Pauls Valdens
Vikipēdijas raksts
|
||||||||||
|
Pauls Valdens (vācu: Paul Walden, krievu: Пауль (Павел Иванович) Вальден; dzimis 1863. gada 14. jūlijā Rozulā, "Pīpēnos"; miris 1957. gada 22. janvārī Gammertingenē, Vācijā) bija latviešu izcelsmes ķīmiķis.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Biogrāfija
Dzimis Rozulas pagastā 1863. gadā kā 13. bērns latviešu zemnieku ģimenē, studējis ķīmijas tehnoloģiju Rīgas politehnikumā pie Vilhelma Ostvalda (absovējis 1888.), ar kuru arī vēlāk uzturējis ciešas koleģiālas attiecības. Turpinājis studijas Pēterburgas universitātē. Promocijas darbu aizstāvējis Leipcigas universitātē Vilhelma Ostvalda vadībā (1891.), papildinājies Minhenē, 1893. gadā Odesas universitātē nokārtojis maģistra eksāmenu. 1894. gadā uzaicināts strādāt par ķīmijas profesoru Rīgas Politehniskajā institūtā, bijis tā direktors (1902.–1905). 1898. gadā aizstāvējis zinātņu doktora grādu Pēterburgā par zinātnisko darbu "Stereoķīmijas materiāli". Bijis Pēterburgas Zinātņu akadēmijas Ķīmijas laboratorijas vadītājs (1911.–1918). Vadījis Rīgas Politehnisko institūtu pēc tā evakuācijas uz Maskavu Pirmā Pasaules kara laikā (1917.–1918). 1918. gadā Maskavā dibinājis Krievijas Pārtikas zinātniski tehnisko institūtu. 1919. gadā iecelts par Latvijas Augstskolas pirmo rektoru. 1919. gada augustā pārcēlies uz dzīvi Vācijā, kur vadījis Neorganiskās ķīmijas katedru Rostokas universitātē. Pēc Otrā Pasaules kara kā viesprofesors lasījis lekcijas ķīmijas vēsturē Tībingenes universitātē Vācijā.
Pauls Valdens bija Pēterburgas ZA, Vācu Dabaspētnieku akadēmijas "Leopoldina" īstenais loceklis, Somijas ZA goda loceklis, Getingenes ZA, Francijas institūta, Ženēvas Nacionālā institūta korespondētājloceklis, PSRS ZA goda loceklis, Londonas Ķīmijas biedrības, Starptautiskās Farmācijas vēstures biedrības, Starptautiskās Paracelza biedrības u. c. goda loceklis.
[izmainīt šo sadaļu] Galvenie atklājumi
Valdens strādājis plašā zinātniskajā laukā, kas aptvēra organisko, neorganisko un fizikālo ķīmiju. Zinātniskās pamatintereses saistījās ar stereoķīmiju un neūdens šķīdinātāju elektroķīmiju. 1895. gadā viņš pirmais aprakstīja molekulu centrālā atoma konfigurācijas maiņu pie noteiktām aizvietošanas reakcijām, kas nosaukta par Valdena apgriezenību (Walden inversion, Waldensche Umkehr). Aprakstījis etilamonija nitrātu kā pirmo zināmo jonu šķidrumu[1]. Sarakstījis vairākas grāmatas ķīmijas vēsturē, nozīmīgs ir 1949. gada izdevums.
[izmainīt šo sadaļu] Publikācijas
- Очерк истории химии в России, в кн.: Ладенбург А., "Лекции по истории развития химии от Лавуазье до нашего времени", пер. с нем., Од., 1917
- Теории растворов в их исторической последовательности, П., 1921
- Optische Umkehrerscheinungen (Waldensche Umkehrung), Braunschweig, 1919
- Elektrochemie nichtwässeriger Lösungen, Lpz., 1924.
[izmainīt šo sadaļu] Atsauces
- ↑ P. Walden, Bull Acad. Imper. Sci., St Petersburg, 1914
[izmainīt šo sadaļu] Avoti
- Paul Walden (1950). "Aus den Erinnerungen eines alten chemischen Zeitgenossen". Naturwissenschaften 37 (4): 73-81. doi:10.1007/BF00631950.
- Georg Lockemann (1953). "Paul von Walden, dem Nestor der Chemie, zum 90. Geburtstage am 26. Juli 1953". Naturwissenschaften 40 (14): 373-374. doi:10.1007/BF00589294.
- P. Günther (1933). "Paul Walden zum 70. Geburtstag". Angewandte Chemie 46 (30): 497 - 498. doi:10.1002/ange.19330463002.
[izmainīt šo sadaļu] Ārējās saites
- Biogrāfija no Rostokas universitātes (vāciski)
- Paula Valdena biogrāfija Encyclopedia Britannica] (angliski)