Josifs Staļins
Vikipēdijas raksts
Josifs Džugašvili, biežāk pazīstams ar vārdu Josifs Staļins (krievu: Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu: იოსებ ჯუღაშვილი; 1879. gada 21. decembrī, Gori (toreiz Krievijas impērijā, tagad Gruzijā) - 1953. gada 5. martā Kuncevā pie Maskavas) - gruzīnu izcelsmes padomju politiķis.
No 1922. gada līdz 1953. gadam Staļins bija PSKP ģenerālsekretārs, tomēr no 20.-to gadu beigām faktiski valdīja kā neierobežots diktators. Šajos gados Staļins papildus Ģenerālsekretāra amatam ieņēma arī citus valsts amatus, bet valstī tika ieviests Staļina personības kults. PSRS Staļina laikā tiek uzskatīta par totalitāras valsts paraugu.
Staļina valdīšanas laikā no agrāras Krievijas, veicot piespiedu kolektivizāciju un industrializāciju, tika izveidota pasaules mēroga lielvalsts, kas bija spēcīga rūpniecības un militārajā nozarē. Vienlaikus PSRS, salīdzinoši ar citām Eiropas valstīm, izcēlās ar valsts iedzīvotāju zemo dzīves līmeni, kas bija rezultāts tam, ka Staļins vairāk rūpējas par valsts militāri-industriālo varenību, nevis iedzīvotāju labklājību. Savu mērķu realizēšanai tika izmantotas plaša mēroga masu represijas.
2.pasaules kara laikā PSRS, kopā ar Sabiedrotajiem - Lielbritāniju un ASV, guva uzvaru karā pret nacistisko Vāciju un Japānu. Kara rezultātā Eiropa uz vairāk kā 50 gadiem sadalījās divās naidīgās nometnēs.
Staļins ir uzskatāms arī par Latvijas neatkarības iznīcināšanas 1940. gadā galveno arhitektu un represīva režīma nodibināšanas autoru Latvijas PSR.
Tā kā visas ziņas par Josifu Staļinu viņa valdīšanas laikā tika stipri cenzētas un pārveidotas, ir ļoti maz ticamu avotu par Staļina dzīvi. Papildus tam tā ir apaugusi ar daudzām leģendām un izdomājumiem.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Bērnība un jaunības gadi
Josifs Džugašvili (bērnībā saukts par Soso) piedzima 1878. gada 18. decembrī Kartlijas pilsētā Gori kurpnieka ģimenē. Divi vecākie Josifa brāļi nomira agrā bērnībā, un viņš auga kā vienīgais bērns ģimenē. Tēva darbnīca bankrotēja, tādēļ Josifa tēvs bija spiests strādāt apavu fabrikā Tiflisā. Reti pavadīdams laiku ģimenē un stipri dzerdams, viņš bieži sita gan savu sievu, gan dēlu, tāpēc kāds Soso bērnības draugs vēlāk rakstīja, ka Soso izveidojās par cietu un bezsirdīgu personu, kuru neviens nekad nebija redzējis raudam. 1888. gadā Staļina tēvs pameta ģimeni un, kā vēsta baumas, tika nosists kādā Tiflisas krogā.
8 gadu vecumā Staļins sāka iet vietējā baznīcas skolā. Tā kā viņa krievu valodas zināšanas bija visai trūcīgas (visu mūžu viņs runāja krieviski ar jūtamu akcentu), bet mācības notika tikai krieviski, skolā viņam klājās visai grūti, tomēr 14 gadu vecumā viņš iestājās jezuītu vadītajā Tiflisas garīgajā seminārā, kur papildus dziedāja vietējā korī un sacerēja dzeju.
[izmainīt šo sadaļu] Revolucionārā darbība
Mācoties garīgajā seminārā viņš pievērsās marksismam un iestājās KSDSP. 1899. gadā viņš pameta mācības tieši pirms gala eksāmeniem. Oficiālā versija ir, ka marksisma propagandas dēļ, tomēr ticamāk, ka vienkārši neierodoties uz eksāmeniem. Kopš tā laika Staļins kļuva par profesionālu boļševiku partijas darbinieku, kurš nelegāli darbojās Aizkaukāza reģionā.
1903. gadā Staļins aprecējās ar Jekaterinu Svanidzi - kāda gruzīnu boļševika māsu. 1907. gadā viņam piedzima dēls - Jakovs Džugašvili, tomēr 1907. gadā Jekaterina mira ar tuberkulozi. Staļins esot atzinis, ka pēc sievas nāves viņam vairs nebija nekāda žēluma pret cilvēkiem.
Pēc 1905. gada revolūcijas Staļins vadīja banku aplaupīšanas partijas kases papildināšanas vajadzībām, un tas nodrošināja Staļina iekļaušanu boļševiku partijas CK 1912. gada Prāgas konferencē.
1909. gadā Staļins tika arestēts un izsūtīts trimdā uz Sibīriju, bet pēc Februāra revolūcijas ieradās Petrogradā.
Staļina devums boļševiku politiskajā teorijā bija niecīgs - būdams emigrācijā Vīnē, viņš sarakstīja brošūru "Marksisms un nacionālais jautājums".
[izmainīt šo sadaļu] Revolūcija un pilsoņu karš
Pirms Oktobra revolūcijas Staļins bija viens no boļševiku partijas vadošajiem darbiniekiem, tomēr nespēlēja galveno lomu bruņotās sacelšanās organizēšanā un vadīšanā, kurā lielāka nozīme bija Ļeva Trocka darbībai. Pirms sacelšanās pretēji Ļeņinam uzskatīja, ka Kerenska valdība nav jāgāž.
Pēc revolūcijas uzvaras Staļins tika iecelts par Nacionalitāšu lietu Tautas komisāru, un šo posteni ieņēma līdz 1923. gadam. Krievijas Pilsoņu kara laikā bija kara komisārs vairākās frontēs. Pazīstamākā no tām ir darbība Caricinas frontē pret Krasnova spēkiem.
1922. gada 3. aprīlī Staļins tika ievēlēts par VK(b)P CK ģenerālsekretāru, un šo amatu viņš saglabāja līdz mūža beigām. Amats tolaik tika uzskatīts par ne pārāk nozīmīgu, tādu kā partijas "personāla pārvaldi", tomēr Staļina rokās tas izveidojās par visietekmīgāko valstī.
[izmainīt šo sadaļu] Ceļā uz varu
[izmainīt šo sadaļu] Sabiedrības pārveide
[izmainīt šo sadaļu] Kolektivizācija
[izmainīt šo sadaļu] Industrializācija
[izmainīt šo sadaļu] Zinātne un kultūra
[izmainīt šo sadaļu] Lielais terors
[izmainīt šo sadaļu] 2. pasaules karš
[izmainīt šo sadaļu] Pēckara gadi
[izmainīt šo sadaļu] Staļina nāve un tās ietekme
[izmainīt šo sadaļu] Staļins darbībā
Staļina organizētajās represijās bojā gājuši apmēram 20 miljoni cilvēki. 5 miljoni, tā saucamo "kulaku" un citu zemnieku, kas nogalināti 1929-1933. 5 miljoni mirušo Ukrainas badā, ko mākslīgi izraisīja padomju vara. 5 miljoni nošautu militārpersonu 1933.-1953. gadam. 5 miljoni mirušo GULAG nometnēs. Pilnīgi visi Krimas tatāri, Volgas vācieši un čečeni tika izsūtīti uz Sibīriju un Kazahstānu.
1937. gadā Politbirojs atļāva nopratināšanā izmantot spīdzināšanu.
Sarkanajā armijā tika arestēti un nošauti 3 no 5 maršaliem, 13 no 15 armijas ģenerāļiem, 8 no 9 admirāļiem, 50 no 57 armijas korpusu komandieriem, 154 no 186 divīziju komandieriem, 16 no 16 armijas komisāriem, un 25 no 28 armijas korpusu komisāriem.
Staļina paraksts tikai 1937-1938. gados ir uz vismaz 681 692 cilvēku nošaušanas pavēlēm.
| Priekštecis: - |
PSKP ģenerālsekretārs 1922–1953 |
Pēctecis: Ņikita Hruščovs |
~
