Kosova

Vikipēdijas raksts

Republika e Kosovës / Република Косово

Kosovas Republika


Karogs	Ģerbonis

Kosova (tumši oranža) Balkānu pussalā

Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta) Priština

Valsts valodas

albāņu valoda
serbu valoda

Etniskās grupas 92,0% albāņi
5,3% serbi
2,7% citi

Valdība Parlamentāra republika

- Prezidents Fatmirs Sejdiu

- Premjerministrs Hašims Tači

Neatkarība no Serbijas

- Deklarēta 2008. gada 17. februārī

- Atzīta¹ 2008. gada 18. februārī

Platība

- Kopā 10 887 km²

Iedzīvotāji

- iedzīvotāji 2005. g. 2 200 000

- Blīvums 220/km²

Valūta Eiro (€) (EUR)

Laika zona CET (UTC+1)

- Vasarā (DST) CEST (UTC+2)

Interneta domēns nav zināms

¹ Atzinušas vairākas valstis, ANO vēl nav paudusi savu nostāju.

Kosovas Republika jeb Kosova ir valsts Eiropas dienvidaustrumos, Balkānu pussalā.

Juridiski tā ir viena no divām autonomajām teritorijām Serbijā. Tās galvaspilsēta — Priština. Šobrīd Kosovā ir 2,2 miljoni iedzīvotāju, vairums (92%) no tiem — albāņi. Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un valstu suverenitātes tiesībām tā ir Serbijas daļa, tomēr faktiski kopš 1999. gada - ANO protektorāts, ko pārvaldīja Apvienoto Nāciju pagaidu pārvaldes misija Kosovā (UNMIK) un Pašpārvaldes pagaidu iestādes (Provisional Institutions of Self-Government), bet drošību nodrošina NATO KFOR spēki.

Kosovas pasludināja par savu neatkarību no Serbijas 2008. gada 17. februārī. Tās neatkarību vienas no pirmajām atzina ASV, kurām sekoja vairākas citas valstis, bet Eiropas Savienība vēl nav definējusi savu nostāju (lai arī vairākas ES lielvalstis (Vācija, Francija, Lielbritānija) ir atzinušas vai gatavojas atzīt Kosovas neatkarību, vairākas valstis ir rezervētākas un atsakās atzīt Kosovas neatkarību (Kipra un Grieķija paudušas bažas par Kosovas precedentu, jo tiek pārkāpti ANO Statūti un starptautisko tiesību principi par valstu suverenitātes neaizskaramību. Slovākija un Bulgārija pauž rezervētu attieksmi pret tūlītēju neatkarības atzīšanu). Rumānija, Spānija un Gruzija paziņojušas, ka neatzīs nekādu pašpasludinātu Kosovu. Serbija paziņojusi, ka neatkarības deklarēšana ir nelikumīga. Arī Krievija ir izteikusies, ka negatavojas atzīt Kosovas neatkarību, bet Ķīna paudusi "dziļas bažas" un aicinājusi uz pušu sarunām. Latvijas varas iestādes ir atzinušas Kosovas neatkarību.^[1] Pašlaik to ir atzinušas vairāk nekā 30 valstis.

Satura rādītājs

1 Vēsture
2 Iedzīvotāji
- 2.1 20. gadsimts
- 2.2 Pilsētas
3 Skat. arī
4 Norādes
5 Ārējās saites

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

Kopš 10. gs. Kosova bija serbu apdzīvotās teritorijas un topošā valstiskuma centrs (90% toponīmu un hidronīmu ir serbiski, vairāk nekā 300 klosteru un baznīcu). Pēc Otrās Kosovas kaujas 1448. gadā, kur turki un viņu serbu sabiedrotie sakāva ungāru un albāņu spēkus, teritoriju pakļāva Osmaņu impērija, sākās albāņu migrācija uz šo teritoriju (pirmās ziņas par albāņu pastāvēšanu nāk no 11. gs.).

1686. gadā Albānijā katoļu bīskapa Pjetera Bogdani vadībā notika albāņu sacelšanās pret Osmaņu impēriju, kas tobrīd karoja ar Austriju. Pēc Kosovas atbrīvošanas no turku varas albāņu spēkus ievērojami mazināja mēra epidēmija, un 1689.-90. gadā turki sacelšanos apspieda. 1875.-78. gada Balkānu krīzes laikā 1878. gadā mūsdienu Albānijas teritorijā albāņi izveidoja savu pašpārvaldes organizāciju - Prizrenas līgu. Līga iesniedza Berlīnes kongresam prasību apvienot albāņu zemes vienā administratīvā vienībā, bet pēc tās noraidīšanas sacēlās pret Osmaņu impēriju. 1881. gadā ar lielvalstu palīdzību Osmaņu impērija albāņu pretošanos sagrāva, līgas vadītājus un viņu piederīgos izsūtīja.

1912. gadā 1. Balkānu kara laikā lielāko Kosovas daļu atbrīvoja Serbija, bet Pejas-Ģakovas rajonu zemes rietumos - Melnkalne. 1913. gada sākumā Londonas sūtņu konferencē albāņu zemes tika nodalītas no serbu zemēm, atstājot Kosovu ārpus Albānijas.

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada novembrī Kosovu ieņēma Austroungārija un Bulgārija, bet kara noslēgumā 1918. gada novembrī to atguva Serbija, kas ieņēma arī Melnkalnes Kosovu.

Dienvidslāvijas Karalistē Kosova tika sadalīta starp Zetas, Morāvas un Vardaras banovinu. 1941. gadā Otrā pasaules kara laikā Kosovu ieņēma Itālija un pievienoja saviem Albānijas valdījumiem. Pēc Itālijas padošanās sabiedrotiem 1943. gadā teritorijas kontroli pārņēma Vācijas karaspēks, kas cīnījās ar Dienvidslāvijas komunistu partizāniem (skat. Skanderbeg). 1944.-45. gadu mijā pēc Vācijas spēku evakuēšanās Kosova nonāca Dienvidslāvijas komunistu varā, kas 1945. gadā tagadējās valsts robežās izveidoja autonomu novadu Serbijas sastāvā. Ar Tito dekrētu serbiem, kas kara laikā no represijām bēgdami bija pametuši provinci, tika ierobežotas iespējas atgriezties mājās.

1980. gados strauji pieauga pret serbiem etniski motivētu huligānisma un terorisma aktu skaits, kā rezultātā serbu un citu tautību iedzīvotāju došanās prom no Kosovas kļuva masveidīga. Tajā pašā laikā varas iestādes, lai apturētu sākušos vardarbību, arestēja aptuveni 12 000 Kustības par Albāņu Sociālistisko Republiku Kosova biedru. 1990. gados situācija Serbijā mainījās krasi pretējā virzienā - kā atbildes reakcija politiski aktuāls kļuva pašu serbu nacionālisms. Konflikts starp albāņiem un serbiem saasinājās visus 90. gadus. 1995. gada vienošanās Deitonā nekādi neskāra savstarpējo aizvainojumu, kas krājās Kosovā. Reāla juridiska un politiska konflikta noregulējuma pamata neesamība veicināja Kosovas atbrīvošanas armijas (KAA) mobilizāciju.

Sākot ar 1998. gada jūliju Drenicā Prištinā, uz robežas ar Albāniju sākās uzbrukumi policistiem, policijas posteņiem un patruļām, cilvēku nolaupīšanas. Kijevo un Orahovica praktiski bija KAA bruņoto vienību kontrolē. Prištinā puslegāli tika sasaukts t.s. Kosovas republikas parlaments I. Rugovas vadībā. Kosovaru intereses bija uzņēmušās pārstāvēt divas savstarpēji nesaistītas politiskas kustības – bruņotās cīņas un parlamentārā ceļa piekritēji. Savukārt Iekšlietu ministrija uzsāka plašu operāciju lielāko transporta komunikāciju debloķēšanai Rietumkosovā. Tika iznīcināti KAA kaujinieku atbalsta centri Drenicā un Pečā. Tika apturēta EDSO, Eiropas Padomes misijas darbība, līdz ar to Dienvidslāvija pārkāpa 1998. gada vienošanos Maskavā. Liels skaits albāņu civiliedzīvotāju sāka pamest savas dzīvesvietas un doties meklēt patvērumu Maķedonijā un Albānijā.

1999. gada ziemā NATO, apelējot pie tā, ka pie militārās pretstāves provincē vainojami tikai serbi, pieņēma lēmumu iejaukties ar spēku. Kā ziņoja ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos pārstāvis K. Janovskis, NATO uzlidojumu rezultātā 1999. gada aprīļa sākumā no Kosovas un Metohijas bija spiesti bēgt gandrīz visi serbi un nealbāņi, savukārt uz Albāniju un Maķedoniju bēga aptuveni 360 000 kosovaru. ASV Valsts departamentā uzskata, ka konflikta laikā Kosovā tikuši nogalināti 11 000 albāņu. Dienvidslāvijas bruņoto spēku iejaukšanās notikumos Kosovā izraisīja 20. gs. lielākās civiliedzīvotāju deportācijas. DFR valdība apgalvo, ka dzīvā spēka zaudējumi tās bruņotajos spēkos šajā konfliktā bija aptuveni 5000 militārpersonu un 1500 civiliedzīvotāju, kas gājuši bojā NATO aviācijas uzlidojumos.

1999. gada 11. jūnijā Kumanovā (Maķedonijā) Serbijas Republika un NATO parakstīja Vienošanos par DSR armijas un policijas izvešanu no Kosovas. 1999. gada 27. maijā Starptautiskais tribunāls bijušās Dienvidslāvijas jautājumā izvirzīja prezidentam Miloševičam apsūdzību noziegumos pret cilvēci. Apsūdzībā, kas pamatā attiecās uz notikumiem pēc 1999. gada 1. janvāra, Miloševiču un 4 citus Dienvidslāvijas armijas vadītājus apvainoja plašās deportācijās, kosovaru vajāšanās un slepkavībās rasisku un reliģisku motīvu dēļ. Īpaši tika pieminēts slaktiņš Račakā un sešos citos ciematos, uzskaitot 340 tur nogalināto albāņu vārdus.

[izmainīt šo sadaļu] Iedzīvotāji

[izmainīt šo sadaļu] 20. gadsimts

Angļu žurnālists Henrijs Breilsfords pēc atgriešanās no britu palīdzības misijas Maķedonijā 1903. gadā iespiestā grāmatā "Maķedonija. Tās tautas un to nākotne" lēsa albāņu un serbu skaita attiecību kā 2:1. Vācu Balkānu valodu pētnieks Gustavs Veigands dod šādu etnisko sastāvu par 1912. gada priekškara stāvokli^[2]:

Prištinas rajonā: 67% albāņu, 30% serbu;
Prizrenas rajonā: 63% albāņu, 36% serbu;
Vuštrijas rajonā: 90% albāņu, 10% serbu;
Ferizajas rajonā: 70% albāņu, 30% serbu;
Ģiļanu rajonā: 75% albāņu, 23% serbu;
Mitrovicas rajonā: 40% albāņu, 60% serbu;
Metohijā ar Ģakovu: gandrīz 100% albāņu.

1921. un 1931. gada pilsoniskās Dienvidslāvijas tautskaites iznākumi apliecināja albāņu īpatsvaru virs 5/8.

1921. gadā 439 010 Kosovas iedzīvotāju^[3] sadalījums pēc ticības bija tāds:

musulmaņi: 329 502 (75,1%);
pareizticīgie: 93 203 (21,2%);
katoļi: 15 785 (3,6%).

1921. gadā pēc valodas:

albāņu: 288 907 (65,8%);
serbhorvātu: 114 095 (26,0%);
turku: 27 915 (6,4%).

1931. gadā no 552 064 iedzīvotājiem 347 213 (62,9%) bija albāņi.

Komunistiskās Dienvidslāvijas tautskaišu iznākumi rāda, ka Otrais Pasaules karš nebija ievērojami grozījis tautu samēru un ka kopš 60. gadiem albāņu īpatsvars palielinās augstākas dzimstības dēļ.^[4]^[5]^[6]

Gads	Iedzīvotāji	Albāņi	Albāņu %	Serbi	Serbu %
1948.	727 820	498 242	68,5%	171 914	23,6%
1953.	807 901	524 559	64,9%	189 869	23,5%
1961.	963 531	646 604	67,1%	227 016	23,6%
1971.	1 243 693	916 168	73,7%	228 264	18,4%
1981.	1 584 558	1 226 736	77,4%	209 498	13,2%

1991. gada tautskaiti albāņi boikotēja, pēc Dienvidslāvijas statistikas pārvaldes aplēses, no 1 956 196 iedzīvotājiem albāņu bija 1 596 072 (81,6%) un serbu - 194 190 (9,9%).^[7] Vēlākos gados politiskas nestabilitātes dēļ tautskaišu nav bijis. Ievērojamākās iedzīvotāju sastāva pārmaiņas saistītas ar Kosovas karu: 1998.-99. gadā uz Serbiju un Melnkalni bēga ap 180 tūkstošu serbu, bet uz Albāniju, Maķedoniju un citām valstīm - ap 700 tūkstošu albāņu. Pēc Kosovas nonākšanas starptautiskā pārvaldē lielum liels albāņu bēgļu vairākums atgriezies.

2008. gada sākumā, pēc Kosovas statistikas pārvaldes datiem, Kosovā bija 2 126 708 iedzīvotāju, no tiem 92,0% albāņu un 5,3% serbu.^[8]

[izmainīt šo sadaļu] Pilsētas

Lielākās Kosovas pilsētas pēc iedzīvotāju skaita:

Priština (562 686)
Prizrena (165 227)
Ferizaja (97 741)
Ģakova (97 156)
Peja (95 190)
Ģiļani (91 595)
Mitrovica (86 359)
Podujeva (48 526)

[izmainīt šo sadaļu] Skat. arī

Priština

[izmainīt šo sadaļu] Norādes

↑ Tvnet: Latvija atzīst Kosovas neatkarību
↑ Gustav Weigand, Ethnographie von Makedonien, Leipzig, 1924; Густав Вайганд, Етнография на Македония. (Bulgāru tulkojums)[1]
↑ Svetlana Radovanović. Demographic Growth and Ethnodemographic Changes in the Republic of Serbia.[2]
↑ M. Bozinovich. Kosovo Population and the Evolution of the Serbian Minority.[3]
↑ Milena Spasovski, Sasa Kicošev and Dragica Živković. The Serbs in the Former SFR of Yugoslavia.[4]
↑ Provisional Institutions of Self Government. Government of Kosovo. Ministry of Public Services. Series 1: General Statistics. Kosovo in figures 2006.[5]
↑ Provisional Institutions of Self Government. Government of Kosovo. Ministry of Public Services. Series 1: General Statistics. Kosovo in figures 2006.[6]
↑ Kosovas statistikas pārvalde.[7]

[izmainīt šo sadaļu] Ārējās saites

Wikimedia Commons ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skat.:

Kosova

Eiropas valstis
Albānija \| Andora \| Apvienotā Karaliste \| Austrija \| Baltkrievija \| Beļģija \| Bosnija un Hercegovina \| Bulgārija \| Čehija \| Dānija \| Francija \| Grieķija \| Horvātija \| Igaunija \| Īrija \| Īslande \| Itālija \| Kosova \| Krievija \| Latvija \| Lietuva \| Lihtenšteina \| Luksemburga \| Maķedonijas Republika \| Malta \| Melnkalne \| Moldova \| Monako \| Nīderlande \| Norvēģija \| Polija \| Portugāle \| Rumānija \| Sanmarīno \| Serbija \| Slovākija \| Slovēnija \| Somija \| Spānija \| Šveice \| Turcija \| Ukraina \| Ungārija \| Vācija \| Vatikāns \| Zviedrija
Teritorijas: Fēru Salas \| Gibraltārs \| Gērnsija \| Menas sala \| Džersija

Eiropas valstis