Melnā nāve
Vikipēdijas raksts
Melnā nāve (reizēm arī melnais mēris) bija pandēmija Eirāzijā un Ziemeļāfrikā 14. gs. vidū. Tiek lēsts, ka tajā mira vismaz 75 miljoni cilvēku. Par tās visticamāko izraisītāju tiek uzskatīts buboņu mēris. Līdz pat 18. gadsimtam Eiropā turpinājās dažāda apmēra mēra uzliesmojumi, kurus, visticamākais, izraisīja tā pati slimība, tomēr šis jautājums ir strīdīgs. Reizēm apzīmējums "melnā nāve" tiek attiecināts arī uz vēlākajiem mēra uzliesmojumiem vai mēri kā tādu.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Slimība
Pastāv vairākas teorijas par to kāda slimība bijusi melnā nāve. Ir zināms, ka melnā nāve izplatījās ļoti strauji un vairums slimnieku mira 3-5 dienas pēc simptomu parādīšanās. Rakstiskajos vēstures avotos minētie simptomi ir buboņi, zilimelni plankumi uz ādas, asiņu atvemšana, deguna asiņošana īsi pirms nāves. Inficēties varēja kā tiešā saskarē ar slimniekiem vai viņu līķiem tā arī lietām vai vietām ar kurām viņi saskārušies. Ar slimību inficējās arī vistas, suņi, kaķi, mērkaķi, vērši, aitas un ēzeļi. Slimība Eiropā līdz tam nebija pazīstama. Populārākais variants ir buboņu mēris, tomēr šai hipotēzei izvirzīti vairāki pretargumenti.
[izmainīt šo sadaļu] Buboņu mēra teorija
Buboņu mēri izraisa baktērija Yersinia pestis, kuru pārnēsā melnās žurkas. No žurkām uz cilvēku slimību pārnes inficējušās blusas. Pēc 2-7 dienu inkubācijas perioda, kura laikā baktērijas izplatās limfvadu sistēmā. Pēc tam sākas drudzis, drebuļi, caureja, galvassāpes un inficētie limfmezgli pietūkst veidojot buboņus. Ja slimības laikā iegūts plaušu karsonis vai arī baktērijas sāk vairoties asinsritē slimnieks var izplatīt infekciju klepojot. Inficējoties šādā veidā sākas cits slimības paveids - pneimoniskais mēris - un buboņi neparādās.
[izmainīt šo sadaļu] Pretargumenti buboņu mēra teorijai
Dažos melnās nāves skartajos reģionos buboņu mēri izplatošās žurkas nedzīvoja, piemēram Islandē, kur tās nejauši tika ievestas tikai 19. gadsimtā no melnās nāves mira divas trešdaļas iedzīvotāju. Vēsturiskie avoti vēsta, ka slimība izplatījās saskarē ar slimniekiem - žurkas un blusas netiek minētas. Buboņu mēris, pat mūsdienās, neizplatās tik strauji kā melnā nāve, tomēr to varētu izskaidrot ar to, ka šī slimība nekad nebija skārusi pandēmijas upurus un tiem nebija vispār nekādas imunitātes pret to. Imunitātes trūkums izskaidrotu arī daudz augstāku mirstību nekā parasti novērota buboņu mērim. No otras puses tiek iebilsts, ka, lai gan pret melno nāvi ar laiku izveidojās imunitāte, pret buboņu mēri tā neveidojas. Melnās nāves straujo izplatību parasti skaidro ar pneimonisko mēri, taču tas ir rets. Yersinia pestis baktēriju pēdas nav atrastas izmeklējot melnās nāves upuru mirstīgās atliekas, tomēr līdz šim izdarīti tikai atsevišķi pētījumi un tajos izmantoto metožu precizitāte tiek apšaubīta Tiek norādīts, ka klimatiskie apstākļi kādos izplatījās melnā nāve nav piemēroti buboņu mēra baktērijām. Buboņu mērim, neskatoties uz nosaukumu, nav raksturīga plaša buboņu izplatīšanās pa visu ķermeni.
[izmainīt šo sadaļu] Sibīrijas mēra teorija
Sibīrijas mēris ir otra populārākā teorija. Sibīrijas mēri izraisa baktērija Bacillus anthracis, kura sastopama augsnē; to var iegūt arī, saskaroties ar inficētiem lopiem vai to produktiem. Nonākušas organismā, baktērijas uzbrūk imūnsistēmai, vairojoties imūnšūnās, līdz tās pārplīst, atbrīvojot baktērijas, kuras, nonākot asinsritē, sāk izdalīt toksīnu, kas bojā citas šūnas un audus, strauji samazinot šķidruma daudzumu organismā. Inkubācijas periods ilgst 2-14 dienas. Sibīrijas mērim atkarībā no inficēšanās veida ir trīs paveidi. Respiratorās infekcijas simptomi ir līdzīgi saaukstēšanās un gripas simptomiem, tiem seko elpošanas orgānu sistēmas sabrukums. Ja inficēšanās notikusi, norijot izraisītāju, raksturīgi simptomi ir asiņu atvemšana un smaga caureja. Inficējoties caur ādu, veidojas sarkani, niezoši izsitumi, kas kļūst par melnām čūlām, kas plešas plašumā. Abos pimajos gadījumos neārstēts Sibīrijas mēris gandrīz vienmēr beidzas letāli, inficējoties caur ādu - 20% gadījumu.
[izmainīt šo sadaļu] Vīrusu infekcijas teorija
Daži epidemiologi 2001 gadā paziņoja, ka melno nāvi varētu būt israisījis Ebolas vīrusam līdzīgs vīruss nevis baktērija. Viņi savu teoriju pamatoja norādot, ka pētot kādas Anglijas baznīcas pierakstus viņi esot secinājuši, ka melnajai nāvei bijis daudz ilgāks inkubācijas periods nekā buboņu mēra epidēmijām, apmēram 30 dienas, kas varētu izskaidrot melnās nāves plašo izplatību - ilgāka inkubācijas perioda laikā inficētais var pagūt ar slimību inficēt vairāk cilvēku plašākā apvidū nekā īsākā. Tāpat viņi norāda, ka mūsdienu Eiropā daudz plašāk kā dažās citās pasaules daļās sastopama imunitāte pret Ebolas viīrusu, ko varētu izskaidrot ar pārmantotu imunitāti pret melno nāvi
[izmainīt šo sadaļu] Vairāku slimību teorija
Viduslaikos vairākas slimības ar līdzīgiem simptomiem mēdza uzskatīt par vienu un to pašu slimību, tāpēc pastāv uzskats, ka melnā nāve patiesībā bijušas vairākas slimības. Tas varētu izskaidrot melnās nāves izplatību cilvēku kontaktu ceļā, īpaši Islandē, jo ne buboņu, ne Sibīrijas mēri parasti šādā ceļā neizplatās, turklāt nevienai no šīm slimībām neatbilst visi zināmie melnās nāves simptomi.
[izmainīt šo sadaļu] Izplatība
Melnā nāves izcelšanās vieta nav skaidri zināma, visticamāk tā sākās centrālajā Āzijā vai tālajos austrumos no kurienes slimība pa Zīda ceļu izplatījas pārējā Āzijā līdz pat Melnajai jūrai, kur ar to inficējās itāļu tirgotāji, kuri aizveda slimību uz Eiropu. Jau pirms pandēmijas sākuma slikti laikapstākļi, karš un bads dažādās pandēmijas skartajās vietās bija novārdzinājuši iedzīvotājus. Ķīnā no 1205 līdz pat 1353 gadam norisinājās pilsoņu karš, kura dēļ bija traucēta gan tirdzniecība, gan lauksaimniecības darbi tādejādi izraisot bada gadījumus. 13. gadsimta beigās klimats staruji kļuva vēsāks. Eiropā 1335. gadā, pēc spēcīgām lietusgāzēm, sākās bads, Lielbritānijs salās plosījās iekšēji kari, turklāt 1337. gadā sākās Simtgadu karš, kas skāra Ziemeļrietumeiropu. Dažos Eiropas reģionos bads bija tiktāl novājinājis iedzīvotājus un ekonomiku, ka tie nespēja atkopties. Pirms melnās nāves Rietumeiropā, sevišķi mūsdienu Beļģijā plosījās tīfa epidēmija, turklāt ap 1318. gadu izplatījās arī kāda lopu sērga, reizēm uzskatīta par Sibīrijas mēri. Bads un slimības izraisīja ekonomisko depresiju Eiropā, palielinājās nabadzība un noziedzības līmenis.
[izmainīt šo sadaļu] Melnā nāve Āzijā
Ap 1333. gadu melnā nāve parādījās Ķīnā, kur 1353 gadā sākās plaša epidēmija, kura skāra arī Mongoliju. Diezgan ticams, ka tirgotāju karavānas un mongoļu armijas izplatīja slimību pa Lielo zīda ceļu - ir zināms slimības uzliesmojums 1238 - 1339 gadā pie Isikula ezera Lielā zīda ceļa vidū, relatīvi tuvu lielākajiem Zīda ceļa atzariem uz Indiju un Āzijas ziemeļiem. 1347. gadā melnā nāve parādījās lielākajās Austrumāzijas tirdzniecības metropolēs Konstantinopolē un Trabzonā. Tajā pašā gadā Krimas pussalā esošajai Dženovai piederošajai tirdzniecības kolonijai Kafai uzbruka Zelta orda, kuru atbalstīja Venēcijas republika. Sākās ilgstošs aplenkums, kura laikā uzbrucēji, kuru spēkus ievērojami bija novārdzinājusi slimība, nolēma izmantot slimības upuru līķus kā ieroci un ar katapultām pāršāva tos pilsētas mūriem, tādejādi izplatot infekciju pilsētā. Dženoviešu tirgotāji mēģināja glābties ar kuģiem bēgot uz Sicīliju un aizveda melno nāvi uz Eiropu.
[izmainīt šo sadaļu] Melnā nāve Eiropā
No Itālijas melnā nāve izplatījās uz ziemeļrietumiem līdz 1348. gada jūnijam uzliesmojot Francijā, Spānijā Portugālē un Anglijā, pēc tam izplatība turpinājās uz austrumiem Vācijā un Skandināvijā. Krievijā melnā nāve iespējams nonāca tieši no āzijas nevis no Eiropas, tur slimība parādijās 1351. gadā. Livonijā slimība izplatījās 1352-1353 un visvairāk skāra igauņu apdzīvoto teritoriju. Neskatoties uz starujo un plašo izplatību melnā nāve tikpat kā neskāra Poliju, daļu Vācijas, Beļģijas, Nīderlandes, Spānijas un Francijas.
[izmainīt šo sadaļu] Sekas
[izmainīt šo sadaļu] Rietumeiropa
Pēc 1350. gada Eiropas kultūra ar vien vairāk pievērsās nāves tematikai, valdīja pesimisms. Mākslā parādījās tumši nāves attēlojumi. Tāpat arī literatūrā tika piesaukta nāve un pastardiena.
Melnā nāve Rietumeiropā izraisīja arī galēju uzskatu rašanos - releģisko ekstrēmismu un ksenofobiju. Notika uzbrukumi visa veida minoritātēm - ebrejiem, ubagiem, spitālīgajiem, svētceļniekiem un musulmaņiem, kuri tika vainoti visās nelaimēs. Uzskatīja, ka lepra un citas ādas slimības ir bojātas dvēseles ārējā pazīme. Ebreji tika vainoti neticībā un grēcīgumā. Jūdaisms prasīja ebrejiem ievērot tīrību, tāpēc ebreji nedzēra no publiskajām akām, tādēļ viņus vainoja slimības izraisīšanā, saindējot akas. Šo pašu reliģisko likumu un arī sociālā izolētības, dzīvojot geto, dēļ, ebreji kļuva par melnās nāves upuriem retāk, kas vēl vairāk stiprināja uzskatu, ka slimību izraisījuši ebreji. Naidu pret ebrejiem izraisīja netikai iesīkstējušas reliģiskās nesaskaņas, bet arī fakts, ka ebreji bieži atradās karaļa aizstāvībā un šādi uzbrucēji pauda savu nepatiku pret sava valdnieka īstenoto politiku. Pēc šiem uzbrukumiem lielākā daļa ebreju emigrēja uz Poliju un Krieviju.
Melnā nāve pastiprināja Eiropas ekonomikas lejupslīdidi, kas bija sākusies jau gadsimta sākumā.
Eiropas valdības nespēja veikt pretpasākumus melnās nāves izplatībai, jo nebija zināms, kas to izraisa. Vairākums valdnieku aizliedza pārtikas eksportu un sāka vajāt melnā tirgus spekulantus, noteica cenas griestus labībai un aizliedza plaša apmēra zvejniecību. Labākajā gadījumā šie likumi izrādījās praksē neieviešami, sliktākajā - veicināja lejupslīdi. Piemēram, Anglija, kas bija smagi cietusi, nevarēja iepirkt citās zemēs graudus, jo Francija bija aizliegusi eksportu, bet vairumā citu valstu, strādnieku trūkuma dēļ, bija radušies zaudējumi lauksaimniecībā un neveidojās labības uzkrājumi. Lielāko daļu labības, kuru izdevās sagādāt nolaupīja pirāti, lai pārdotu melnajā tirgū. Notika plašas zemnieku sacelšanās.
Melnā nāve noveda pie neticības baznīcas amatpersonām, kuras nespēja izpildīt savus solījumus izdziedēt slimos un padzīt slimību. Neviens, ieskaitot baznīcu, nezināja, kas izraisa saslimšanu - populārākās teorijas bija indīgi garaiņi, planētu stāvoklis un Dieva sods. Tas vēl vairāk palielināja nepatiku pret baznīcu daudzi pievienojās citām reliģiskajām grupām, piemēram, flagelantiem, kuri mēģināja padzīt sērgu šaustot sevi ar pātagām, cerībā izdzīt grēkus. Sabiedrībā pieauga interese par alternatīvām releģijas formām. Melnajā nāvē smagi cieta klosteri, jo slimie meklēja palīdzību tieši tur - rezultātā apmira lielākā daļa kristiešu garīdznieku. Garīdzniecību atjaunoja ar nepieredzējušiem mācītājiem, kuriem nevien trūka pieredze, bet arī pārliecība par to ko viņi dara, tāpēc cilvēku acīs baznīcas tēls pasliktinājās vēl vairāk. Sociālo lomu, kuras agrāk bija spēlējusi, tagad novājinātā baznīca ieņēma garīgas.
Samazinājās ticība alķīmijai kā medicīnai, kas līdz tam bija visai pierasta parādība, sāka izzust, jo alķīmiķu dziras reti kad palīdzēja un mēdza pat pasliktināt slimības gaitu. Alķīmiķi bieži kā pretlīdzekli melnajai nāvei ieteica lietot alkaholu, kas izraisīja alkahola patēriņa strauju pieaugumu visā Eiropā.
Pirms melnās nāves Eiropa bija pārapdzīvota un populācijas straujā samazināšanās iespējams izraisīja algu celšanos, samazināja resursu trūkumu - bija vairāk brīvas zemes un vairāk ēdiena, tomēr nezināmu iemeslu dēļ iedzīvotāju skaits turpināja samazināties līdz pat 1420. gadam Melnā nāve palielināja iedzīvotāju mobilitāti, jo zemnieki vairs nejuta tik lielu vajadzību palikt pie savām tradīcijām. Pēkšņais lētā darbspēka zudums Rietumeiropā izraisīja konkurenci darba devēju vidū - strādniekiem tika piedāvātas lielas algas un dažādas brīvības. Visticamākais tieši melnās nāves izraisītās pārmaiņas sabiedrībā noveda pie Renesanses un Reformācijas, un, iespējams, pat pie Kapitālisma. Melnā nāve daudzejādā ziņā uzlaboja izdzīvojošo zemnieku stāvokli Darbspēka trūkuma dēļ viņiem bija lielāka vara un vairāk pieejamas lauksaimniecības zemes, tomēr ieguvumus Eiropā aptvēra tikai, kad 1470 gadā atkal sāka pieaugt iedzīvotāju skaits. Tomēr šīm pārmaiņām pretojās augstākās aprindas un tika izdoti likumi, ar laiku tika ieviesti likumi, kas ierobežoja zemnieku rīcības un īpašuma brīvību vai arī ieviesa algu griestus - mērķis bija novērst zemnieku iekļūšanu augstākajā sabiedrībā, tāpēc tika uzskatīts par nepieļaujamu, ka zemnieks varētu par sevis nopelnīto iegādāties un lietot tai piedienīgo.
[izmainīt šo sadaļu] Musulmaņu pasaule
Musulmaņi tāpat kā eiropieši uzskatīja melno nāvi par dieva sūtītu, bet atšķirībā no kristiešiem neuzskatīja to par sodu cilvēcei, viņi uzskatīja, ka epidēmija ir Dieva sūtīta žēlastība mirt mocekļa nāvē musulmaņiem, bet sods tikai neticīgajiem. Tāpat tika pieņemts, ka musulmanim nevajadzētu ne pamest melnās nāves skartu zemi, ne doties uz tādu un, ka melnajai nāvei nevar būt pārnēsētājs, jo tā nāk tieši no Dieva. Musulmaņiem gan ar laiku kļuva grūtāk turēties pie šiem uzskatiem, jo sāka parādīties pierādījumi, ka slimībai, tomēr ir pārnēsātājs. Tāpat sareežģījumus sagādāja fakts, ka 1349. gadā slimība uzliesmoja Mekā, kas bija pretrunā ar pravieša Muhameda solīto, ka neviena slimība nekad neuzbruks ne Mekai, ne Medīnai, musulmaņu garīdznieki centās to skaidrot ar lielo neticīgo skaitu, kas dzīvoja Mekā. Melnā nāve atstāja smagas militāras, ekonomiskas un sociālas sekas musulmaņu pasaulē. Melnā nāve ižšķīra vairāku musulmaņu pasaulē tolaik notiekošo karu rezultātu. Ievērojamais iedzīvotāju zudums no kura musulmaņu pasaulei tā arī neizdevās atkopties tiek uzskatīts par vienu no iespējamajiem iemesliem kāpēc Eiropas kultūra un zinātne ar laiku apsteidza Islāma pasaules sasniegumus.
