Latīņu alfabēts

Vikipēdijas raksts

Latīņu alfabēts izveidojās aptuveni 6. gadsimtā pirms Kristus. Latīņu valoda un latīņu alfabēts izplatījās Romas impērijā un turpināja pastāvēt arī pēc tās sabrukuma. Kad Eiropas tautas sāka veidot savu nacionālo rakstību, par pamatu visbiežāk izmantoja latīņu alfabētu: angļi 7. gadsimtā, vācieši 8. gadsimtā, franči 9. gadsimtā, itālieši 10. gadsimtā, zviedri 13. gadsimtā, čehi 13. gadsimtā, poļi 14. gadsimtā un vēlākajos gadsimtos citas tautības. Veidojot nacionālos alfabētus, izmantoja visus vai pārsvarā visus pamatburtus, dažkārt veidojot jaunus. Dažādo valodu īpatnējās skaņas tika apzīmētas

ar savienotiem burtiem;
ar diviem vai trim blakus burtiem, piemēram: sh, sch, th;
papildinot dažus burtus ar diakritiskām zīmēm - svītriņām, komatiem, jumtiņiem, punktiņiem u.c., piemēram, ā, ķ, š, ä.

Viduslaikos bija izplatīts īpašs latīņu alfabēta burtu tips - gotiskie burti jeb fraktūra. Šie burti bija izlocīti, ar smailiem, asiem stūriem. Gotiskais raksts sevišķi populārs bija Vācijā un Zviedrijā. Latīņu alfabētu ar papildinājumiem un grozījumiem lieto lielākā daļa Eiropas tautu, izņemot bulgārus, grieķus, serbus, krievus, baltkrievus, ukraiņus, arī visās Amerikas valstīs un Austrālijā, daļa Āfrikas valstu, izņemot arābu zemes un Etiopiju, dažās Āzijas valstīs (Turcijā, Indonēzijā, Vjetnamā). Latīņu alfabētu lieto apmēram 30% pasaules iedzīvotāju.

Latīņu alfabēts ir pasaulē visizplatītākais alfabēts. Tajā ir 23 burti:

A, B, C, D, E, F, G, H, I, K, L, M, N, O, P, Q, R, S, T, V, X, Y, Z

Lielākoties dažādās valodās ievieš papildu modificētus burtus (piem., Á, Ů, Ò), vai nelieto dažus pamatkomplekta burtus (latviešu valodā: q, w, x, y).

Latviešu valodai tiek lietots modificēts latīņu alfabēts, kurā ir 33 burti:

A, Ā, B, C, Č, D, E, Ē, F, G, Ģ, H, I, Ī, J, K, Ķ, L, Ļ, M, N, Ņ, O, P, R, S, Š, T, U, Ū, V, Z, Ž

Ir pazīstami lielie burti (kā ČŠŽ) un mazie burti (čšž).