Latvijas mākslas vēsture
Vikipēdijas raksts
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] XVIII gs. otrā puse - XIX gs. vidus
XVIII gs. beigās visa tagadējās Latvijas teritorija tika pievienota Krievijas Impērijai, taču vācu muižniecība vēl visu XIX gadsimtu cīnījās par salīdzinošu autonomiju Vidzemei un Kurzemei. Muižniecības ienākumi ļāva celt pilis, kuru arhitektūrā sākotnēji joprojām dominēja baroks, taču parādījās arī krietni modernākais klasicisms, kurš uzplauka XIX gs. sākumā. Muižniecība nodarbojās arī ar mākslas darbu kolekcionēšanu (izcilākās - Kurzemes hercoga, Rīgas rātskunga kolekcijas).
Nozīmīgākie XIX gs. sākuma mākslas centri bija Rīga un Jelgava, kur jau 1775. gadā bija nodibināta Pētera akadēmija (vēlāk - Jelgavas ģimnāzija). Rīgā periodiski parādījās ārzemju mākslas izstādes. Pirmā Baltijas mākslinieku uzstāde notika 1842. gadā Melngalvju namā. Daudzi mākslinieki brauca izglītoties uz ārzemēm - parasti Tērbatu vai Pēterburgu.
Šajā laikā arvien lielāku nozīmi ieguva stājglezniecība, taču mākslā joprojām lielākoties darbojās vācbaltieši. Līdz ar pievienošanos Krievijas Impērijai pastiprinājās krievu mākslā valdošo vēsmu ietekme. Stājglezniecībā XVIII gs. beigās un XIX gs. sākumā saplūda klasicisms un romantisms; klasicisms kļuva par visa XIX gs. akadēmiskās mākslas pamatu. Klasicisms veicināja aktīvāku pievēršanos mitoloģisku un vēsturisku ainu glezniecībai. XIX gs. bija raksturīga vecmeistaru atdarināšana vai kopēšana.
XIX gs. pirmajā pusē glezniecībā aktualizējās arī Vācijā populārais bīdermeiera stils, kam raksturīgas detaļas, pilsoniska romantika, ikdienišķums.
Lielu nozīmi šajā laikā ieguva arī ainavu glezniecība, kurā figurēja gan romantizētas svešzemju ainavas, gan glezniecības kanoniem piemērotu vietējo ainavu gleznojumi.
Nozīmīgākie šī laika mākslinieki bija animālists Johans Heinrihs Baumanis, zīmētājs un akvarelists Johans Kristofs Broce un vēsturisku un mitoloģisku ainu gleznotājs Johans Lēberehts Eginks.
[izmainīt šo sadaļu] XIX gs. otrā puse
1818. gadā Kurzemē, 1819. gadā Vidzemē un 1861. gadā Latgalē tika atcelta dzimtbūšana, kā rezultātā sākās ekonomiska augšupeja, attīstījās pilsētas. Parādījās daudzi jauni celtņu tipi (stacijas, rūpnīcas), tika uzcelts liels daudzums dzīvokļu namu. Latvijas tēlotājā mākslā šajā posmā dominēja eklektisms, kas ietver arī neogotiku, neorenesansi, neobaroku u.tml.
1870. gadā Rīgā tika izveidota Rīgas Mākslas veicināšanas biedrība, kas nodarbojās ar mākslas izstāžu rīkošanu.
1872. gadā Rīgā tika nodibināta Vācu amatnieku biedrības Amatniecības skola, kur varēja apgūt ne vien amatu, bet arī mākslas pamatus, piemēram, zīmēšanu un perspektīvu; nopietnu mācību iestāžu mākslas jomā Latvijā vēl nebija, izņemot Arhitektūras nodaļu Politehnikumā, ko atklāja 1869. gadā. 1889. gadā tika izveidota Rīgas Arhitektu biedrība.
Tieši XIX gs. otrajā pusē sevišķi attīstījās arhitektūra. Šajā laikā Rīgā tika uzceltas vai pārbūvētas tādas celtnes kā Rīgas Birža (1852-1855, arhitekts - H. J. Bose), neogotikas stilā pārbūvētais Rīgas Lielās ģildes nams (1853-1859, arhitekts - K. A. Beine), Rīgas Pilsētas teātris (mūsdienās - Nacionālā opera; 1860-1863, arhitekts - L. Bonštets), Mazās ģildes nams (1964-1866, arhitekts - J. D. Felsko), Sv. Ģertrūdes baznīca (1864-1866, arhitekts - J. D. Felsko), Kristus piedzimšanas pareizticīgo katedrāle (1875-1884, arhitekts - R. A. Pfūgs), Salamonska cirka ēka (1886-1889, arhitekts - J. F. Baumanis), kuras kupolā kā būvmateriāls izmantotas dzelceļa sliedes. Pirmais akadēmiski izglītotais latviešu arhitekts bija Jānis Frīdrihs Baumanis.
Latviešu glezniecību šajā laikā ietekmēja krievu mākslas attīstība, jo daudzi mākslinieki izglītojās Pēterburgā. Pēterburgas Mākslas akadēmijā šajā laikā dominēja klasicisma, romantisma un reālisma apvienojums. Tematiski visbiežāk tika gleznoti darbi ar mitoloģiskiem un vēsturiskiem sižetiem. Populārākā bija eļļas tehnika.
Šajā laikā parādījās pirmie profesionālie latviešu mākslinieki, no kuriem par nozīmīgākajiem uzskata Oto Bērtiņu un Jāni Staņislavu Rozi. Par būtiskāko gadsimta vidus latviešu mākslinieku uzskatāms Kārlis Hūns, otrs ievērojamākais XIX gs. latviešu mākslinieks ir Jūlijs Feders.
[izmainīt šo sadaļu] XIX gs. beigas un XX gs. sākums
XIX gs. beigās Pēterburgā, kur studēja liela daļa latviešu izcelsmes mākslinieku, tika izveidots pulciņš "Rūķis", kura mērķis bija radīt patstāvīgu latviešu mākslu un kurā iesaistījās tādi nozīmīgi mākslinieki kā Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Jānis Valters, Jūlijs Madernieks, Ādams Alksnis, Teodors Zaļkalns, Rihards Zariņš, Artūrs Baumanis.
Šajā laikā arhitektūrā aktualizējās jūgendstils (Rīgā gandrīz puse tās centra apbūves ir jūgendstila ēkas), kā arī tā paveids nacionālais romantisms, taču joprojām tika celtas atsevišķas eklektisma stila ēkas, piemēram, klasicisma stila Rīgas Pilsētas II teātris (tagad Nacionālais teātris), ko pēc A. Reinberga projekta uzcēla 1900.-1902/ gadā, ķieģeļu neogotikas Biržas komercskola (tagadējā Latvijas Mākslas akadēmija), kas tika uzcelta 1902-1905. gadā pēc V. L. Bokslafa projekta, neobaroka Rīgas Pilsētas mākslas muzejs (tagad - Nacionālais mākslas muzejs), kas tika uzcelts 1905. gadā pēc Vilhelma Neimaņa projekta.
Jūgendstila ietvaros pastiprināta uzmanība tika piešķirta namu iekštelpu veidojumam. Par prioritāti projektēšanā kļuva funkcija un stilistiskā vienotība. Jūgendstilu, it sevišķi dekoratīvo jūgendstilu, raksturo ornamenti, augu un fantastisku dzīvnieku figūras, ģeometriskas formas, apaļi logi, izliektas formas, nacionālajā romantismā - stilizēti etnogrāfiski ornamenti. Bieži jaunajās ēkās bija paredzēts arī lifts. Jūgendstilā uzcelti daudzi Rīgas īres nami. Slavenākie Rīgas jūgendstila arhitekti ir Mihails Eizenšteins, Konstantīns Pēkšēns, Eižens Laube, Reinholds Šmēlings. Paralēli jūgendstilam Rīgas arhitektūrā attīstījās arī neoklasicisms. Daudzas Mežaparka dzīvojamās mājas celtas, izmantojot gan jūgendstila, gan neoklasicisma paņēmienus.
Jūgendstila iezīmes bija manāmas arī glezniecībā paralēli reālismam un simbolismam. Parādījās arī impresionisma un postimpresionisma glezniecības elementi.
XX gadsimta sākumā parādījās arī pirmie profesionālie latviešu tēlnieki - Gustavs Šķilters, Teodors Zaļkalns un Burkards Dzenis. Visi trīs izglītojās Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā. Latviešu agrīnās tēlniecības raksturu lielā mērā noteica Matveja Čižova skola (viņš pasniedza Štiglica skolā), "Rūķis" un Ogista Rodēna darbi (visi trīs tēlnieki izglītojās arī Parīzē Rodēna darbnīcā). Tēlnieki nodarbojās ar dabas pētniecību, atainoja raksturīgo, strādāja ar bronzu un marmoru, kā arī cietajiem akmeņiem (piemēram, granītu), kurā nav iespējams attēlot sīkas detaļas.
Gadsimta sākumā latviešu glezniecība spēcīgi ietekmējās no dažādiem Eiropas modernisma virzieniem - fovisma, kubisma, krievu simbolisma, postimpresionisma, nedaudz - ekspresionisma un futūrisma. Pirmais modernisma parādībām latviešu mākslā pievērsās Voldemārs Matvejs.
[izmainīt šo sadaļu] XX gs. pirmā puse
1921. gadā tika nodibināta Latvijas Mākslas akadēmija, kas nozīmēja, ka radās iespēja studēt mākslu Latvijā. Paralēli iespēja studēt mākslu bija arī Rīgas Tautas augstskolas Zīmēšanas un gleznošanas studijā, kā arī citās mākslas un amatniecības skolās un studijās. Strauji auga profesionālu mākslinieku skaits, veidojās mākslinieku grupas (piemēram, Rīgas mākslinieku grupa jeb Ekspresionistu grupa, Neatkarīgo mākslinieku vienība, "Zaļā vārna" ut.tml.).
Monumentālajā tēlniecībā XX gs. pirmajā pusē darbojās tādi tēlnieki kā Kārlis Zāle, Teodors Zaļkalns un Kārlis Zemdega.
