Lielbritānijas Karaliste

Vikipēdijas raksts

Karalistes karogs

Lielbritānijas karaliste (precīzāk - Apvienotā Lielbritānijas karaliste, angļu: Kingdom of Great Britain/United Kingdom of Great Britain) tika izveidota apvienojoties ūnijā Anglijas karalistei un Skotijas karalistei 1707. gadā, un pastāvēja līdz 1800. gadam (pēc tam Lielbritānijas un Īrijas apvienotā karaliste).

Satura rādītājs

1 Iekšpolitika XVIII gs.
2 Ārpolitika XVIII gs.
- 2.1 Koloniālpolitika
3 Ārējās saites

[izmainīt šo sadaļu] Iekšpolitika XVIII gs.

1707. gadā Lielbritānija un Skotija apvienojas personālūnijā - viens parlaments, kopīgas robežas, nauda, nodokļi.

Iekšpolitikā valda koorupcija - parlamenta deputātu balsis un mandātus pērk un pārdod gandrīz vai oficiāli.

Iekšpolitikā krīze no 1745. g. līdz 1748. gadam, kad Čarlzs Eduards Stjuarts ieradies Skotijā, mēģina atgūt Skotijas troni.

Viljams Pits jaunākais (1759.-1806.) kā premjerministrs pilnībā atbrīvojās no karaļa varas, apkaroja parlamenta deputātu korupciju, izveidoja parlamentāro monarhiju: faktiskā vara parlamenta rokās, valdība politiski atbildīga parlamentam. 1794. gadā apturēja Habeas Corpus Act darbību.

[izmainīt šo sadaļu] Ārpolitika XVIII gs.

XVIII gs. sākumā Eiropu pārņēma karš par Spānijas mantojumu (Lielbritānija, Holande, Austrija, Zviedrija pret Franciju, Spāniju un Bavāriju). Lielbritānija centās konfliktu uzkurināt vēl vairāk, lai nepieļautu Spānijas un Francijas tuvināšanos. Bez tam, konfliktā novājinātās Eiropas lielvalstis nespēja aizkavēt Lielbritānijas aktivitātes Vestindijā un Ostindijā, kur Lielbritānija nostiprinājās gan teritoriāli, gan ekonomiski. 1703. gadā Lielbritānija ieņēma Gibraltāru.

1708. gadā Ziemeļu karš Ziemeļaustrumeiropā - aktīvi atbalsta Krieviju, lai sagrautu Zviedrijas dominanti Baltijas jūras tirdzniecībā.

1713. gadā ar Utrehtas mieru panāca, ka Francija atteicās atbalstīt Stjuartus. Ieguva Hudzonas baseinu, Ņūfaundlendu, Jaunkaledoniju; monopoltiesības uz vergu tirdzniecību Spānijas kolonijās. Nīderlande bija izpostīta, un vairs nevarēja konkurēt ar Lielbritāniju. Lielbritānijas kara flotē 250 kaujas kuģi; ekonomiskais uzplaukums. Valsti vada premjerministrs (R.Vopols).

1714. gadā tronī kāpa Hanoveres dinastija. Georgs I gandrīz nemaz neiejaucās parlamenta darbā, un vienīgā tā vēlme bija ar Lielbritānijas spēkiem aizstāvēt Hanoveru pret kaimiņu tīkojumiem.

1718. gadā savienība ar Austriju un Franciju pret Spāniju - tā rezultātā ievērojami pieauga Lielbritānijas ietekme Jaunajā pasaulē.

1739. gadā Spānija sāka apkarot kontrobandistus savās kolonijās, kas izraisīja Lielbritānijas uzbrukumu tai. Šajā laikā Lielbritānija praktiski neiejaucās starptautiskajos konfliktos, ārpolitikā vadoties tikai no savām ekonomiskajām interesēm.

1740. gadā Lielbritānija aktīvi iesaistās karā par Austrijas mantojumu, atbalstot Prūsiju un novājinot Austriju, taču pēc 1742. gada sāka atbalstīt Austriju.

Septiņgadu karā (1756.-1763.) Anglija atbalsta finansiāli Prūsiju, karo ar Franciju (premjerministrs Viljams Pits). Tādā veidā tika novājināti Habsburgi. Aktīva cīņa ar Franciju par hegemoniju uz jūras (līdz pat Napoleona sagrāvei). 1762. gadā pieteica karu Spānijai un atņēma tai Kubu un Filipīnas. 1763. gadā Lielbritānija ieguva Kanādu, Luizianu, Floridu (Senegalā), salas Karību jūrā un Vidusjūrā.

[izmainīt šo sadaļu] Koloniālpolitika

1767. gadā ierīkoja Ziemeļmerikas kolonijās preču muitnīcas, kas izraisīja pirmos konfliktus ar kolonistiem.

1773. gadā - t.s. Bostonas tējas dumpis. 1775. gadā notiek pirmās bruņotās sadursmes starp karaspēku un kolonistu miliciju.

1776. gadā 13 kolonijas pasludināja neatkarību no metropoles.

1777. gadā kolonijas izveido federāciju - ASV; aktīva karadarbība ar metropoles armiju.

Divas tendences ārpolitikā - attiecības ar dumpīgajām kolonijām, un attiecības ar Eiropas valstīm, lai tās neatbalstītu koloniju seperātismu. Francija aktīvi atbalstīja dumpīgās kolonijas gan diplomātiski, gan finansiāli, gan militāri. 1778. gadā Lielbritānija pieteica karu Francijai (kura bija oficiāli atzinusi ASV un sāka tai palīdzēt). 1779. gadā karā iesaistās Francijas sabiedrotā Spānija. 1780. gadā Lielbritānija pieteica karu Holandei. Pēc sakāves 1783. gadā Lielbritānija atzina koloniju neatkarību, taču līdz pat 2. Neatkarības karam neatmeta mēģinājumus tās atkal atgūt.

1793. gadā pēc Luija XVI nāves Lielbritānija pieteica karu Francijai. Kontinentā tās karadarbība ne visai neveiksmīga, taču bija plaši ieguvumi kolonijās (atņemot tās arī Francijas piespiedu sabiedrotajiem). Savukārt Francija aktīvi atbalstīja īru sacelšanos 1796. gadā.

Sākot ar 1798. gadu aktīvi tuvinās Krievijai. Lielbritānija aktīvi ieņēma vadošo lomu cīņā pret Napoleona Franciju. Kara laikā un pēc uzvaras (Vīnes kongresa laikā) aktīvi īstenoja savu veco ārpolitikas taktiku - kamēr Eiropā karo, aktivizēt savu darbību kolonijās. Vīnes kongress atzina visus Lielbritānijas koloniālos iekarojumus.