Tibeta
Vikipēdijas raksts
Šis raksts ir par vēsturisko Tibetu. Skat. arī Tibetas autonomais rajons, Tibetas kalniene.
Tibeta ir reģions Centrālāzijā. Apzīmējumu "Tibeta" lieto gan, lai nosauktu vēsturisko un neatkarīgo Tibetas valsti, ko 1950. gadā okupēja Ķīnas Tautas Republika, gan arī, lai nosauktu mūsdienu Ķīnas Tautas Republikas sastāvdaļu ("Tibetas autonomais rajons"). Tibetas galvaspilsēta ir Lhasa.
Tibetas iedzīvotāji lielākoties ir budisti, lai arī to skaits ir samazinājies, kopš to iekaroja Ķīna.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Tibetas statuss
Ķīnas Tautas Republikas varas leģitimitāte šajā reģionā joprojām ir diskusiju objekts.
Kopš 1959. gada Tibetas bijusī valdība četrpadsmitā Dalailamas vadībā atrodas trimdā Daramsalā, Ziemeļindijā. Tā apgalvo, ka Tibeta ir suverēna valsts, kuras robežas sakrīt ar vēsturiskās Tibetas robežām, lai arī pirms 1959. gada tā kontrolēja tikai aptuveni pusi šīs teritorijas. Tibetas valdība apgalvo, ka tibetieši bija neatkarīga nācija:
- pirms Mongoļu impērijas iebrukuma pirms 700 gadiem;
- starp Mongoļu impērijas sabrukumu 1368. gadā un 1720. gadu, kad Tibetu iekaroja mandžūru Ciņ impērija Ķīnā;
- starp Ķīnas Ciņ impērijas sabrukumu 1912. gadā un Tibetas iekļaušanu ĶTR 1951. gadā.
Arī formālās pakļautības laika periodos Tibetai lielā mērā bija pašnoteikšanās tiesības, tāpēc Tibetas valdība trimdā apgalvo, ka pašreizējā Ķīnas Tautas Republikas valdīšana Tibetā ir nelegāla un ka ĶTR motivē tikai Tibetas dabas resursi un stratēģiskā ģeogrāfiskā pozīcija. Tibetas valdība uzskata, ka ĶTR pārkāpj gan Tibetas vēsturisko statusu, gan Tibetas tautas tiesības pašnoteikties. Tā norāda arī uz ĶTR realizēto autokrātisko un "skaldi un valdi" politiku, kā arī asimilācijas mēģinājumiem, nosaucot tos par Ķīnas imperiālisma centieniem iznīcināt Tibetas atšķirīgo etnisko sastāvu, kultūru un identitāti, tādējādi to padarot par neatdalāmu Ķīnas sastāvdaļu.
Ķīnas Tautas Republika savukārt apgalvo, ka tās vara Tibetā ir leģitīma, jo Tibeta de jure esot Ķīnas nedalāma sastāvdaļa, kopš to pirms 700 gadiem iekaroja mongoļi, - līdzīgi kā citas valstis, kuras tika iekļautas Mongoļu impērijā attiecīgajā laikā (Dali karaliste un Tangutu impērija) un kopš tā laika tiek uzskatītas par Ķīnas sastāvdaļu. ĶTR uzskata, ka visām ķīniešu valdībām (Minu dinastijas, Cinu dinastijas, Ķīnas Republikas un Ķīnas Tautas Republikas), sākot ar Juaņ impēriju, bijusi de jure un de facto vara pār Tibetu.
ĶTR turklāt arī apgalvo, ka pat periodā, ko parasti uzskata par pēdējo Tibetas neatkarības posmu (1912-1951), Ķīnai joprojām bija vara pār Tibetu, jo neviena valsts diplomātiski Tibetu neatzina, turklāt pati Tibeta esot atzinusi Ķīnas tiesības, sūtot delegātus jaunas Ķīnas Republikas konstitūcijas izveidei 1925. gadā, uz Ķīnas Republikas Nacionālo Asambleju 1931. gadā, uz Gomindāna Nacionālo Kongresu 1931. gadā, uz Nacionālo Asambleju jaunas ķīniešu konstitūcijas izveidei 1946. gadā un Nacionālo Asambleju jaunas ķīniešu konstitūcijas izveidei arī 1948. gadā.
ĶTR turklāt uzskata visas kustības, kuru mērķis ir izbeigt ķīniešu varu Tibetā, sākot ar Lielbritānijas mēģinājumiem XIX gs. un XX gs. sākumā līdz Tibetas valdībai trimdā patlaban, par garu kampaņu, kuras pamatā ir rietumu imperiālisma centieni iznīcināt ķīniešu integritāti un suverenitāti, tādējādi vājinot Ķīnas pozīciju pasaulē. ĶTR arī apgalvo, ka Tibetas valdības politika pirms 1959. gada bijusi autokrātiska un teokrātiska, un norāda, ka Tibeta atteikusies no Arunakalpradešas, ko Ķīna uzskata par Indijas okupētu Tibetas daļu. ĶTR tā pamato savu viedokli, ka Tibetas valdībai trimdā nav morālu tiesību uz varu Tibetā.
[izmainīt šo sadaļu] Tibetas ģeogrāfija
Tibeta atrodas Tibetas kalnienē (Centrālāzijā), kas ir augstākais reģions pasaulē. Tās vidējais augstums ir aptuveni 4950m virs jūras līmeņa. Tibetā atrodas lielākā daļa Himalaju kalnu. To virsotņu augstums sasniedz 6000-7500m. Augstākā virsotne pasaulē - Everests - atrodas uz Tibetas un Nepālas robežas.
Deviņus mēnešus gadā atmosfēra Tibetā ir ļoti sausa. Tās rietumdaļā dominē zema temperatūra, savukārt ziemeļdaļai raksturīgas ļoti augstas temperatūras vasarā un liels aukstums ziemā.
Tibetā atrodas Jandzi un Mekongas upju iztekas. Svarīgākā Tibetas upe ir Bramaputra, jo tā ir kuģojama un veido svarīgu austrumu-rietumu transporta ceļu.
[izmainīt šo sadaļu] Tibetas vēsture
Plašākai informācijai skat. rakstu Tibetas vēsture.
Spriežot pēc arheoloģiskajiem izrakumiem Tibetā, pirmie iedzīvotāji šajā reģionā parādījās aptuveni 10 000 gadu p.m.ē., kad tur nonāca nomadu ciltis.
No VII-XI gs. Tibeta bija salīdzinoši liela impērija, kura dienvidos periodiski sniedzās līdz Bengālijai, bet ziemeļos - līdz Mongolijai. Savu maksimālo platību impērija sasniedza Songtsena Gampo laikā, kad tās robežas iesniedzās arī Ķīnā un iedzīvotāju skaits pārsniedza 40 miljonus. Šajā laikā Tibetā parādījās mahājānas budisms.
XIII gs. Tibeta tika iekļauta Mongoļu impērijā, savukārt XVII gs. piektais Dalailama tika pasludināts par Tibetas karali. Viņš centralizēja politisko varu Tibetā un panāca vienošanos ar Ķīnas impēriju, kas garantēja Tibetas pilnīgu neatkarību.
1904. gadā Lhasu iekaroja Lielbritānijas karaspēks. Pēc diviem gadiem Lielbritānija noslēdza līgumu ar Ķīnu un Tibetu de facto padarīja par savu protektorātu. 1907. gadā līgumu noslēdza Lielbritānija, Ķīna un Krievija; tika atzītas Ķīnas tiesības uz varu Tibetā. Pēc nemieru sākšanās Ķīnā Dalailamam izdevās atgūt varu, un 1913. gadā Tibeta un Mongolija parakstīja abpusēju līgumu, kurā apliecināja savstarpēju diplomātisku atzīšanu un abu valstu neatkarību no Ķīnas, taču jau 1914. gadā Lielbritānija panāca aptuveni 90 000 kvadrātkilometru Tibetas teritorijas pievienošanu Britu Indijai. Ķīna šo robežu neatzina.
1950. gadā Tibetā iebruka Ķīnas Tautas Atbrīvošanas Armija un sakāva tibetiešu armiju. 1951. gadā Dalailamas un Pančenlamas pārstāvji ķīniešu spiediena ietekmē prakstīja līgumu ("Tibetas Mierīgas Atbrīvošanas Plānu"), kas noteica, ka Tibeta jāpārvalda vienotai Ķīnas un Tibetas pārstāvju valdībai. Četrpadsmitais Dalailama un citi valdības locekļi devās trimdā uz Indiju pēc sacelšanās, kura tika apspiesta 1959. gadā.
Lai arī Pančenlama, otrs Tibetas budistu garīgais līderis, faktiski atradās ķīniešu gūstā, Ķīna apgalvoja, ka viņš vadot Tibetas leģitīmo valdību Dalailamas prombūtnes laikā (Dalailama ir tradicionālais tibetiešu valdības vadītājs, bet Pančenlama - ticīgo vadītājs). 1965. gadā teritorija, ko no 1912. gadam līdz 1959. gadam pārvaldīja Dalailamas valdība, tika padarīta ar autonomu apgabalu Ķīnas sastāvā. Kultūras revolūcijas laikā visā Ķīnas Tautas Republikā norisinājās organizēta vandālisma kampaņa, kuras laikā tika iznīcināta liela daļa Tibetas budisma kultūras mantojuma un reliģisko vietu.
1989. gadā nomira Pančenlama, un Dalailama un ĶTR atzina atšķirīgas viņa reinkarnācijas. Lai arī oficiāli Ķīna ir no reliģijas šķirta valsts, ĶTR atzinusi savas tiesības apstiprināt augsta līmeņa reinkarnācijas saskaņā ar precedentu Cinu dinastijas laikā. ĶTR izvēlētais Pančemlama tika uzaudzināts Pekinā un dažkārt parādās plašsaziņas līdzekļos, savukārt Dalailamas nosauktais Pančenlama un viņa ģimene ir bezvēsts pazuduši. Saskaņā ar Tibetas trimdas valdību viņi ir ieslodzīti, savukārt ĶTR apgalvo, ka viņu aizsardzībai un privātās dzīves neaizskaramībai viņiem ir mainīta identitāte.
Tibetiešu trimdinieki uzskata, ka kopš 1950. gada nogalināti aptuveni 1,2 miljoni tibetiešu. Ķīnas Komunistiskā Partija to noliedz. Pēc citiem datiem nogalināti varētu būt aptuveni 400 000 tibetiešu.
[izmainīt šo sadaļu] Tibetas kultūra
Tibetā ir daudz kultūrvēsturisku piemeinekļu, kas pamatā saistīti ar budisma tradīcijām. Potalas pils, Dalailamu vēsturiskā rezidence ir iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, tāpat arī Norbulinka, Dalailamu vēsturiskā vasaras rezidence.
Kultūras revolūcijas laikā 1960. gados Ķīnas Tautas Republika plašākas kampaņas ietvaros (viens no mērķiem - iznīcināt pirmsrevolūcijas laika kultūras pieminekļus) izpostīja lielāko daļu kultūrvēsturiski nozīmīgo vietu Tibetā.
Tibetieši runā tibetiešu valodā un raksta tibetiešu rakstībā. Tibetiešu valoda pieder pie tibetiešu-birmiešu valodu grupas, un tai ir attāla radniecība ar ķīniešu valodu.
[izmainīt šo sadaļu] Reliģija Tibetā
Tibeta ir tradicionāls Tibetas budisma centrs. Tibetas budisms ir vajrajānas budisma forma, ko praktizē ne vien Tibetā, bet arī Mongolijā (kur tā ir viena no pamatreliģijām) un Dienvidsibīrijā, kur to praktizē burjati.
Tibetas pilsētās ir arī nelielas musulmaņu kopienas, kuru aizsācēji ieceļojuši Kašmiras, Ladakas un Centrālāzijas turku valstīm. Islāma ietekmes Tibetā ienākušas arī no Persijas. Tibetā ir arī ķīniešu musulmaņu kopiena.
[izmainīt šo sadaļu] Tibetas ekonomika
Tibetā ir ļoti mazs nokrišņu daudzums un īss augšanas periods, tāpēc vienīgais reģions, kas nopietni nodarbojas ar lauksaimniecību, ir Bramaputras ieleja, kur audzē miežus, kviešus, kartupeļus, prosu un rāceņus. Šajā ielejā atrodas arī gandrīz visas lielās pilsētas, ieskaitot Lhasu. Lielākā daļa pārējās Tibetas ir piemērota tikai ganībām; jaki, kuri spēj pārciest Tibetas lielo aukstumu, ir galvenie mājlopi, lai arī sastopami arī lieli kazu un aitu ganāmpulki.
Tibetai ir lielas zelta, vara un radioaktīvo rūdu atradnes.
Tibetieši ražo vilnas paklājus, apģērbu, mēbeles, koka traukus, zelta un sudraba rotaslietas.
Līdz 2006. gadam Tibetā nebija dzelzceļa. 2006. gada 1. jūlijā tika atklāts 1956 kilometru garais Cinhajas-Tibetas dzelzceļš, kurš savieno Sininu ar Lhasu. Šī dzelzceļa līnija ir pagaidām visaugstāk kalnos izbūvētā - augstākajā vietā tā ir 5072 metri virs jūras līmeņa. Ķīnas režīma Tibetā pretinieki kritizēja dzelzceļa līnijas izbūvi, jo apgalvo, ka tā celta, lai stiprinātu Ķīnas politisko kontroli pār Tibetu un veicinātu etnisko ķīniešu ieceļošanu Tibetā. Ceļu kopgarums Tibetā ir aptuveni 22 000 km. Tibetai ir divas komerciāla rakstura lidostas, no kurām svarīgākā atrodas netālu no Lasas. Kops 1980. gadiem tūrisms kļuvis par nozīmīgu Tibetas ienākumu avotu, lai arī tūristu ierašanās un pārvietošanās ir ierobežota.
