Romas Republika
Vikipēdijas raksts
 |
Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, tos var pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
 Šis raksts ir par republiku. Skaties nozīmju atdalīšanas lapu, lai uzzinātu par citām jēdziena Roma nozīmēm. |
 |
|
| Sauklis: Senatus Populusque Romanus ("Senāta un Romas tautas vārdā") |
|
| Valsts valoda | latīņu |
| Galvaspilsēta | Roma |
| Pārvaldes forma | republika |
| Valsts galva | Divi konsuli, kara laikā diktators |
| Padomdevēja orgāns | Romas Senāts |
| Likumdošanas orgāns | Romas asamblejas |
| Nodibinājās | 509.g p.m.ē. |
| Beigas | 27.gada p.m.ē. 16.janvārī |
| Pirms tam | Romas karaliste |
| Pēc tam | Romas impērija |
Romas republika bija Senās Romas valsts attīstības periods no 509. gada p.m.ē., kad no Romas tika padzīts pēdējais karalis, līdz 27. gada p.m.ē. 16.janvārim, kad Romas senāts nobalso par augusta titulu Oktaviānam.
Republikas laikā Roma kļuva no pilsētvalsts par dominējošo spēku Vidusjūras baseinā, smagos Pūniešu karos iznīcinot savu galveno konkurentu - Kartāgu.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Karaļu reformu turpinājums
Drīz pēc militārās un daļējas politiskās reformas, kas aizsākās vēl karaļu laikā, Roma 6. gadsimta pr.Kr. beigās turpināja vēl radikālākas reformas un pieņēma progresīvāku valsts organizācijas formu - tā kļuva par republiku, kura pastāvēja gandrīz līdz tūkstošgades mijai. Tā, karalis tika aizstāts ar diviem galvenajiem maģistriem (pretoriem), vēlākajiem konsuliem, kurus katru gadu vēlēja visi pilsoņi. No mūsdienu viedokļa, izpildvaras (faktiski arī likumdošanas) institūta tikai vienu gadu ilgs termiņš, šķiet stipri par īsu. Taču romieši tā rīkojās apzināti, lai nepieļautu varas uzurpēšanu un autokrātiska režīma iestāšanos.
[izmainīt šo sadaļu] Demokrātija
Arī senāts tika „demokratizēts” – tajā tika iekļauti plebeju pārstāvji. Taču senāts joprojām bija ierobežots tikai ar padomdevēja funkcijām maģistriem. Turklāt arī par maģistriem sākotnēji varēja tikt ievēlēti tikai patricieši. Tas gan izsauca nemitīgus protestus un pat vardarbīgus konfliktus, līdz atšķirības starp patriciešu un plebeju senatoriem laika gaitā mazinājās. Reformas turpinājās un 451.g. pr.Kr. tika izveidots decemvirāts – desmit vīru komisija, kurā jau arvien skaidrāk sāka izkristalizēties tipiskas mūsdienu valdības prototips. Viens no pirmajiem decemvirāta darbiem bija likumu kodeksa izstrādāšana.
[izmainīt šo sadaļu] Likumi
Tā bija galvenokārt plebeju prasība – lai pastāvošās, uz tradīcijām un pa pusei reliģiskām interpretācijām balstītās tiesību sistēmas vietā tiktu izstrādāta un ieviesta precīza, rakstiska likumdošana. Tā arī šajā jautājumā patriciešiem nācās piekāpties, jo arī viņi saprata, ka likumdošanas trūkums bremzē tālāko valsts attīstību kopumā. Tā, Senāts 454. gadā pr.Kr. izveidoja īpašu komisiju trīs patriciešu sastāvā un nosūtīja to uz Grieķiju izpētīt Solona iedibinātos likumus (pats Solons bija miris jau pirms vairāk kā simts gadiem). Kad šī komisija atgriezās, tika izveidota plašāka komisija 10 cilvēku sastāvā, kura izstrādāja jaunu likumdošanas sistēmu, kuras pamatā bija vēsturē iegājušās Desmit Tabulas. Jaunā sistēma aizstāja veco, uz tradīcijām, reliģiskiem ticējumiem un precedentiem balstīto tiesību praksi. Tā kļuva par likumdošanas pamatu arī nākamajos gadsimtos lielākajā daļā Eiropas un citu pasaules valstu līdz pat mūsdienām.Antīkie likumi " un tradīciju jēga 1. Svarīgākais avots visu Romas pastāvēšanas laiku ir bijuši XII tabulu likumi. Cicerons piemin tos darbā De officiis trīs reizes, bet vienmēr pavirši un ļoti speciālā sakarībā. Ceturtajā vietā tie tika uzrunāti netieši: likumi nekad nemaina savu valodu, tie aizvieto " taisnīgumu ", ko lieto karaļi. " Man katrā ziņā likās ne tikai pie mederiem, ka raksta Herodots, bet arī mūsu senčiem, lai tiktu ievērots taisnīgums, par karaļiem kādreiz iecēla cienīgus vīrus. Jo kad pūlis tika nomākts nesaceļoties pret tiem, kam pieder vara un bagātība, tad viņi patveras pie viena izcila vīra, kurš negribēja, lai vājākie ciestu. Pamatojoties uz tiesību vienlīdzību, viņš pēc vienādiem likumiem tiesāja gan augstu gan zemu stāvošus. Iemesli likumu pamatojumam bija tie paši kā priekš karaļu varas, jo ka zināms vienmēr tika meklēts vienlīdzību garantējošs likums, citādāk tiesību vispār nebūtu. Kad pūlis to panāca no labvēlīga un taisnīga vīra, tad viņš bija apmierināts, bet ja tas nesanāca, tad tika atrasti likumi, kuri vienmēr runāja ar vienu un to pašu valodu ". Citos darbos var labāk nekā 'De officiis' izsekot XII tabulu likumu likteni vēlajā republikā un republikas beigās, taču nav neviena darba trīs - četrus gadsimtus pēc to tapšanas no kura mēs varam labāk apjēgt to simbolisko vērtību. Valdošās romiešu kārtas rokasgrāmata, ka tika apzīmēts darbs De officiis, tapa 44. gada pēdējos četros mēnešos pirms mūsu ēras. Briesmīgās marta īdas bija tikko garām. Cicerons pirmajā grāmatā no De officiis zīmē sabiedrības portretu. Tā atainojas kā piramīda, kas stāv uz galvas vai kā sērija no koncentriskiem apļiem. Ārējais personificē visu sabiedrību, un iekšējais - ģimeni, vismazākais vienības loceklis ir indivīds. Starp abiem ir aizvietota valsts, vienlaikus dabisks un vēsturisks iekārtojums: " Bet jautājumu, ko nozīmē dabiskās spējas cilvēku sabiedrībai un kolektīvam, ka liekas, ir jāizklāsta plašāk. Pirmā no tām ir tā, kura ir redzama visas cilvēces sabiedrībā. Tās vienojošas saites ir domāšanas un runāšanas spēja, kas salabina un savieno cilvēkus savā starpā ar sarunu viena ar otru un viena pret otru, mācot un mācoties, ar savstarpēju uzskatu paušanu, ar pavisam dabisku sabiedrības garu. Tajā jāsaglabā sabiedriska rīcība par visiem produktiem, kurus nes daba cilvēku kopīgai lietošanai, bet ar vienu atšķirību: tiem produktiem, kuri ar likumiem un civiltiesībām tika piešķirti atsevišķām personām, jāpaliek viņu īpašumā, kā tika noteikts likumos. Kas attiecas uz citām īpašuma attiecībām, tad jābūt spēkā grieķu parunai, pēc kuras, draugiem viss ir kopīgs. ... Cilvēku sabiedrībā pastāv vairāki līmeņi, ar kuru palīdzību cilvēki tiek savienoti visvairāk. Viena vēl ciešāka saite ir vienāda pilsonība, jo šiem cilvēkiem ir daudz kopīga: tirgus laukums, templis, zāle ar kolonnām, ielas, likumi, kopš senseniem laikiem ievērotas normas, tiesas, balsošana, bez tam pazīšanas un draugi, ka arī lietišķas un tirdzniecības attiecības daudzu ar daudziem. Vēl ciešāki sakari ir radiniekiem. Tā milzīga sabiedrība saliedējas vienā mazā, cieši savilktā riņķi ". Priekšstats par sabiedrības kārtību, kas ir vienotā veselumā ar apdzīvoto pasauli, un kurā atspoguļojas kosmiskais saprāts, sakņojas stoiskajā domu bagātībā. Zenons pretstatīja " pilsētai ", kuru viņš pilnā pārliecinājumā uzskatīja par mazvērtīgu "vienīgu valdību " un "vienīgu dzīvības formu ", kurā gan " līdzpilsoņi ", gan novadnieki varētu dzīvot kopā. Kleanthes jautājums antīkā stoicisma jomā apšaubīja Zenona utopiju: " Ja pilsēta ir mākslas darbs, kas tika rādīts, lai to apdzīvotu, lai tanī atrastu patvērumu, kur iekaro sev tiesības vai pakļaujas tām, vai tad pilsēta nav kaut kas labs ? " Darbā De officiis pilsēta un pasaule nav pretstatījumi, bet tie pakāpeniski papildina viens otru. Šis jaunais priekšstats nekādā gadījumā nav neopolitisks. Kad to apskata sīkāk, tad valdības politiskā problēma paceļas līdz ētiskajam līmenim un dod iespēju priekšstata attaisnojumam. Ar valdību saprot romiešu valdību. Par savu izdzīvošanu Roma cīnījās nestabilajā vidē pret vairākām ciltīm, etrusku pilsētām Fidenae un Veii abās Tibra pusēs. Trešā gadsimta gaitā Roma uzvarēja vairākos karos un paplašināja savu virskundzību par Itāliju, pēc tam Sicīliju, Sardīniju, Korsiku. Pirmā pūniešu kara priekšvakarā Itālijas pussalai bija savādāks juridisks statuss nekā zemēm no Mesīnas jūras šauruma līdz Pīzai, kuras arī atradās zem romiešu hegemonijas: sabiedrotāji jeb socii, civitates bez vēlēšanu tiesībām, kolonijas, municipijas, kurās romiešu civiltiesības neizslēdza administratīvo autonomiju. Pēc uzvaras karā ar Pirru un divkāršu ar Kartāgu Roma kļuva par militāro varu Vidusjūras telpā, no kuras visvairāk baidījās. Laikabiedri juta, ka mērķis kaujā pie Zamas bija " vara virs zemeslodes ". Pēc piecdesmit gadiem tika izpostīti Karthago un Korinth. Šī vara bija no Iberijas līdz Balkānu pussalai, no Alpām līdz pat Ziemēļāfrikai un no turienes īsumā tai vajadzētu izplastīties uz Mazāziju. Cēzars iekaroja Galliju un attīstīja uzbrukumu uz Ziemeļiem līdz Lamanšam. Nūmantijas asinspirts 133. gadā pirms Kristus bija vienīgais mērķis iznīdēt ar visām saknēm pretošanos bīstamu piemēru. Kā ainojas Romas loma kā valdošās pilsētas - valsts? Romas valdībai vajadzētu būt drīzāk " patronātam par visu zemeslodi ". Ap otro gadsimta vidu tādas tēmas, taisnīgums, dabiskās tiesības, attiecības starp tautībām un indivīdiem stāvēja darba kārtībā. Vislielāko un ilgstošu uztraukumu izraisīja akadēmiskais filozofs Karneāda. Pēc viņa domām priekš militārisma un romiešu ekspansijas vienīgais iespējamais būtu progmatisks attaisnojums. Karneāda, bez šaubām, ar savām divām sarunām par taisnīgumu ārzemju publikas priekšā gribēja parādīt savu oratora spēju piemēru, un tieši spekulatīvi - retoriskajā sakarībā, kur viņš palika neitrāls. Viņa kritiskie izteikumi, protams, atstāja atskaņu klausītāju apziņā. Apturoša Karneades dialektika, kura saistīja pilsētas uzmanību, prasīja atbildi. Vajadzētu parādīties kādam un rakstīt no cita filozofiska viedokļa viņu sabiedrisko uzdevumu " Katechismus ". " Katechismus " parādījās stapr Panaitiju un Ciceroronu. Daudz no tā, ko mēs lasām pirmajās divās De officiis grāmatās, bija Panaitija ietekme vai nāk no Rodosa filozofiem. Cicerona un Panaicija sabiedrības portreta skice prasa " ekstraordinārus notikumus ", kurus aprakstīja Polībijs. Viņš nebija mācīts vēsturnieks; viņš atradās kara un politikas arēnās. Viņš uzskatīja sevi par " liecinieku, kad notika revolucionāras izmaiņas cilvēces vēsturē: pirmo reizi apvienojās dažādas pasaules daļas, lai izveidotu veselumu ". " Ekstraordinārie notikumi, kurus viņš apraksta ( būtībā no 2. Pūniešu kara līdz liktenīgam gadam, kad notika kauja pie Pydna ) saplūst viena vienīgajā virzienā un tāpēc tos jāskatās kopā. Kā romieši kļuva par "zemeslodes un Vidusjūras kungu" ? Visi apdzīvoti novadi 53 gadu laikā tika pakļauti vienai varai: fakts, kuram pagātnē nebija līdzīgu, jo "impērijas", kuru varētu salīdzināt ar romiešu nebija ne persiešiem, ne makedoniešiem, ne spartiešiem. "Ar kādiem varas līdzekļiem, ar kādu politisku sistēmu " tas viss notika ? Lai to saprastu, histogrāfijai jākļūst par universālo un organisko vēsturi; bez šaubām politiska apsvēršana ir arī nepieciešama. Polībijs piebilda, ka nevarētu pateikt, vai romiešu konstitūciju var pakļaut vienai no trim pamatformām, tieši monarhijai, aristokrātijai vai demokrātijai, jo "šis trīs valsts dzīves sfērām bija noteicoša ietekme". Romiešu konstitūcija ir šo formu maisījums. "Kad mēs skatāmies uz konsulu varu, valsts modelis izskatās ka monarhisks un karalisks; kad uz senātu - aristokrātisks, kad redz tautas pilnvaras, tad liekas viennozīmīgi demokrātisks". Šo triju varas daļu sadarbošanās ir tā piemērota visās situācijās, ka "nevar atrast labāku politisko sistēmu". Īstenībā konstitucionālais līdzsvars nebija tik vienkāršs. Liekas, ka Polībijs pats brīžiem apzinās to. Varbūt var pateikt, ka viņš "neskatoties uz visām ierunām, kuras viņš padara ka orators", "ņem vērā 'aristokrātiskas' tendences dominēšanu"? Es neesmu drošs par to, jo citas vietas rāda pretēja virzienā. Konstitucionālais līdzsvars īstenībā noteikti nebija bez problēmām. 'Populārie' rīcības veidiir nenoliedzami; "veco padome", senāts, ainojas kā īsts politiskās dzīves šķirējtiesnesis. Patriciešu - plebeju elite senātā, kura aizvietoja veco patriciešu aristokrātiju, tuvojas vadošai lomai. Parasti maģistrāti ir no šis grupas, tāpat ka tautas tribūni, kolēģija no 10 cilvēkiem, kuri ar savu veto varēja bloķēt jebkuru maģistrāta aktu. No otras puses tikai maģistrāti sasauc tautas sapulci, kurai, savukārt, trūkst jebkuras iniciatīvas iespēja. Trīs tautas sapulces formas jeb kūriju komīciji, centūriju un tribu padara kopainu vēl sarežģītāku. Kūriju komīcijas ir cēlušās no karaļu laikiem. 30 Kūrijas, sakrālas apvienības veidoja balsošanas savienības; ģints vai etniskās tribas Tities, Ramnes un Luceres sapulcējās pa 10 kūrijām. Strīdīgi vai plebeji arī pie tā piederēja. Kūriju komicijas piedalījās karaļa inauguratio. Republikas laikā viņi sapulcējās ( vismaz simboliski liktoru tēlā, kuri reprezentē kūrijas ), pamatojoties uz lex de imperio, ar kuru kādreiz ievēlētie maģistrāti saņēma formālo amata varas apliecinājumu. Kūriju komicijiem bija liela loma sakrālajās tiesībās ar vispriestera vadību. Galvenā romiešu tautas sapulce ir komiciji pa centūrijām, divpadsmit tabulu maximus comitiatus. Nostāsts pārcel tās pirmsākumu Servija Tullija laikā, bet tās izveidojās pakāpeniski. Centūriju komīciji ir pavisam acīmredzamas timokrātiskās īpatnības un hoplītu pulks atrada tajās savu politisko " formu ". Centūrijas veidoja robežas militārai iesaukšanai un balsošanas savienības. Kopā bija 193 centūrijas. 170 no tām dalījās uz 5 iedzīvotāju cenza klasēm ( vienīgi pirmajā cenza klasē bija 80 ) un 5 uz neapbruņotiem. Kavalērija, kura daļēji vai pilnīgi sastāvēja no patriciešiem, ietvēra 18 centūrijas. Katrām no piecām cenza klasēm nepieciešamais cenzs tika aprēķināts naudas izteiksmē un to izdarīja ne tikai antīkie vēsturnieki, tā, piemēram, Līvijs ( 1.43.1 - 9 ). Pirmajā klasē pēc Līvija tika ierakstīti 100000 asu īpašnieki. Īpašums noteica apbruņojumu: piederošiem pie 1. klases bija bronzas ķivere un bruņas, ka arī krūts bruņas un kāju šinas ( arī no bronzas ), turpmāk ar šķēpu un zobenu. Tālākām klasēm samazinājās nepieciešamais īpašums no 75000 asu līdz vismaz 11000 asiem 5. klasei, apbruņojums arī kļuva vieglāks. Abām zemākām klasēm nebija aizsargieroču, tikai viens šķēps un metamais šķēps vai linga. Nav skaidrs vai cenza skaitļi attiecās uz libralos vai uz 3. gadsimtā reducēto asu, vai uz sextantalas ( 2 unces, 1/6 mārciņas ), kura bija apgrozībā starp 3. gadsimta beigām un 2. gadsimta sākumu. Tālākais jautājums ir vai īpašuma mērīšanas kritērijs sākumā nebija zemes īpašums vai lopi. Vēlēšanu norisē tika ievērots hierarhisks sakārtojums. Pirmās klases centūrijām kopā ar bruņiniekiem bija absolūts vairākums, kad viņi bija vienprātīgi. 1. un 2. ( 241 - 2/9 pirms Kristus ) ir Pūniešu kara starpā bija reforma, kuras sekas ir grūti noteikt: 10 centūrijas tika pārvietotas no pirmās klases uz vienas vai vairākām citām klasēm. Šādā veidā tika rādīta saskaņa starp centūriju kārtību un iedalījumu pēc lokālas tribas. Trešais sapulces veids - tribu komīciji bija uzbūvēti savādāk. Tie balstījās uz tribām kā civitas Romana teritorijas vienībām. Katras tribas locekļi veidoja vēlēšanu apvienību. Sākotnēji bija 4 pilsētas un 16 lauku tribas, pēdējo pamazām kļuva vairāk un galīgs skaits 241. gadā pirms Kristus sasniedza 35. Katru valsts novadu paplašināšanas reizi sākot ar šo laiku jauni novadi tika piešķirti vienai vai otrai pastāvošai tribai, ar ko galu galā tika nolaista topogrāfiskā nepārtrauktība. Pēc tribūna pamudinājuma tāpat kā tribu komīciji sapulcējās plebeju "concilium". Tātad mēs varam iziet no komicijiem pa kūrijām kā vecākiem. Abi pārējie centūriju un tribu ievēroja tās pašas pamatfunkcijas (vēlēšanas, likumdošana, jurisdikcija). Centūriju komīciji tika ievēlēti konsuli, prētori un cenzori; tribu komīciji - zemāka ranga ierēdņi, ka kurulie edīli un kvestori. Kā īstenībā bija ar politisko piedalīšanos ? Romiešu valsts novados ap 3. gadsimta pirms Kristus ietilpa ne tikai Latium, bet arī Dienvidsudetija, daži Samnija novadi un visa Sabīna; valsts izplatījās uz dienvidiem līdz Kapujai, un Kumi Kampānijā un uz austrumiem līdz Adrijas jūrai. Lielam pilsoņu skaitam ceļojums uz Romu, lai izpildītu savas vēlēšanu tiesības, būtu saistīts ar vairākiem šķēršļiem. Tieši tirgus dienās, kad vēlētāju pieplūdums būtu vislielākais, tika aizliegta jebkura sapulce. Kad apskata politiskās kārtības "partijas", tad nolaiž citu parādību vai vispār izlaiž no acīm, proti klientūru. Pastāvēja vecie dižciltīgu dzimtu klienti: brīvatlaistie, koloniju vai municipiju iedzīvotāji, kad kolonija ar triumvīriem (kuri sāka kolonijas dibināšanu) uzbūvēja tuvas attiecības vai municipiju ar tiem, kuri palīdzēja iegūt civiltiesības. Arī provinciāļi varēja būt par atbalstu tam kandidātam uz amatu, kurš labi izturējās pret tiem, pakļaujot un sakārtojot provinci. Beidzot bija tādi, kuri aizstāvēja kandidātu tiesas priekšā vai palīdzēja kaut kādā citā veidā. Tajās dienās, kad sapulcējās vēlēšanu komiciji, viņš izpildīja "maiņas darījumu ar tādu pašu drošību, ar kuru viņš pagarināja parāda dzēšanas termiņu". Beidzot jānorāda uz pēdējo punktu: ne tikai norobežojums uz vienu gadu un maģistrātu koleģialitāte, bet arī abpusēja kontrole virsslānī kavēja aristokrātiskās kundzības pārvēršanos monarhijā vai tirānijā. Tomēr pilnībā neizslēdz Polībija acīs norietu. Viņš visu redzēja ne pārāk optimistiski, kā vispār antīkai politiskai domāšanai pietrūkst optimisma. Katrai konstitūcijai ir sava "riņķošana", tā "pārvēršas, noriet un atgriežas atkal pie sava izejpunkta": "Kad to skaidri saprot, tad ar laiku var maldīties nākotnes prognozē, bet ne par punktu augšanas, norietēšanas vai mainīšanas līknē, kurš ir jau sasniegts, spriežot bez naida un nenovēlības. Tieši romiešu valsts aplūkošanas veids dos mums iespēju atpazīt tās parādīšanos, augšanas un attīstības virsotni, bet arī tādā pašā veidā sagaidāmo miju uz slikto. Tāpat kā jebkura cita valsts, šī, kurai bija dabisks uzplaukums, dabiski arī būs pagrieziens uz pretējo virzienu". Kad romiešu konstitūcija sasniedza savu augstāko punktu un kad var noteikt tās sākumu ? Polybios apzīmē laikmetu, kad notika karš ar Hanibālu kā "kulminācijas punkts": toreiz konstitūcija izrādījās "labāka un pilnīgāka", toreiz, "kad romieši stāvēja pie bezdibeņa malas sakāves pie Kānas dēļ". Polībijs noteica, ka attīstības izejpunkts bija 30. gadi pēc Kserkses ekspedīcijas uz Grieķiju. Ja tas ir pareizi, tad nav grūti izdarīt pieņēmumu ka jauktā konstitūcija, pie kuras romieši tika "ne tikai ar teorētisko ieskatīšanos, bet arī ar vairākām grūtībām un cīņām", sāka savu vēsturisko ceļu ar desmitvīru kolēģiju un tās gāšanos. Polībija vēsturē, kuru sākot ar VI grāmatu mēs pazīstam tikai fragmentos, nav skaidri minētas divpadsmit tabulas. Protams, svarīgi ir tās, ka autors dēvē desmitvīru kolēģiju par "pagrieziena punktu". Tas nav iespējams, ka viņš varētu pilnīgi aizmirst XII tabulas savās politiski - konstitucionālajās pārdomās vai savā "arheoloģijā": tas nevar būt jau tikai tāpēc, ka tieši "likumu rakstīšanana" bija desmitvīru kolēģijas specifiska funkcija. Divpadsmit tabulas ir nepieciešamas Polībija ainā tāpat kā tajā, kuru zīmē Cicerons vienu gadsimtu vēlāk. Protams, Polībijs atzīstas, viņš esot izlaidis "dažas detaļas", un apzinās to, ka viņa lasītāji, kuri ir dzimuši un izauguši šajā valsts formā, kuras "paražas" un "institūcijas" viņiem ir labi pazīstamas, viņu pels. Tas ir pilnīgi neiedomājams, ka divpadsmit tabulas, kuras romiešu apziņā bija aktuālās, Polībijam liekas maznozīmīgas. "Valsts" nebija projekta vai skices rezultāts, kurš parādīja ceļu vai norādīja uz nākotni, bet ir izveidojusies pakāpeniski. Vismaz šajā priekšstatā ( bet, laikam, ne tikai šajā ) Polībijs un Katons ir vienprātīgi . Institūciju veselums netraucēja pajautāt par viņu racionāliem viedokļiem. Izrādījās, ka viņu stāstam piemita ratio un drīzāk attaisnoja to nekā apšaubīja. Cicerons tiešām ir precīzs Katona mācības interpretators: " Katons mēdza teikt, ka mūsu valsts konstitūcija izceļas no visām pārējām, tāpēc ka parādījās atsevišķas personas, no kurām katra ar saviem likumiem un iekārtojumiem uzbūvēja valsti. Tie bija Krētā - Minos, Laķedonijā - Likurgs, atēniešiem, kuru konstitūcija vairākkārt tika mainīta, sākumā to mainīja Tēzijs, Drakons, tad Solons, pēc tam Kleisthenes un pēdējais Demetrijs no Faleronas, kuri vēlreiz piecēla noasiņojošo, uz grīdas gulējošo valsti. Mūsu valsts balstījās ne uz vienīgas personības talantu, bet vairāku personu, arī ne uz viena vienīga cilvēka dzīvi, bet uz veselas rindas gadsimtu un paaudžu. Viņš mēdza teikt, ka vēl nav parādījies tāds ģēnijs, kas būtu tik daudzpusīgs, ka viņš neko nepalaistu garām; pat tad, ja visus nozīmīgus prātus savāktu kopā vienā personā, viņa nevarētu šajā laikā likt darboties tik tālējošu paredzēšanu, ka viņa varētu visu aptvērt atsakoties no visas praktiskās pieredzes un pagātnes mācībām ". Vajag atgriezties pie pilsētas sabiedrības "pirmsākuma". Šis uzdevums tika norādīts Scipio Aemilianus dialogā De republica. Runa ir mazāk par ideālās valsts definēšanu pēc Platona piemēra, bet par romiešu valsts nokopēšanu "tās rašanās, augšanā, tās briedumā un tās stiprā un cietā struktūrā". Šeit laikam ir lieki norādīt uz to, ka mēs esam tālu no katra kārdinājuma izglītot. Tas, kas ir uzsvērts, drīzāk ir nepārtrauktība nekā pārmaiņa. Katru revolucionāro ideju atceļ evolucionārs "vēsturiskums", kas nepieļauj lūzumus. Tas ir viegli saprotams, ka tika pareizi pamanīts, ka senatoru kārta, " inteliģenti, mazāk stulbie ", attīstīja romiešu pilsoņiem šādu koncepciju. Jus civile, ko mēs burtiski tulkojam ka "Civiltiesības" norāda uz tiesisko valsts iekārtu (vismaz kas attiecas uz atsevišķo personu attiecībām). No dažādām nozīmēm, kurus var pieņemt šis jēdziens, mēs lietosim šo. Civiltiesības parādījās sirmajā senatnē. " Priesteru grāmatas " un divpadsmit tabulas ved mūs atpakaļ arhaiskajā laikā. Turklāt atsaucās uz priesteriem - juristiem, kuri strādāja pirms desmitvīru likumdošanas; un starp desmitvīriem un autoru Ciceronu ir vēl četri gadsimti. Šo laika intervālu nedrīkst neievērot. Pats par sevi saprotams, ka Cicerons un viņa laikabiedri ļoti labi zināja par pārmaiņām tiesībās ne tikai teorētiski, bet arī no dzīves pieredzes. Laika intervāls, kurš viņus norobežoja nebija nedz aizplīvurots, nedz noliegts: likums ir "seno laiku" izteiciens, "senlaicīgas valodas stāvoklis". Protams, šī tālā senatne atdzīvojas paradigmas dimensijā. Likumu teksts ir ne tikai kādreizējas dzīves atspoguļojums, tas zaudē savu vēsturisko vērtību, ja tā var pateikt, un pieņem simbolisko jēgu. Tā rīkojums var interpretēt naturāli tiesiski kā darbā De legibus. No aprakstoši vēsturiskās jomas nokļūst pie ideoloģiskās novērtējošas. Tiek pieļauti pārspīlējumi, kuri pat kļūst par hiperbolām ("veselām filozofisko rakstu pilnas bibliotēkām "jāklanās" mazās grāmatas", ko uzrakstījuši vecie likumdevēji). Tieši Platona, Aristoteļa, Dikaiarcha un Panaicija pazinējs nevarēja visā nopietnībā pieņemt, ka visa politikas zinātne ir koncentrēta divpadsmit tabulās. No otras puses, vaina pirms simts gadiem Karneāda iesākta un vēl nepabeigta diskusija" par " imperiālismu" ievada jaunu tēmu politiski filozofiskajā domā? Arī vienīgi tikai konstatējums, ka divpadsmit tabulās esot nozīmēta "valsts iekārta" ar tās "interesēm" un "daļām", bija vēsturiskās lietas būtības pārspīlējums. Tiktāl mēs varam konstatēt, ka sausās ļoti senā likuma formulas regulēja romiešu tautas situācijas un attiecības 5. gadsimtā pirms Kristus daudzi citi prasa tās kā priekšnoteikumu. Šis sabiedrības organizatoriskās struktūrās parādās tur tikai daļēji. Tur veltīgi meklē tautas sapulču un maģistrātu - es negribu neņemot vērā (iespējami) vienu vai otru priekšrakstu, kurš prasa pārējas laika sociālās un politiskās diskusijas. Tā nevar būt nejaušība, ka mums zināmos fragmentos netika minēts senāts, kurš toreiz (un arī turpmāk) bija politiskās sabiedrības vadības kolēģija. Īstenībā Cicerona runas izteiksmībai acīmredzot bija apoloģētisks mērķis. Senatnes apoloģijai vajadzētu būt bez aizplīvurošanas vai mīkstinājumiem. Juridiskā un filoloģiski – antīkā XII tabulu likumu izpēte XIItabulas nebija tikai vēsturisko un filozofisko pārdomu objekts; to interpretēja no paša sākuma tehniski – juridiskā vārda ziņā. Kā tas notika un kā tika austs šis tīkls, mēs uzzināsim vēlāk, pamatīgās izpētes laikā. Šeit jāpaliek pie tā, ka divpadsmit tabulas attēlo pirmā “sistēmatiskā” romiešu jurisprudences darba kodolu. Sekstus Ailius (konsuls 198. gadā pirms Kristus un Skipio Afrikanusa draugs) uzrakstīja trijās daļās sadalīto divpadsmit tabulu komentāru ( no šejienes nāk nosaukums Tripertita): aiz likuma teksta sekoja interpretatio un pie tā pievienojās procesuālie leges actiones paraugi. Ja, pamatojoties uz vienu izteicienu, var spriest par tirdzniecības tiesībām, tad šis spožs tiesību zinātnieks noteikti apskatīja sava laika delikātās juridiskās problēmas. Katrā ziņā divpadsmit tabulas viņš lika savu pētījumu centrā. Ar pilnām tiesībām var pieņemt, ka Sekstus Ailius pētījumi bija orientēti uz praktiskiem mērķiem: pie tam arī ir neapstrīdamas filoloģiski – antīks nolūks. Tripertita iekļaujas noteiktajā vēsturiskajā sakarībā. Tās atbilst valdošas kārtas prasībām, kura ar tradīciju apgūšanu veido savu kultūru. Pie visa literārā attāluma tās varbūt tik tālu Fābijusa Piktora vēsturei un Enniusa annālēm, kad apskata garīgo fonu. Pēc Sekstus Ailius jurisprudence izraudzījās citus ceļus. Mums jāpievērš uzmanība pirmā gadsimta vidum pirms Kristus, jo parādījās interesi par vienreizējo pretoru edikta normatīvo tekstu. Jau 2. gadsimta vidū pirms Kristus privāttiesības atrod patstāvīgas literārās izteiksmes formas, kuras vairs nav saistītas ar desmitvīru likumu. Ja mēs vēsturi apskatīsim no šā viedokļa, tad civiltiesisks Q. Mucijs Skevolas traktāts par ius civile 95. pirms Kristus turas pie tā, kas pastāvēja jau pirms 40 vai 50 gadiem. Pie tam divpadsmit tabulas nav īsta tēma, bet ar tam visādā veidā izskaidro arhaiskas institūcijas; tās netiek aizmirstas, pat tad ja nav aktuālas. Servijs Sulpikijs Rufus detalizēti nodarbojās ar Mucijs Skevolas traktātu par ius civile. Nav precīzi zināms vai viņš uzrakstīja divpadsmit tabulu komentāru, bet katrā ziņā viņš pamatīgi izpētīja to vokabulāru. Servijs Sulpikijs Rufus bija vienos gados ar Ciceronu un viņa biedrs studijās un nelaimē. Viņš bija no vecas, bet jau aizmirstas patriciešu dzimtas un kļuva 51. gadā pirms Kristus par konsulu. Viņš bija ne tikai teorētiķis, kurš prata dialektiski aplūkot tiesības, bet arī interesējās par gramatiku un viņam bija antīka sliecība, kuru varētu apzīmēt kā “līdzīgu Varro”. Viņš bija viena apriņķa galva. Zelta laikmetā tajā pašā līmenī atradās M. Antistijs Labeo. Divpadsmit tabulas atkal kļūst par komentāra priekšmetu (un tikai Gaius pēc pusotra gadsimta atsāk nodarboties ar filoloģiskiem pētījumiem). No Labeo komentāra mēs mantojām tikai atsevišķās ziņas. Mēs nezinām tā apmēru, bet tas noteikti nebija īss. Ir saskatāms praktiskais (un pamācošs) nolūks, ko var izskaidrot ar valodniecisko analīzi un vēsturisko apziņu. Starp citu, faktu, ka Labeo bija pieredzējis un asprātīgs gramatiķis, var viegli ieraudzīt no viņa rakstiem (vai no tā, kas ir palicis no rakstiem). Šo sliecību pamanīja arī viņa antīkie lasītāji un tas viņus iepriecināja. Valodnieciskā arhaiskā teksta izpēte nebija tikai erudīcija. No tās var paņemt kritērijus no vispārīgās nozīmes un pārbaudīt. Kā piemēru apskatīsim šādu interesantu domu, kura ir no cita Labeo darba, proti, Libri posteriores, kurš tika publicēts pēc viņa nāves. Mēs to varam atrast pie Sekstusa Pomponija, nozīmīga jurista, kuram ļoti labi bija pazīstamas priekšgājēja metodes. “Labeo raksta savā darbā Posteriores: ` Manam rēķinvedim jābūt brīvam, un viņam, jābūt viss viņa īpašums un naudas summa, ja liekas (videbitur), ka viņš rūpīgi strādāja. Mums vajadzētu pieprasīt tādu rūpību, kura būtu noderīga kungam nevis vergam. Šai rūpībai vajadzētu piebiedroties labākai sirdsapziņai (bona fides) ne tikai rēķinvedībā, bet arī atlikuma samaksāšanā. ` Kas attiecas uz ` liksies ` (videbitur ), tad to jāsaprot kā ` varētu likties ` (videri poteri ). Divpadsmit tabulu vārdi, ja lietus ūdens kaitē tika interpretēti, kā ` ja lietus ūdens varētu kaitēt ` (si nocere porterit). Un kad jautātu, kam esot jāpierāda rūpība, tad to vajag atstāt mantinieku apsvērumu rīcībā, kuriem jāņem taisnīga vīra rīcība kā vadlīnija. Tas nav savādāks kā gadījumā, kad kāds ar nosacījumu dot noteiktu summu (ar testamentu) tika atlaists, neuzsverot to, kam vajadzētu atdot naudu; šajā gadījumā viņš var būt brīvs kā arī tad, kad būtu rakstīts ` ja viņš to būtu atdevis mantiniekam `. Šeit ir runa par nolīgto testamentāro atbrīvošanu un ar to saistīto legātu verga labā. No uzstādīta nosacījuma un no tā iestāšanās ir atkarīga atbrīvošana (tātad verga brīvība), kas ir formulēts šādi : si rationes diligenter tractasse videbitur. Tātad ļoti svarīgi, ka videbitur, “liekas” tiek saprasts, kā videri poterit, “varētu likties”. Videbitur varētu novest bez semantiska ierobežojuma no efektivitātes jomas (vārda nozīmē `dot cerības`) objektīvām iespējām, ka par nosacījumu uzstādītais notikums šajā gadījumā varētu neiestāties, ja mantinieki negribētu konstatēt rūpību darbā (un verga labo sirdsapziņu). Tajā momentā, kad vārdam videbitur dod nozīmi videri poterit, viss mainās; viss mainās tieši tajā nozīmē, kā par nosacījumu uzstādīto notikumu apskata kā jau notikušo, kad apliecinājums ir objektīvi iespējams (ja arī faktiski nenotiek). Labeo izpratne tiek pamatota ar vero interpretētāju pieminēšanu. Desmitvīru rīkojums, kurš attiecas uz actio aqual pluviae arcendae, satur vārdus “si aqua pluvia nocet”, kurus saprata kā, ja šajā vietā būtu rakstīts “si aqua pluvia nocere poterit”: pietiktu ar to, ka draudēja briesmas, un zaudējums varētu arī neiestāties, lai pielietotu actio. Labeo attiecas pret videbitur privātās autonomijas aktā kā vecie interpretētāji pret nocet likuma tekstā. Protams, valodnieciskai analīzei bija arī mērķis noskaidrot tālu (un vairs neaktuālu) likuma kodolu un jau sen aizvadītus vārdus un paražas, kuras no atmiņas izdzēstas līdz ar paaudžu gaitu. Tas bija grūts uzdevums, jo dažreiz divpadsmit tabulu teksts palika nesaprotams neskatoties uz tā neizbēgamu modernizējumu. To zināja kā Sekstus Ailius, Tripetita autors, tā arī viņa laikabiedrs Lūcijs Acilijs. Abi nodarbojās ar priekšrakstu, kurš noteica:
Mulieres genos ne radunto, neve lessum funeris ergo habento.
Tātad sievietēm tika aizliegts bēru laikā saskrāpēt sev vaigus ( paraža, kura pastāv vēl tagad dažos nomala novados ); bet ko nozīmēja aizliegums lessum habere? Vārds lessus bija mīklains. Lūcijs Acilijs un Sekstus Ailius saprata to, ka aplinku norādījumu uz kaut kādām sēru drēbēm, bet viņi nevarēja noslēpt savu apmulsumu par to. Vēlāk to atspēkoja L. Ailijs Stilo, kurš interpretēja šo vārdu kā “kliegšana” vai "sūdzēšanas". Tas nebija vienīgais nedrošības gadījums. Tāpēc ka teksts valodas ziņā bija grūts, tādi izglītoti filologi kā Ailijs Stilo un viņa skolnieks Varro nekad nenovērsa savu skatienu no divpadsmit tabulām un pētīja tās tādā pašā veidā kā reliģiskos priesteru un maģistrātu tekstus, grāmatas. Tas, kas palicis no Varro De lingua latina dod tam ļoti daudz pierādījumu. Kad sekoja šim ceļam bija iespējams līdzpilsoņus “atvest atpakaļ uz dzimteni”, kuri savā pilsētā bija kā "ceļotāji un klejoja apkārt kā svešie".
No republikas līdz principata laikiem divpadsmit tabulas ( kā mēs redzēsim ) ir dažādas uzmanības priekšmets, kura neizslēdz politiski ideoloģisko pārsniegšanu un retorisko pārspīlējumu: ja mēs pielietosim semioloģisko, informatīvi teorētisko un literāri kritisko terminu, tad mēs runātu par “nozīmīguma pieaugumu”. Un tomēr divpadsmit tabulas ne toreiz ne sākotnēji nebija sakrālais teksts. Neviens romietis nešaubās par to, ka likumi atšķiras ne tikai laika, bet arī telpa ziņā. Tie var “novecot” un “nomirt”, un tikt aizvietoti ar jauniem likumiem. “Tiesību valsts iekārtas, paražu un ieradumu formas” izskatās “tūkstošiem reižu mainītas”. Cicerons, ` carmen `, ko vajadzētu mācīties skolā, ko neviens jau nemēdz recitēt, un viņš nekavējās tās pieminēt ar vienīgo mērķi “rādīt svētku komismu”. No otras puses viņš asi zākā arhaisko formālismu (ieskaitot “formulārismu”), uz kuru acīmredzot norāda divpadsmit tabulas. Uz Horācija anti - arhaisko nostāju tika norādīts grāmatas sākumā. Labeo, kurš desmitvīru likumam veltīja vienu no savām grāmatām (kā Sekstus Ailius pirms apmēram diviem gadsimtiem), vismaz vienā gadījumā iztiek bez liela attāluma, kurš atdala divpadsmit tabulas no pretora edikta; viņš to dara atgriežoties pie anekdotes vai parabolas, par kuru grotesku iedarbību viņš ir drošs. Lateo ierakās vecajās grāmatās, kur atrada darbības norādījumus savai politiskai rīcībai, un viņš prata privāto tiesību jomā “atjaunot daudzas lietas”. Tiesību zināšanās ielaužas pārmaiņu un nepieciešamības apziņa, lai tās attaisnotu, un vēl ilgi turpināja darboties. Jurisprudencei katru reizi jādefinē savu attieksmi pret pagātni no jauna. Tradīcija var pastāvēt, bet arī ne vienmēr var izvairīties no kritiskās pārbaudes. Silvius Julianus, slavens tiesību zinātnieks, protestēja pret optimismu ar šādu piezīmi: “Ne visam, ko ieviesa tēvi var atrast `sapratīgu pamatu`”. Tomēr mēģinājums tika izdarīts. Viens no viņa skolniekiem, Sekstus Caiciljs Africanus, analizēja divpadsmit tabulas no vēsturiski lingvistiskā viedokļa un atjaunoja to arhaisko tālumu. Arī kad runa iet par tīri mutisko analīzi, kura bija vienas diskusijas laikā ar akadēmisko filozofu Favorinus von Arles, tā ir ne mazāk svarīga kā rakstītais darbs. Africanus domāja, ka “likumi nekad nepaliek tajā pašā stāvoklī, bet mainās atkarībā no apstākļiem un gadījuma tā, kā debesu un jūras izskats”. Arī Juventius Celsius, Juliana vecākais laikabiedrs, bija antīko tiesību pazinējs. Protams, tas viņam netraucēja katru reizi, kad likās vajadzīgi, ierosināt diskusiju. No viņa viedokļa noteicošu apstākļu racionāls paskaidrojums bija svarīgs. Ulpian raksta: “Pēc Celsus domām starp lex Aquilia un divpadsmit tabulu likumu pastāv šāda atšķirība: vecajā likumā ir rakstīts, ka kungam zinot vergs izdara zādzību vai citu zaudējumu ( actio noxalis ) verga vārdā un kungs neatbild par savu noziegumu; bet likumā lex Aquila, saka Celsus, kungs atbild savā nevis verga vārdā. Celsus interpretē abu likumu jēgu tā, ka divpadsmit tabulas it kā centās panākt, lai vergi šādos gadījumos neklausīja kungus, bet lex Aquilia it kā piedotu tam vergam, kurš klausīja savu kungu, tāpēc ka viņš būtu bijis nogalināts, ja viņš to neizdarītu.” Starp Antoninus Pius un Marc Aurel divpadsmit tabulas atkal bija komentāra priekšmets. Viņam bija praktiskais juridiskais nolūks, bet autors uzdeva sev uzdevumu, aiziet līdz “Romas sākumam”, jo “tas ir perfekts, kam ir visas sastāvdaļas: un visnozīmīgākā daļa ir sākums.” Iespējams ka Gaius rakstīja šo komentāru vienā pilsētā Grieķijas austrumos. Ja tas ir pareizi, tad province viņam netraucēja ar savām problēmām iesākt pedagoģisko ceļojumu vispārējo piekrišanu. Kādam laikam vajadzētu paiet līdz citā valsts daļā Bizantijā īstenos “šķiršanos no vecām tiesiskajām institūcijām.”
[izmainīt šo sadaļu] Sabiedrība
Tālākās Romas institucionālās reformas tagad noritēja jau ar likumdošanas palīdzību. Piemēram, sākot ar 445.g. pr.Kr. precības starp patriciešiem un plebejiem tika legalizētas - atļautas ar likumu. Savukārt no 367.g. pr.Kr. vienam no abiem konsuliem bija jābūt plebeju pārstāvim. Arī maģistrāti (mūsdienu ministriju priekšteči) pakāpeniski tika atvērti plebejiem. Tā rezultātā cīņas asums starp plebejiem un patriciešiem gāja mazumā.
Taču šiem reformu procesiem bija arī citas sekas. Tās veicināja tālākas dziļākas izmaiņas romiešu sabiedrības politekonomiskajā struktūrā. No patriciešu un bagātākajām plebeju ģimenēm sāka veidoties aristokrātija. Senatora statuss pakāpeniski kļuva lielā mērā par mantojamu lietu. Arī pats senāts, kam Romas republikas sākumā bija visai ierobežota administratīvā vara, pakāpeniski pārņēma arvien plašākas likumdošanas un pat izpildvaras funkcijas. Tai skaitā senāta kompetencē nonāca kara pieteikšana, miera līgumu slēgšana, alianses ar citām valstīm, koloniju dibināšana, valsts finanses, utt.
Taču ar plebeju pārstāvju iekļaušanu senātā un to tiesību pielīdzināšanu patriciešiem, šķiru pretrunas romiešu sabiedrībā nebūt nemazinājās. Sabiedrībā kopumā saglabājās dziļa atšķirība starp nabadzīgajām plebeju ģimenēm un bagāto aristokrātiju, kas vēlākajā republikas pastāvēšanas gaitā veda pie smagiem valsts iekšējiem sociāliem un politiskiem satricinājumiem.
[izmainīt šo sadaļu] Ekspansija Vidusjūrā
Lai gan progresīvas likumdošanas izstrādāšana un dažādu valsts un sabiedrisko institūciju izveidē Romu drīz vien izcēla apkārtējo zemju un valstu vidū, tā līdz pat 3. gadsimta pr.Kr. sākumam joprojām vēl bija iespiesta no vienas puses starp šīm valstīm, kuras izmantoja jebkuru iespēju lai uzbruktu, un jūru no otras puses. Tā, uz ziemeļiem no Po upes, Alpu dienvidu pakājē saimniekoja kareivīgie galli. Uz dienvidiem no Romas bija kāds pusducis nelielu valstiņu – kādreizējo grieķu koloniju, kuras pamatā nodarbojās ar tirdzniecību. Taču Roma jau drīz vien pārņēma savā kontrolē gandrīz visu Itālijas pussalu, izņemot gallu teritorijas aiz Po upes, kas apdraudēja Romu no ziemeļiem.
Taču ne vienmēr tas bija viegli. Tā, viena no šīm valstiņām – Tarentuma (mūsdienu Taranto) ilgi un nikni pretojās Romas ekspansijai. Juzdami, ka vieni netiks galā, tarentumieši griezās pie Epīras karaļa Pirra (312-272 p.m.ē.) pēc palīdzības. Pirrs ieradās Itālijā un divās kaujās, 280. un 279. gadā p.m.ē., viņš romiešus sakāva.
Kamēr nākamos vairākus gadus Pirrs karoja Sicīlijā ar Kartāgas armiju, Roma veica nopietnus pasākumus lai nostiprinātu savu militāro potenciālu. Atgriezies Itālijā, Pirrs 275. gadā p.m.ē. atkal sastapās ar romiešu armiju, šoreiz daudz spēcīgāku, nekā iepriekšējās kaujās un šoreiz romieši Pirra krietni sarukušo un nogurušo armiju smagi sakāva.
Atsitusi Pirru, Roma drīz vien pārņēma savā kontrolē gandrīz visu Itālijas pussalu, izņemot gallu teritorijas aiz Po upes, kas apdraudēja Romu no ziemeļiem. Taču arī dienvidos bija spēcīgs, turklāt vecāks un bagātāks pretinieks, kurš faktiski pārvaldīja Vidusjūru. Tā bija Kartāga. Tā bija izveidojusi milzīgu tirdzniecības floti, kura pārvadāja preces starp Tuvo un Vidējo Austrumu, Senā Grieķijas, Ziemeļāfrikas, Itālijas, Spānijas un Britānijas ostām. Kartāga 3. gadsimtā p.m.ē. kļuva par bagātāko Vidusjūras reģiona pilsētu ar 250 tūkstošiem iedzīvotāju un ienākumiem, kas kādas 20 reizes pārsniedza Atēnu ienākumus tās "zelta laikos".
Kad Kartāga izsēdināja savu armiju Sicīlijā Pirmā Pūniešu kara laikā (264-241 p.m.ē.), Romai kļuva pilnīgi skaidrs kā notikumi attīstīsies turpmāk. Kļuva skaidrs arī tas, ka Vidusjūrā iespējams tikai viens valdnieks – senā Vidusjūras reģiona pasaule nu bija kļuvusi par šauru. Šajā gaisotnē Romas Senāts pieņēma stratēģisku lēmumu, ka Kartāga jāiznīcina.
Tomēr tā nespēja karot ar diviem spēcīgiem ienaidniekiem – Kartāgu un galliem – vienlaicīgi. Tādēļ Roma vēl Pirmā Pūniešu kara laikā noslēdza pagaidu miera līgumu ar Kartāgu, ka pēdējā nepārkāps Ebro upi uz ziemeļiem. Tā bija stratēģiska Kartāgas kļūda. Taču skatoties no romiešu viedokļa, tas bija vairāk nekā savlaicīgi darīts, jo 225. gadā p.m.ē. galli ar 50 tūkstošiem kājnieku un 20 tūkstošiem jātnieku lielu armiju iebruka Romas teritorijā un virzījās pašas Romas virzienā ar nepārprotamu mērķi to sagraut. Romiešu leģioni tomēr izrādījās spēcīgāki un veiksmīgāki – gallu armija cieta smagu sakāvi, apmēram 40 tūkstoši gallu kaujā tikuši nogalināti. Izmantojot gallu armijas sagrāvi, romieši iebruka to teritorijā un pakļāva to savai kontrolei līdz pat Alpiem. Tagad atkal viens pret otru nostājās nopietnākie pretinieki visā Vidusjūras reģionā – Roma un Kartāga. Sākās Otrais Pūniešu karš (218.-201.g. p.m.ē.).
Ja pirmais Pūniešu karš bija noslēdzies ar Romas uzvaru, tad pirmo divu kauju iznākumi otrajā kampaņā 218. un 217. gadā p.m.ē. bija romiešiem nelabvēlīgi - kartāgiešu armija Hanibala vadībā tos sakāva. Nākamā bija kauja pie Kannām Apūlijā 216. gadā p.m.ē., kur romiešu armija piedzīvoja vissmagāko sakāvi.
Arī pirmās politiskās sekas pēc Kannu kaujas romiešiem bija visai nelabvēlīgas. Daudzās valstīs tika nospriests, ka pēc tik smagas sakāves romieši vairs neatgūsies. Tā, Sirakūzas nostājās Kartāgas pusē. Arī Maķedonijas karalis Filips V pieteica Romai karu. Taču Romas ienaidnieki pārāk zemu novērtēja tās ekonomisko un militāro potenciālu. Tālāko Pūniešu karu sērijas laikā (207.-202.g. p.m.ē.) romiešiem izdevās ne tika nosargāt Itāliju, bet tie iebruka arī Ziemeļāfrikā Kartāgas teritorijā un to pakļāva.
Taču Kartāga vēl nebija iznīcināta. Tā gan pārstāja pastāvēt kā Vidusjūras lielvara, tā zaudēja arī Spāniju un kontroli pār Vidusjūras salām. Tomēr tā joprojām saglabāja lielu tirdzniecības floti un 2. gadsimta p.m.ē. laikā tajā joprojām visai veiksmīgi plauka tirdzniecība. Lai gan Kartāga Romai vairs nebija nekāds drauds, tās labklājība romiešu patriciešus kaitināja. Tādēļ Roma 149. gadā p.m.ē. uzsāka Trešo Pūniešu karu, kas beidzās pēc trim gadiem ar pilnīgu Kartāgas iznīcināšanu, bet tās iedzīvotāji tika pārdoti verdzībā.
[izmainīt šo sadaļu] Teritoriālā pārvalde
Racionāla bija romiešu pieeja iekarojot jaunas teritorijas. Romas iekarošanas politika būtiski atšķīrās no vairuma citu valstu iekarojumu prakses, kas parasti bija saistīta ar asiņainiem slaktiņiem, laupīšanu un varmācību ne tikai senajos laikos, bet arī pavisam nesenā vēsturē.
Pakļaujot sev jaunu teritoriju, romieši tai parasti piešķīra atsevišķu konstitūciju, kuras ievērošanu uzraudzīja Romas Senāts. Katras teritorijas pārvaldīšanai tika nozīmēts pārvaldnieks, kurš ar prokuratora (par finansēm atbildīga amatpersona) palīdzību bija atbildīgs par viņa pārziņā esošās provinces ikdienas rūpēm.
Katra province bija sadalīta vēl sīkākās teritoriālās vienībās (civitates) – mūsdienu izpratnē – vietējās pašvaldībās (mūsdienu pašvaldību prototips), kuras pamatā parasti bija kāda vietējā cilts vai cilšu grupa, kas apdzīvoja attiecīgo teritoriju pirms tās iekļaušanas Romas impērijas sastāvā. Tātad, veidojot šīs teritoriālās struktūrvienības, tika ņemti vērā attiecīgie objektīvie priekšnosacījumi.
Nākamais solis pēc teritoriālās pārvaldes struktūras izveidošanas bija šo struktūrvienību integrācija vienotā valsts organismā. Ja Grieķijas polišu saimniecisko sasaisti, kā arī politisko un kultūras integrētību vairāk vai mazāk nodrošināja jūra, tad Romai kā pārsvarā sauszemes valstij bija jābūvē ceļi. To Roma arī darīja visā savas pastāvēšanas laikā. Ceļu būvē tika izmantoti vergi, kā arī par kriminālnoziegumu izdarīšanu ieslodzītie cietumnieki. Kā vienu no pirmajiem 4. gadsimtā p.m.ē. sāka būvēt slaveno Apujas ceļu, kas savienoja Romu ar Kapuju. Gadu no gada tas tika pagarināts līdz tika sasniegta Adrijas piekraste. Via Aurelia ceļa būvniecība tika uzsākta 3. gadsimtā p.m.ē. Tas savienoja Romu ar Nicu. Tā drīz visa Itālijas pussala tika pārklāta ar ceļu tīklu, kas, līdz ar augstāk minētajiem organizatoriskajiem faktoriem, padarīja Itālijas pussalu par vienotu organismu, kurā aktīva bija tirdzniecība, pārvietojās cilvēki, vajadzīgajos virzienos operatīvi tika pārdislocētas armijas vienības, notika zināšanu un informācijas apmaiņa.
[izmainīt šo sadaļu] Iekšējās pretrunas
[izmainīt šo sadaļu] Ekonomiskās un sociālās problēmas
Romas provincēs, pateicoties plašajiem iekarojumiem un bagātīgajai vergu ieplūdei ko veidoja karagūstekņi, kā arī pirātu sirojumi un parādos nokļuvuši plebeji, strauji attīstījās uz lēto vergu darbaspēka balstītās latifundijas. Tas ļāva samazināt graudu ražošanas izmaksas, kritās to cenas. Vienlaicīgi tas grāva arī brīvo ģimenes fermu saimniecības. Brīvie zemnieki bija spiesti masveidā pamest savas lauku saimniecības un pievienoties nabadzīgajam pilsētu proletariāta slānim. Tomēr arī pilsētās viņi sastapās ar tām pašām problēmām – gandrīz jebkurā jomā tika nodarbināts lētais vergu darbs. Līdz ar to izrādījās, ka vienlīdz izdevīgi ir strādāt, kā arī nedarīt pilnīgi neko, pārtiekot no lēto graudu saujas, ko nabagiem par velti dalīja valdība.
Tā, pakāpeniski Romas impērijā arvien vairāk pastiprinājās sociālā noslāņošanās, pieauga iekšpolitiskā nestabilitāte. Revolūcijas un vergu sacelšanās kļuva arvien biežākas. Tā, Spartaka vergu sacelšanās 73-71. gadā p.m.ē. satricināja Romu līdz pašiem pamatiem. Pēc tās apspiešanas ap 6 tūkstoši vergu tika sisti krustā pa visu Apujas ceļu no Romas līdz Kapujai par biedu citiem vergiem un uzmundrinājumu vergturiem. Sociālās pretrunas Romas impērijā tomēr bija pārāk samilzušas, lai tās atrisinātu vienkārši pakarot dažus tūkstošus apspiesto.
Brāļu Grakhu 133.-122. g. p.m.ē. piedāvāto zemes reformu, kas paredzēja zemes platību ierobežošanu un tās pārdali nabadzīgajiem iedzīvotājiem, Romas aristokrātija noraidīja, bet paši brāļi gāja bojā. Tika noslepkavoti arī daudzi to piekritēji. Bet pretrunas Romas sabiedrībā turpināja saasināties, līdz 88.-86. g. tās izvērtās asiņainos, nežēlīgos iekšējos karos.
[izmainīt šo sadaļu] Cīņa par varu
Problēmas Romas impērijā sāka parādīties arī militārajā jomā, kad tā bija sagrāvusi savus galvenos pretiniekus un konkurentus. Tā, 146. g. p.m.ē. Roma izpostīja Korintu un noslaucīja no zemes virsas Kartāgu. Liekas, nekas vairs nebija spējīgs apdraudēt vareno impēriju. Tomēr, kā tas nereti mēdz būt, spēks pārvēršas savā pretstatā - vājumā. Leģendārie romiešu karavadoņi, kas bija samaluši putekļos visus, kas uzdrošinājās kaut nedaudz apšaubīt Romas virskundzību, sāka meklēt jaunus pretiniekus. Ārējie ienaidnieki bija sakauti, atlika meklēt iekšējos. Tie bija viņi paši. No šī brīža Romas impēriju arvien vairāk sāka pārņemt dažādu militāro un politisko grupējumu savstarpējās cīņas par varu un ietekmi. Tās reizēm pieklusa, bet tad atkal pieņēmās spēkā, arvien vairāk novājinot valsti. Tā, praktiski viss 1. gadsimts p.m.ē. pagāja gandrīz nepārtrauktā pilsoņu karā, kura rezultātā Roma nonāca tuvu pilnīgam sabrukumam.
Karš aizsākās 88. gadā p.m.ē. ar divu talantīgu, daudzās kaujās rūdītu Romas ģenerāļu un valstsvīru Gaja Marija (157-86.g. p.m.ē.) un Lūcija Kornēlija Sullas (138-78.g. p.m.ē.) nesamierināmu cīņu par varu un ietekmi. Tas arī bija civilā kara sākums. Atzīmēsim, ka šeit parādījās Romas valsts pārvaldes sistēmas vājā vieta – divu konsulu institūts, kas formāli it kā izlīdzināja plebeju un aristokrātijas tiesības, bet īstenībā bija vājš piesegs dziļākām sabiedrības iekšējām pretrunām.
Asiņainajos pilsoņu karos virsroku guva Sulla. Kļuvis par neapstrīdamu Romas valdnieku, viņš nekavējās veikt nobriedušās reformas. Uz laiku bija atrisināta arī galvenā samilzusī ekonomiskā, sociālā un iekšpolitiskā problēma – vergu un plebeju pārapdzīvotība. To skaits nemieru un iekšējo karu gaitā bija krietni sarucis. Tiesa, nogalināti bija arī liels skaits aristokrātu, latifundiju īpašnieku. Bet, tas tikai nozīmēja, ka izdzīvojušiem bagātniekiem vergu pietiks, bet pāri palikušajiem vergiem vēl atradīsies saimnieki. Bet dzīves telpas kā vieniem, tā otriem tagad bija ievērojami vairāk.
Taču tālākā vēsture parādīja, ka Romas problēmas arī šoreiz bija atrisinātas tikai pašā virspusē, īstermiņā. Izrādījās, ka Sullas reformas bija saistītas ar sekām, nevis cēloņiem, kas gala rezultātā ievadīja Romas norietu. Bet cēloņi bija tie paši iepriekšējie kas jau bija izraisījuši agrākās revolūcijas un karus – pāreja no zemes apstrādes zemnieku saimniecībās uz lauku industriju ar vergu darbu tās pamatā; no ģimenes kā saimniekošanas, morāles, disciplīnas, sociālās un politiskās kārtības pamata uz bezpersonisku, beztiesisku klaidoņu un bezpajumtnieku pūli pilsētās. Kā atzīmē vēsturnieks Vils Durans (Will Durant), - ja nabadzībā un postā nonāca ģimene, tā glābiņu meklēja reliģijā. Bet nabadzībā nonācis pūlis izeju meklē sociālā revolūcijā.
[izmainīt šo sadaļu] Sabrukums
[izmainīt šo sadaļu] Sabiedrības degradācija
Neskatoties uz dramatiskajiem notikumiem pirms mūsu ēras pēdējā gadsimtā, Romā pamazām veidojās jauna šķira - uzņēmēji. Tomēr to vairums bija pārāk aizņemti ar saviem darījumiem lai interesētos par oficiālās reliģijas doktrīnām, vēl jo vairāk tādēļ, ka arī senatori un citi augstākās šķiras pārstāvji nespēja noslēpt savu formālo, nereti mākslīgi uzspēlēto attieksmi pret obligātajiem reliģiskajiem rituāliem. Biznesmeņiem bija arī gandrīz vienalga kas būs pie varas – demokrāti, aristokrāti vai diktatori. Viņi bija pārliecināti, kas spēs savās interesēs uzpirkt jebkādu varu un pārvērst to paklausīgā plutokrātijā.
Ar lielu rūpību kādreiz izveidotā, no grieķiem pārņemtā likumdošana patiesībā vairs nedarbojās, jo jebkuru tiesas lēmumu bija iespējams nopirkt. Pirktas un pārdotas tika arī Senāta balsis. Sullas reformas, kas nostiprināja Romas aristokrātijas, patriciešu varu, deva tai iespēju ekspluatēt provinces ar vislielāko nežēlību, ko tā arī jau drīz vien darīja bez mēra sajūtas. Nauda, materiālie resursi straumēm plūda uz Romu, kur bagātība uzkrājās šaura patriciešu, biznesmeņu un pērkamu politiķu slāņa rokās, bet provinces grima arvien lielākā nabadzībā un postā. Savukārt biznesmeņi, aristokrāti, senatori sacentās savas bagātības klajā izrādīšanā.
Bagātības pārpilnībā augstākā šķira arvien vairāk degradējās. Kā liecina seno vēsturnieku apraksti, senatori vārtījušies pa gultu līdz pat pusdienām. Daudzi to dēli, tā vietā lai nodotos mācībām vai cīņas prasmes apgūšanai, ģērbās un izrotājās ar dārgakmeņiem raibi kā papagaiļi. Salaistījušies ar smalkām smaržām tie klīda pa ielām kā kurtizānes. Par modes lietu kļuva no grieķiem patapinātās biseksuālās attiecības, pirtīs līdz vēlai naktij risinājās geju spēles un rotaļas. Romieša ģimeni neviens necienīja, ja tai nepiederēja vismaz viena pils, papildus vēl arī villa kādā iecienītā kūrortā, kur saimniekus, to draugus un viesus apkalpoja un izklaidēja vergu pulki – kalpi, istabenes, ziņneši, sekretāri, muzikanti, ārsti, dzejnieki, pavāri utt.
Arvien nestabilākas kļuva arī ģimenes. Laulāto draugu neuzticība un laulību šķiršana bija parasta parādība, daudzi vīrieši un sievietes dzīvoja kopā neslēdzot laulības. Bagātajās romiešu ģimenēs bērni bija arvien retāka parādība, šinī ziņā „izpalīdzēja” kāda inovācija – kontracepcijas metodes. Arī daudzas pārtikušo romiešu sievietes savu dzīvi un brīvo laiku daudz labprātāk veltīja mākslai, literatūrai, poēzijai vai vienkārši patīkamai, dīkai laika pavadīšanai, nekā bērnu audzināšanai. Tai pat laikā prostitūcija pilsētās plauka un zēla, pērkamas sievietes un smukulīgi jaunekļi bija dabūjami jebkurā dienas un nakts stundā.
Romā bagātības, pārticības un greznības koncentrēšanās šaurā sabiedrības augšējā slānī arvien vairāk kontrastēja ar nabadzības izplatīšanos plašā vienkāršo iedzīvotāju vidē, nemaz nerunājot par beztiesiskajiem vergiem. Arvien vairāk īstenojās Lukrēcija sludinātais – varbūt dievi arī ir, bet viņi nekādi neietekmē cilvēku dzīvi.
[izmainīt šo sadaļu] Republikas agonija
Šajā situācijā nevarēja būt cita iznākuma, kā vien jaunas sacelšanās un iekšējie kari. Lai gan kopš Sullas reformām nebija pagājis ne desmit gadu, sociālie nemieri Romas impērijā atsākās ar jaunu spēku. Tā, 71. gadā p.m.ē. sākās dramatiskā vergu sacelšanās leģendārā Spartaka vadībā. Viņa vadītā vergu armija sakāva pēc kārtas vairākas romiešu armijas. Sacēlušies vergi 3 gadus plosījās pa visu Itālijas pussalu.
Vergi tika sakauti, Spartaks nogalināts, tūkstošiem vergu tika sisti krustā, bet miers Romas impērijā bija īslaicīgs. Jauna asiņaina plebeju sacelšanās notika 65. gadā p.m.ē. Romas politiķa Lūcija Katilina vadībā, kura arī tika nežēlīgi apspiesta.
Katilīna plāns, kurš neguva atbalstu starp Romas bagātniekiem bija – norakstīt visus nabago parādus bagātajiem un tādējādi mīkstināt asās sociālās pretrunas, kas bija samilzušas Romas sabiedrībā. Pret Katilīna plānu asi uzstājās arī Cicerons – pazīstams tā laika Romas literāts, politiķis un orators. Cicerona viedoklis uzvarēja un Roma turpināja grimt izvirtības un korupcijas slīkšņā arvien dziļāk.
Romas Asamblejā par pozitīvu balsojumu tajā vai citā jautājumā atklāti tika maksāta nauda. Katrs Asamblejas loceklis, kuram par balsojumu bija samaksāts, tika atzīmēts īpašā sarakstā. Ja balsojums tomēr bija negatīvs, draudēja nāve vai labākajā gadījumā viņš tika piekauts līdz nāvei, bet viņa māja tika nodedzināta. Pēc kāda kaut kādu iemeslu dēļ „nepareiza” balsojuma Tibra, kā rakstīja Cicerons, bijusi pilna ar pilsoņu līķiem, arī pilsētas kanalizācija bija piebāzta ar tiem. Organizēt izrēķināšanos ar nevēlamiem vai nežēlastībā kritušiem politiķiem vai kādām citām netīkamām personām, nebija nekāda problēma, jo Roma mudžēja no bandītiem, kurus varēja nolīgt jebkuru uzdevumu veikšanai. Arī ārpus pilsētām, pa ceļiem siroja laupītāju bandas. Bagātākie mēdza nolīgt gladiatoru komandas, kas tos apsargāja ceļojumos.
Valsts, frakciju un politisko grupējumu savstarpējās cīņas dēļ, drošību pilsētās nebija iespējams garantēt. Valsts vara faktiski bija pilnībā degradējusies. Situāciju varēja glābt tikai diktatūra. To sākot ar 60. gadu p.m.ē. nodibināja trīs Romas ģenerāļi un valstsvīri. Tie bija Marks Licinijs Krass – kurš komandēja armiju, kura apspieda Spartaka revolūciju, Cēzars, kurš tanī brīdī vēl bija Spānijas pārvaldnieks un Pompejs, Cēzara znots, kurš bija ieguvis karavadoņa popularitāti karojot vēl Sullas vadībā, bet vēlāk apspiežot sacelšanos Spānijā. Šī trīs vīru diktatūra iegāja vēsturē kā triumvirāts.
Pompejs ar armijas palīdzību drīz vien likvidēja laupītāju un marodieru bandas pilsētu ielās un tuvākajā apkārtnē. Tomēr, kā vēl Sullas laikā, tā bija cīņa ar sekām, ne iemesliem. Bija nepieciešamas plašākas reformas. Bet triumvirāts to veikšanai un pat situācijas stabilizēšanai valstī nebija efektīvs veidojums. Pēc Cēzara meitas, Pompeja sievas Jūlijas nāves 54. gadā p.m.ē. un Krasa bojāejas kādā no kaujām Āzijā, 53. gadā p.m.ē. tas arī izjuka. Saskaņā ar triumvirāta agrāko vienošanos, Cēzars atradās Gallijā, kuras pārvaldnieks viņš bija. Tādēļ reālā vara šinī brīdī izrādījās Pompeja rokās, kurš vienīgais no triumvirāta kā konsuls bija palicis Romā.
Pompejs nolēma atbrīvoties no Cēzara, kuru viņš, ne bez pamata, uzskatīja par savu sāncensi. Starp abiem sāncenšiem sākās cīņa, kuras rezultātā virsroku guva Cēzars. Pēdējie viņa pretinieki tika sakauti Spānijā 45. g. p.m.ē. Tagad Cēzars bija palicis vienīgais visās Romas zemēs un provincēs, kura rokās bija reāla, ar militāru atbalstu nodrošināta vara. Viņš kļuva par šo zemju diktatoru uz visu savu atlikušo mūžu. Tas arī bija Romas republikas gals un Romas impērijas sākums.
