Gustavs Roberts Kirhofs
Vikipēdijas raksts
|
||||||||||||
|
||||||||||||
Gustavs Roberts Kirhofs (Gustav Robert Kirchhoff; dzimis 1824. gada 12. martā, miris 1887. gada 17. oktobrī) bija vācu fiziķis.
[izmainīt šo sadaļu] Biogrāfija
Gustavs Roberts Kirhofs dzimis 1824. gada 12. martā, Kēnigsbergā, Austrumprūsijā advokāta Fredriha Kirhofa un Johannas Henrietes Vitkes ģimenē.
1847. Gadā Kirhofs absolvējis Kēnigsbergas universitāte, kurā mācījās fizikas-matemātikas seminārā, kuru vadīja Francs Nīmanis (Franz Ernst Neumann) un Fredrihs Rihelots (Friedrich Julius Richelot). Kirhofs apprecējis sava matemātikas profesora meitu Klāru (Clara Richelot). Tajā pašā gadā Kirhofs pārceļas uz Berlīni, kur uzturas līdz saņem profesora amatu Vroclavā.
Kirhofs miris 63 gadu vecumā 1887. gada 17. oktobrī Berlīnē.
[izmainīt šo sadaļu] Zinātniskais darbs
Likumus elektriskajai ķēdei Kirhofs formulējis būdams students 1845. gadā. Vēlāk tā bija viņa doktora disertācijas tēma.
1854. gadā Kirhofu uzaicina uz Heidelbergas universtāti, kur kopā ar Robertu Bunzenu viņs strādā spektroskopijas jomā. Pētot saules ķīmisko sastāvu ar spektroskopijas metodēm viņi atklāj cēziju un rubīdiju. Heidelbergā viņš kopā ar Leo Kēnigsbergeru (Leo Koenigsberger) vada Nīmaņa semeināram līdzīgu fizikas-matemātikas semināru. Šo semināru apmeklējuši Artūrs Šusters un Sofija Kovaļevska.
1859. gadā viņš formulē siltumstarojuma likumu, kuru pierāda 1861. gadā.
1875. gadā Kirhofs pieņem piedāvājumu vadīt teorētiskās fizikas katedru Berlīnē.
Spektroskopijas jomā Kirhofs, balstoties uz Dāvida Altera un Andersa Jonasa Angstrēma atklājumiem, formulē trīs likumus, kas apraksta nokaitēta ķermeņa spektra satāvu.
