Kaļiņingrada

Kaļiņingradas ģērbonis

Kaliņingrada (krievu: Калининград) ir Krievijai piederoša neaizsalstoša Baltijas jūras osta, anklāva Kaļiņingradas apgabala centrs. Līdz 1945. gadam tā bija Austumprūsijas galvaspilsēta Kēnigsberga (vācu: Königsberg, poļu: Królewiec, lietuviešu: Karaliaučius, latviešu valodā saukta arī par Karalauči jeb Karaļauči).

[izmainīt šo sadaļu] Vēstures hronoloģija

1255. gadā Ziemeļu krusta karu laikā Vācu ordenis par godu karagājiena vadītājam čehu karalim Otokars II Pršemisls prūšu cilts sembju zemē pie Prēgeles upes nodibināja cietoksni, kuru nosauca par "karaļa kalnu" (Kēnigsbergu, Karaļaučiem).
14. gs. pilsēta kļuva par Hanzas savienības locekli.
1457. gadā Vācu ordenis pārcēla savu galvaspilsētu no Marienburgas uz Kēnigsbergu.
1544. gadā nodibināta Alberta universitāte.

Kēnigsbergas pils tornis (1895)

1701. gadā Brandenburgas kūrfists Frederiks III Kēnigsbergā tika kronēts par Prūsijas karali Frederiku I.
1944. gadā angļu aviācija smagi sabombardēja pilsētu.
1945. gada februārī-aprīlī padomju armija smagās kaujās ieņēma pilsētu (Kēnigsbergas kauja). No pirmskara 316 000 iedzīvotāju pilnīgi sagrautajā pilsētā bija palikuši aptuveni 50 000, kas vēlāk tika deportēti uz Vāciju (1945-1950).

Senā katedrāle ir viena no nedaudzajām vēsturiskajām celtnēm (1999).

1945. gadā Potsdamas miera konferencē Kēnigsbergu un Austrumprūsijas ziemeļdaļu piešķīra PSRS.

1946. gadā pilsētu pārdēvēja toreizējā PSRS Augstākās padomes priekšsēdētāja Mihaila Kaļiņina vārdā. Jauniegūtajā teritorijā nometināja ieceļotājus no Krievijas un Baltkrievijas republikām.
1950.-1991. gadā Kaļiņingrada tika pārvērsta par vienu no vismilitarizētākajiem reģioniem pasaulē, tā bija slēgta ārzemniekiem.
1991. gadā Kaļiņingradas apgabals kļuva par Krievijas anklāvu, ko ietvēra Polija un Lietuva.