un Rīgas arhibīskapija.
[izmainīt šo sadaļu] Vēsture
Pirmais sadarbības līgums fiksēts 1243. gada 1. oktobrī, starp ordeņa mestru Andreju no Velves, un Rīgas, Tērbatas un Sāmsalas bīskapiem. Bez tam Livonijā ietilpa klosteri un pilsētvalstis, ar savu lauku teritoriju, no kurām nozīmīgākās bija Rīga, Tērbata, Tallina, Daugavgrīvas klosteris. Dāņiem pakļautajā Ziemeļigaunijā pastāvēja Tallinas un Virijas (pastāvēja līdz 1274) bīskapijas, kas formāli bija pakļautas Lundas arhibīskapam, un neveidoja teritoriālu veselumu. Arī četras Prūsijas bīskapijas - Kulmas, Pomezānijas, Varmijas un Sembas bija formāli pakļautas Rīgas arhibīskapam. Bez tam šeit Livonijas izveides periodā (1186-1255) īslaicīgi pastāvēja virkne bīskapiju - Sēlijas, Zemgales, Leales, Krievijas, Karēlijas un Lietuvas.
Ap 1420. gadu Johans VI Ambundi sasauca pirmo zināmo Livonijas landtāgu - Livonijas valstu pārstāvju kopsapulci, kurā risināja visām valstīm kopīgos jautājumus ārpolitikā vai savstarpējās attiecībās.
Livonijas landtāgā bija četras kūrijas jeb frakcijas. Pirmā bija prelātu kūrija, kurā ietilpa Livonijas bīskapi un domkungi (parasti prāvesti un dekāni), otrā bija ordeņa kurija, ko pārstāvēja Livonijas ordeņa mestrs un ordeņa augstākās amatpersonas, trešo kūriju veidoja Livonijas bruņniecība jeb vasaļi, gan no bīskapijām, gan ordeņa zemēm, bet ceturtajā kūrijā ietilpa Rīgas, Tērbatas un Tallinas pilsētnieku pārstāvji (birģermeistars un 2-3 rātskungi), kas reprezentēja visas Livonijas pilsētas. Landtāgi galvenokārt pulcējās Valkā vai Valmierā, jo tās atradās Livonijas centrā, un tāpēc pārstāvjiem no dažādām Livonijas valstīm bija jāmēro aptuveni vienāds ceļa garums. Reizēm landtāgi pulcējās arī Rīgā, Tērbatā, Cēsīs un Vīlandē.
Katrā valstī vai pilsētā bija savas atsevišķas kārtu sapulces vai pārvaldes struktūras - ordenim un arhibīskapijai kapituli, pilsētām pilsētu sapulces, vasaļiem mantāgi - kas, protams, bija suverēnas, un kopējā landtāga lēmumiem bija tikai rekomendējošs raksturs. (Līdzīgi kā mūsdienās darbojas Baltijas assambleja.)
16. gadsimta pirmajā pusē Livonijas bīskapu valstis piedzīvoja dziļu politisku krīzi, jo reformācijas rezultātā Livonijas garīgi - laicīgo valdnieku ietekme strauji mazinājās. Bīskapu vasaļi, kas zemi praktiski bija jau ieguvuši privātīpašumā, ignorēja bīskapu varu, un lielākā daļa vasaļu pieņēma luterānismu. Tādējādi bīskapi zaudēja arī garīgo varu pār saviem pavalstniekiem.
Livonijas valstu savienība un neatkarīga ārpolitika beidza pastāvēt Livonijas kara sākumposmā. Saskaņā ar Viļņas līgumu, 1561. gada 28. novembrī ordeņa mestrs, arhibīskaps un kārtu pārstāvji zvērēja uzticību Polijas karalim Sigismundam II Augustam. Rezultātā Livonijas vietā izveidojās no Polijas atkarīgās Kurzemes un Pārdaugavas hercogistes, Ziemeļigauniju pārņem Zviedrija, bet Piltenes apgabalu (bijušo Kurzemes bīskapiju) un Sāmsalu pārņem Dānijas princis Magnuss. Pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers kļuva par pirmo Kurzemes hercogu. Rīga uz laiku kļūst par brīvpilsētu.
[izmainīt šo sadaļu] Vēsturiskā nozīme
Livonijas valstu savienība vēsturiski ir ļoti interesants, pat unikāls piemērs, kā virkne suverēnu valstu ar atšķirīgu struktūru un interesēm spēj ilgstoši saskaņot savu iekšpolitiku un pakārtot ārpolitiku kopīgām interesēm.
