Andrejs Višinskis
Vikipēdijas raksts
|
||||||||||||||||||
Andrejs Višinskis (Андрей Януарьевич Вышинский; dzimis 1883. gada 10. decembrī [v.s. 28. novembrī], miris 1954. gada 22. novembrī) bija krievu padomju jurists, vēlāk — diplomāts. Višinskis bija poļu izcelsmes, labi runāja angliski, izcili franču valodā.
Dzimis aptiekas īpašnieka un mūzikas skolotajas ģimenē.
1901. gadā iestājās Kijevas universitates juridiskajā fakultatē, bet to pabeidza tikai 1913. gadā, jo vairākkārt pārtrauca mācības. 1903. gadā iestājās meņševiku partijā. 1908. gadā atradās cietumā vienā kamerā ar Staļinu. Pēc mācību beigām pasniedza Baku privāta ģimnāzijā, nodarbojās ar advokatūras praksi.
Pēc Oktobra revolūcijas kļuva par milicija komisāru Maskavā. Tikai 1920. gadā pievienojās boļševikiem (viņš bija vienīgais, kuram Staļins devis rekomendāciju iestājai kompartijā).
No 1923. gada bija prokurors PSRS augstakajā tiesā. No 1925. līdz 1928. gadam bija Maskavas valsts universitātes rektors. 1920. gadu beigās strādāja valsts aparātā iestādēs, kas saistītas ar izglītību.
1928. gadā bija apsūdzētājs Šahtu lietā - vienā no pirmajām Staļina laika paraugprāvām. No 1931. līdz 1933. gadam bija KPFSR prokurors. No 1933. gada — PSRS ģenerālprokurora vietnieks, 1935. gadā tika iecelts par PSRS ģenerālprokuroru. Bija valsts apsūdzētājs 1936. - 1938. gada Maskavas procesos. Nacistiskās Vācijas Tautas tiesas (Volksgerichtshof) prezidents Rolands Freislers uzskatīja Višinski par paraugu un studēja viņa prāvas.
No 1937. līdz 1950. gadam bija PSRS Augstākās padomes deputāts. Kopš 1939. gada Komunistiskās partijas Centrālās komitejas loceklis. No 1939. līdz 1944. gadam bija PSRS Tautas komisāru priekšsēdētāja vietnieks. Vienlaikus no 1940. līdz 1946. gadam bija PSRS ārlietu tautas komisāra 1. vietnieks, no 1946. gada marta — vietnieks, bet no 1949. gada 4. martā — ārlietu ministrs.
1940. gada 18. jūnijā A. Višinskis ieradās Latvijā kā PSRS pilnvarotais sarunām ar Latvijas prezidentu un pārraudzīja marionešu valdības izveidi un Latvijas iekļaušanu PSRS. 1945. gadā viņš Rumānijā izveidoja komunistu pārvaldi.
Pēc Staļina nāves Višinskis tika pazemināts par PSRS ārlietu ministra 1. vietnieku un PSRS pastāvīgo pārstāvi ANO. Nomira ASV, Ņujorkā mīklainos apstākļos.[1] Kremēts un apglabāts Kremļa sienā Maskavā.
Višinskis bija daudzu darbu autors kriminālprocesa teorijā. Tajos viņš izvirzīja "vainas prezumciju", kurā galvenais pierādījums bija apsūdzētā atzīšanās izmeklēšanas laikā. Šie darbi kalpoja par pamatu kriminālprocesiem 1936. — 1938. gadā, apsūdzot daudzas amatpersonas un citas nevēlamas personas "valsts nodevībā". Par darbu "Tiesu pierādījumu teorija" (Теория судебных доказательств в советской юстиции) 1947. gadā viņš saņēma Staļina prēmiju.
Pēc PSKP XX kongresa 1956. gadā Višinska prakse tika nosodīta un viņa grāmatas vairs netika uzskatītas par mācību līdzekļiem.
[izmainīt šo sadaļu] Atsauces un piezīmes
- ↑ Oficiālā versija ir, ka Višinskis miris no sirdstriekas. Savukārt Krievijas Federācijas generālprokuratūras mājaslapā rakstīts, ka izdarījis pašnāvību
