Cicerons

Vikipēdijas raksts

Šis raksts ir jāuzlabo, lai tas ievērotu Vikipēdijā pieņemto stilu un/vai formatēšanu. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, tos var pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā.

Marks Tullijs Cicerons

Marks Tullijs Cicerons visas Senās Romas labākais orators, zināms arī kā jurists, politiķis, filozofs un literāts. Ļoti daudz lasīja. Oratora karjeru iesāka tiesā kā aizstāvis (advokāts). Tajā laikā dominē divi daiļrades stili: 1) Aziāniskais daiļrinas stils (radies Mazāzijā), tas ir krāšņs, izskaistināts, patētisks. Runasveids ir frāžains, ritmisks (bieži vien saistīts dzejā). 2) Atiskais stils (radies Atikā) ļoti vienkāršs, lakonisks. Pirmas Cicerona runas ir aziāniskajā stilā, bet vēlāk viņš pievēršas mērenam (savam) runasveidam. Runu apkopojums „Runas pret Katilīnu“. Cicerons ir tipisks senāta aizstāvis, savukārt Katilīns taisa pret to sazvērestību, Cicerons Katilīnu atmasko (viņu sauc par tēvijas glābēju). Cicerona politiskie uzskati bija svārstīgi un nekonsekventi. Viņš bija dedzīgs Romas patriots un aizstāvēja republikas ideju. „Runas pret Katilīnu“ ir labākais romiešu daiļrunas paraugs, to stils ir svinīgs un emocionāli iedarbīgs. Cicerons, pēc paša atzinuma, centās ne tikai pierādīt savas tēzes, „mācīt“ (docere), bet arī sagādāt baudu klausītājiem (delectare) un viņis ietekmēt (movere). Runas parasti būvētas pēc tradicionālās grieķu shēmas. Ievadam seko izklāsts, kas bieži ir tendenciozs un vienpusīgs, pēc tam ir argumentācija, kurā ļoti prasmīgi tiek izmantotas liecinieku liecības, bet spilgtajā epilogā orators visiem līdzekļiem cenšas izraisīt tiesnešu lidzjūtību. Cicerons pielietojis „izvēršanu“, smalki ironizējis, alegoriski like runāt nedzīviem priekšmetiem. Īsi teikumi mijas ar gariem, mākslinieciski uzbūvētiem periodiem, kas parasti sadalīti līdzīgās daļās (locekļos). Periodi ir ritmizēti, jo locekļu beigās un visa perioda noslēgumā (klauzulā) tiek ievērots pantmērs. „..Ai, laiki, ai tikumi!“ (o tempora, o mores!) saka Cicerons, pārmetot Katilīnam. Cicerons cenšas vairāk ietekmēt ar māksliniecisko formu, nekā ar faktiem, reizēm uzsverot nebūtiskus apstākļus, noklusējot svarīgus. Cicerona teorētiskie darbi par daiļrunu: „Par oratoru“, „Brūts“, „Orators“ u. c., ko viņš, sekojot Platonam un Aristotelim, sarakstījis dialogu veidā, viņš popularizē sengrieķu sasniegumus daiļrunas mākslā un pemēro tos romiešu retorikas prasībām. „Brūtā“ Cicerons izklāsta romiešu daiļrunas vēsturi, vērtē vairāk nekā 200 runātāju teiktās runas — pirmais romiešu literatūrvēsturiskais darbs. Cicerona izpratnē daiļruna cieši saistīta ar politiku, jo ideālam oratoram nav jāaprobežojas tikai ar tisu, bet tam jābūt vispirms valsts darbiniekam — visousīgi attīstītam cilvēkam, viņam jāzin filozofija, vēsture un literatūra, lai ilustrētu savas runas ar piemēriem. Pats Cicerons bija viens no sava laika izglītotākajiem cilvēkiem. Savos filozofiskajos traktātos Cicerons iepazistināja romiešus ar hellēnistiskās filozofijas virzieniem, ar stoiķiem, Akadēmijas mācību, epikūrismu u. c. (viņa darbi ir labs palīgs grieķu filozofu uzskatu izzināšanai). Filozofijā Cicerons nav oriģināls, lielākoties sajauc un pārstrādā grieku darbus, mepieslienoties pilnīgi nevienam virzienam. Cicerons uzstājies pret zīlēšanu, māņticību, dažādiem aizspriedumiem. Noliedzot upurus un orākulus, izsmejot pareģus, atzist, ka religija valstī ir napieciešama sabiedriskās kātības uzturēšanai.