Karadarbība Tuvajos Austrumos (Pirmais pasaules karš)
Vikipēdijas raksts
| Karadarbība Tuvajos Austrumos | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Pirmais pasaules karš | |||||||||
 |
|||||||||
|
|||||||||
| Karotāji | |||||||||
 Osmaņu impērija Vācijas impērijas karaspēka misija |
.svg/20px-Flag_of_Russia_(bordered).svg.png){kind=small} Krievijas impērija Armēnija
|
||||||||
| Spēki | |||||||||
| 2'850'000 2 <800'000 |
|||||||||
| Upuri | |||||||||
| 550'000 nogalināti 891'000 ievainoti 240'000 saslimuši 239'000–250'000 gūstekņi vairāki desmiti tūkst. dezertējuši |
|||||||||
| Osmaņu (turku) karaspēka kājinieku skaits visā armijā samazinājies par 60%, salīdzinājumā ar pirmskara armiju. | |||||||||
| 1. pasaules kara karadarbības lauki |
|---|
| Eiropa Balkāni – Rietumu fronte – Austrumu fronte – Itālijas fronte Tuvie Austrumi Āfrika Āzija un Klusais okeāns Citur |
| Kaukāza operācija |
|---|
| Sarikamisa – Malazgirta – Vana – Koprukoja – Erzuruma – Erzindžana – Bitlisa – Karakilise – Sardarapata – Bašabarana – Baku |
| Mezopotāmijas operācija |
|---|
| Fao nokāpšana – Basra – Kurna – Essina – Ktesifona – Umm-at-Tubal –Kuta (1.) –Šeihs Sāads – Vadi – Hanna – Dudžaila – Kuta (2.) – Bagdāde – Samaras ofensīva – Džebelhamlina – Istabulata – Ramada – Šarkata |
| Galipoli operācija |
|---|
| Karadarbība jūrā – Anzac – Helles – Krītija (1.) – Krītija (2.) – Krītija (3.) – Ravines ieplaka – Saribaira – Krītijas vīnogu audzētava – Vientuļā priede – Suvla – Neka – Čunukbaira – Līkā zobena kalns – Kalns 60 |
| Sīnaja un Palestīnas operācija |
|---|
| Sueca – Romani – Magdaba – Rafa – Gaza (1.) – Gaza (2.) – Gaza (3.) – Bīršeba – Mugaras kalni – Jeruzāleme – Megido |
Pirmā pasaules kara karadarbība Tuvajos Austrumos notika starp Sabiedrotajiem – Lielbritāniju, Krieviju un Armēniju – vienā pusē un Centrālajām lielvalstīm – Osmaņu impēriju un Vācijas impēriju – otrā pusē. Karš sākās 1914. gada 29. oktobrī, konflikti tika izbeigti 1918. gada 30. oktobrī un 1920. gada 29. oktobrī tika parakstīts miera līgums. Karadarbība šajā reģionā bija apjomīgākā un tā tiek iedalīta četrās galvenajās militārajās operācijās: Sīnāja un Palestīnas operācija, Mezopotāmijas operācija, Kaukāza operācija un Galipoli operācija. Tām arī pieskaitāmas mazākas operācijas: Arābijas operācija, Adena un Persija.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Iesākums
1914. gada novembrī Centrālajām lielvalstīm pievienojas Osmaņu impērija, saskaņā ar slepeno Osmaņu-Vācu savienības līgumu. Osmaņu impērija faktiski karā iesaistījās, kad 1914. gada 29. oktobrī tās kara flotes kuģi sāka Odesas apšaudi.
[izmainīt šo sadaļu] Notikumi
[izmainīt šo sadaļu] 1914
Mezopotāmijas operācija: jau 1914. gadā sākas pirmās kaujas. Kaujas vairumā gadījumu notika Tigras upes ielejā (tag. Irākas teritorija), kā arī aptvēra atsevišķas kaujas Persijas jūras līča krastā, Basrā, vairākās kaujās pie Kutas un Bagdādes.
Kaukāza operācija: notika Kaukāzā un austrumu Anatolijā. Decembrī un novembrī Osmaņu impērija cieta nežēlīgu sakāvi Sarikamisas kaujā.
[izmainīt šo sadaļu] 1915
Mezopotāmijas operācija: Osmaņu impērijai sākotnēji veicās, atvairot ienaidnieku iebrukumu, tomēr pēc neveiksmīgā Kutas aplenkuma, situācija krasi izmainījās uz otru pusi.
Kaukāza operācija: Krievija uzsāk ofensīvu. Augsto kalnu apvidū bija grūti pārvietot karaspēku, bet neskatoties uz šķēršļiem, krievi guva ievērojamus panākumus.
Galipoli kauja: 25. aprīlī sākas Dardaneļu operācija, kas Austrālijā, Jaunzēlandē un Ņufaudlendā pazīstama arī kā Galipoli. Britu un franču kopējās operācijas mērķis bija ieņemt Osmaņu impērijas galvaspilsētu Konstantinopoli (tag. Stambula). Operāciju sāka ar jūras spēku centieniem forsēt Dardaneļus. Tiklīdz Sabiedrotie saprata, ka sākums ir neveiksmīgs, tika nolemts sākt jaunu operāciju, lai iekarotu Dardaneļu Eiropas pusi. 1915. gadā tika uzsākta sauszemes operācija Turcijas pussalā Galipoli (turku valodā: Gelibolu). Sauszemes operācija izgāzās un rezultātā bija nogalināti apmēram 131'000 kareivju, bet ievainoti – 262'000.
Arābu sacelšanās: sākās 1915. gadā, kad Ēģiptē bāzētie briti iedrošināja un pamudināja pie Sarkanās jūras (tag. Saūda Arābija) dzīvojošos arābus sākt sacelšanos pret Osmaņu impērijas varu.
Sīnaja un Palestīnas operācija: Osmaņu impērija sāka karadarbību Sīnaja pussalā ar mērķi iegūt savā kontrolē Suecas kanālu. Tomēr uzbrukums neizdevās.
[izmainīt šo sadaļu] 1916
Arābu sacelšanās: 1916. gadā, summējoties diplomātiskam spiedienam un nepatikai pret Osmaņu impērijas jauno valdību (trīs pašā), Mekas šerifs Huseins ibn Ali uzsāka apvērsumu. Apvērsuma vadība tika uzticēta diviem viņa dēliem: Irākas Faisalam I un Jordānas Abdullaham I, lai gan pašu apvērsumu plānoja un faktiski vadīja Arābijas Lourenss (Tomass Edvards Lourenss).
Sīnaja un Palestīnas operācija: uzsākusi divus uzbrukumus Sīnaja pussalai, Osmaņu impērija mēģināja izpostīt vai saņemt savā varā Suecas kanālu. Abi uzbrukumi (1915 un 1916) bija neveiksmīgi un bija salīdzinoši ļoti dārgi. Briti pārgāja ofensīvā un iebruka austrumos Palestīnā. Divas reizes izgāzās mēģinājumi ieņemt Osmaņu fortu Gazā, kas izraisīja lielas pārmaiņas britu komandsastāvā.
[izmainīt šo sadaļu] 1917
Mezopotāmijas operācija: britu spēki reorganizējās un 1917. gada martā ieņēma Bagdādi.
Kaukāza operācija: 1917. gadā Krievija izstājas no kara un Osmaņu impērijai ar Brestļitovskas līgumu izdodas atgūt pirmskara teritorijas.
Arābu sacelšanās: apvērsums izdodas, jo tam ļoti palīdzēja ģenerāļa Allenbija Palestīnas iekarošana.
Sīnaja un Palestīnas operācija: 1917. gada nogalē Allenbija Ēģiptes ātrās reaģēšanas spēki satriec Osmaņu impērijas karaspēku, ieņem Gazu un ieņem Jeruzālemi neilgi pirms Ziemassvētkiem. Šo uzvaru īpaši aktīvi popularizēja kā lielu panākumu visos Sabiedroto preses izdevumos.
Lielbritānija pārņem savā kontrolē visu Jeruzālemes apkārtni. Lai arī šim ieguvumam nebija lielas nozīmes karā, ar to tika likti pamati jaunās Izraēlas valsts izveidei 1948. gadā.
[izmainīt šo sadaļu] 1918. gada oktobris – konfliktu beigas
Līdz ar Mudrosas pamiera līguma noslēgšanu tiek pielikts punkts karadarbībai Tuvajos Austrumos. Līgumu paraksta 1918. gada 30. oktobrī uz britu kuģa Agamemnons, Lemnosas salas Mudrosas ostā.
[izmainīt šo sadaļu] 1920. gada 10. augusta miera līgums
1920. gada 10. augustā tiek noslēgts Sevras līgums ar Osmaņu valdību, bet Turku nacionālā kustība to noraidīja un tas nestājās spēkā.
[izmainīt šo sadaļu] Karaspēks
[izmainīt šo sadaļu] Osmaņu impērija
Pirmajā pasaules karā Osmaņu impērija bija savākusi iespaidīgu, bet neefektīvu armiju. Visas Osmaņu impērijas ofensīvas izgāzās un visi labākie ģenerāļi bija vācieši (Limans von Sanders, Barons von der Golcs, Erihs von Falkenhajns un Kress von Kressenšteins) ar tikai vienu spēcīgu turku komandieri – Mustafa Kemalu pašā. Arī visu jaunāko kara tehniku bija projektējuši vācieši.
Aizstāvot savas pozīcijas, Osmaņu karaspēks parasti bija spējīgs atvairīt visnežēlīgākos uzbrukumus, kuru rezultātā gāja bojā tūkstošiem britu un krievu, neauglīgos uzbrukumos turku pozīcijām. Tomēr turki tikai vienu reizi efektīvi aizstāvējās un visbiežāk zaudēja tad, kad devās pretuzbrukumos vai uzbrukumos.
Atšķirībā no 1918. gadā izformētās Austroungārijas armijas, Osmaņu armijas atsevišķas daļas līdz pat kara beigām palika neskartas. Osmaņi zaudēja savu karaspēju Palestīnā un Mezopotāmijā, bet liela un spēcīga armijas daļa palika pie galvaspilsētas Konstantinopoles. 1918. gadā Osmaņu armija bija spējīga atgūt visu savu agrāko teritoriju Armēnijā un pat sasniedza Baku neilgi pirms kara beigām. Šis panākums netiek vērtēts kā kaut kas īpašs, bet ar šādu karadarbību Osmaņu armija parādīja, ka tā joprojām ir spēcīgs militārs spēks.
Neskatoties uz atsevišķiem epizodiskiem panākumiem, Osmaņu armija bija vājš sabiedrotais Vācijas impērijai šajā karā. Ja nebūtu saņemts vāciešu atbalsts, Osmaņu armiju būtu sagrāvuši jau 1915. gadā.
