Aristotelis

Vikipēdijas raksts

Šis raksts ir jāuzlabo, lai tas ievērotu Vikipēdijā pieņemto stilu un/vai formatēšanu.
Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā.

Aristotelis

Aristotelis (grieķu: Αριστοτέλης Aristotelēs; dzimis 384. gadā p.m.ē., miris 322. gadā p.m.ē.) bija sengrieķu zinātnieks un filozofs. Kopā ar Platonu un Sokrātu viņu uzskata par vienu no trim visietekmīgākajiem filozofiem rietumu domāšanas veidā.

Aristotelis ir studējis praktiski visas tēmas, kas tajā laikā bija pieejamas, un viņa darbu kopums ir praktiski senās Grieķijas enciklopēdija. Aristotelis definēja arī mūsdienu izpratni par dabiskajām tiesībām: dabiskās tiesības kā nerakstītas vienmēr un visur spēkā esošas tiesības (vienlīdzība, brīvība, tiesiskums), kam rakstītās tiesības ir jāpieskaņo. Aristoteļa uzskati iedvesmoja Akvīnas Tomu, kurš sengrieķu filozofa uzskatus pārveidoja atbilstoši katolicisma dogmām.

Aristoteli pamatoti dēvē par Eiropas zinātņu tēvu, jo ļoti daudzi jēdzieni, kurus plaši lieto sabiedrībā ir viņa radīti un skaidroti. Aristoteli interesēja pasaules izziņas procesi un jautājums, kā viss ir radies. Par visa esošā pamatu filozofs nosauca pirmmatēriju, kas ir nenoteikta, bezformīga. Kā starpposms starp pirmmatēriju un reāli eksistējošo pasauli ir vairāki elementi – uguns, gaiss, ūdens, zeme.

Izmantojot potenciālo matēriju forma veido dažādus priekšmetus. Formas un matērijas vienotība nodrošina esamības pastāvēšanu. Lai izskaidrotu esamības pirmssākumus, Aristotelis radīja mācību, ko nosauca par metafiziku. Viņš pamatoja materiālās pasaules pastāvēšanu ar sekojošiem apsvērumiem: katru lietu kaut kas veido. Matērija ir kaut kādā veidā organizēta. Formas un matērijas mijiedarbībā forma vienmēr ir aktīva, matērija pasīva. Katras lietas kustības avots atrodas ārpus šīs lietas. Par mijiedarbības un kustības pirmcēloni Aristotelis izvirzīja Dievu. Dievs ir visu lietu kustinātājs un mūžīgais dzinējs. Tas kustina arī laiku, kas nepārtraukti plūst. Formas cenšas pilnveidoties un pati pilnība var būt tikai Dievs. Virzība ir cēloņsakarīga.

Aristotelis uzskatīja, ka pasaule ir loģiski uzbūvēta un katrai lietai ir sava vieta. Pasaules centrā ir Zeme, jo tā ir vissmagākā. Ap Zemi kustas vairākas sfēras, kas kustās ar dažādie ātrumiem un tās visas kustina Dievs.

Aristotelis bija kritiski noskaņots pret Platona teoriju par valsti. Viņš skaidro valsts rašanos sekojoši: tā radās situācijā, kad cilvēki saprata, ka citādi dzīvot vairs nevar, jo ir sabiedriskas būtnes. Cilvēks pēc filozofa domām ir “politisks dzīvnieks.” Tieši Aristoteļa filozofijā pirmo reizi tika novērtēts sociālais faktors cilvēka un sabiedrības dzīvē.

Aristotelis piedzima Stagīras pilsētā, Egejas jūras krastā. Viņa tēvs Nīkomahs bija Maķedonijas valdnieka Aminta III galma ārsts. 367. gadā Aristotelis ieradās Atēnās un kļuva par Platona akadēmijas klausītāju. Šeit viņš apguva filozofijas zinības un guva ievērojamus panākumus. Skolotāja Platona nāve 355. gadā piespieda filozofu pamest Atēnas. Viņš devās uz Mazāziju pie sava studiju biedra un drauga Hermisa, kurš tur bija kļuvis par vairāku zemju valdnieku. Vairākus gadus Aristotelis dzīvoja dažādās pilsētās Asā, Mitilēnē. Asā Aristotelis apprecējās ar Hermisa meitu Pitiādu un nodibināja ģimeni. Hermisu drīz nogalināja persieši un Aristotelis ar savu jauno sievu pārcēlās uz Lesbosu. Šeit viņa Aristotelim dāvāja meitu, taču pati nomira.

Tad, 343.g. pm.m.ē., Maķedonijas valdnieks Filips II uzaicināja Aristoteli audzināt un skolot savu tobrīd 13 gadus veco dēlu Aleksandru, kurš vēlāk kļūs par vienu no ievērojamākajiem valdniekiem cilvēces vēsturē. Zināmi nopelni šeit ir arī Aristotelim.

Kad Aleksandrs paaugās un jau bija kļuvis par valdnieku, Aristotelis apmetās uz dzīvi Stiagrā, bet ap 334. gadu ieradās Atēnās, kur nodibināja savu filozofisko skolu - likeju. Šeit filozofiju apguva vairāki simti skolnieku.

Mīļākā Aristoteļa mācīšanas metode bija diskusijas ar skolniekiem pastaigas („peripator”) laikā. No tā arī viņa sekotāju apzīmējums - peripatētiķu (περιπατητικός) skola. Viņš skubināja savus skolniekus uzkrāt zināšanas gandrīz par katru sabiedrības dzīves jomu: citu tautu paražām, Grieķijas polisu likumdošanu, dzīvnieku un augu uzbūvi, to īpatnībām un izplatību, zinātnes un filozofijas vēsturi.

Tomēr vislielāko ieguldījumu pasaules kultūrā Aristotelis devis ar pētījumu par savām metodēm. Attiecībā uz jebkuru izpētes jomu viņš prasīja lai būtu veikti korekti novērojumi un eksperimenti, bet to rezultāti pakļauti nopietnai analīzei. Aristoteļa „Dzīvnieku vēsture” jau bija vairs tikai vienu soli no evolūcijas teorijas. Viņš iespējams bija pirmais vēsturē, kurš katrā konkrētā jautājumā organizēja zinātniskās izpētes grupas.

Situāciju Atēnās krasi mainīja Aleksandra nāve 323. gadā un sacelšanās pret maķedoniešu kundzību. Sakarā ar to, ka Aristotelis bija cieši saistīts ar Maķedonijas Aleksandru, viņam nācās atstāt skolas vadību filozofam Teofrastam un bēgt uz mātes mājām Eibojas salā. Šeit slavenais filozofs sagaidīja savu nāvi. Viņš nomira 322. gadā pirms mūsu ēras.

Dzīves laikā Aristotelis paveica kolosālu darbu. Viņu pamatoti uzskata par moderno zinātņu pamatlicēju. Viņš radīja daudzas zināšanu sistematizācijas metodes, kuras izmanto arī šodien. Aristotelis ir autors daudziem zinātniskiem un filozofiskiem terminiem.