Millets
Vikipēdijas raksts
 |
||
|---|---|---|
|
Ebreji - Armēņi - Grieķi |
||
|
|
||
|
|
||
|
|
|
|
| Ticība |
|
Dievs • Dieva nedalāmība |
| Prakse |
|
Ticības apliecinājums • Lūgšana |
| Vēsture un vadītāji |
|
Islāma vēsture |
| Raksti un likumi |
| Galvenie atzari |
|
Sunnīti • Šiīti |
| Kultūra & Sabiedrība |
|
Pētniecība • Māksla • Filosofija |
| Vēres |
|
Islāma kritika • Islāmfobija |
Millets (turku valodā: millet) ir apzīmējums reliģiskai kopienai Osmaņu impērijā. Pēc Tanzimata reformām 19. gs, ar šo vārdu apzīmēja visas reliģiskās minoritātes, izņemot vairākumu – sunītus. Vārds cēlies no arābu vārda ملة [millah].
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Darbības pamati
Milleta darbības principi ir līdzīgi Eiropā zināmajiem autonomu apgabalu darbības principiem, kur šādi tika risināts jautājums par kādas minoritātes pārvaldīšanu. Milletu sistēma islāmā pazīstama jau no tā pirmsākumiem un tās pamatā ir Korāna noteikumi par attiecībām ar ne-musulmaņu minoritātēm. Osmaņu impērijā milletam bija sava, no Osmaņu valdības neatkarīga tiesību sistēma, kas aptvēra pat cilvēka pamata tiesības un, kas ļāva pašai minoritātei valdīt pār saviem locekļiem, ja vien netiek iesaistīts kāds musulmanis.
Katrs cilvēks piederēja vienam milletam, atkarībā no tā, kādai reliģijai (vai reliģijas konfesijai) viņš pieder, bet neatkarīgi no savas etniskās izcelsmes.[1] Milleta vadītājs parasti bija reliģijas garīgais vadītājs, piemēram, grieķu pareizticīgo vadītājs bija Konstantinopoles patriarhs, kas bija padots vienīgi Osmaņu sultānam. Milletam bija diezgan ievērojama vara — tas pats noteica savus likumus un nodokļus. Vienīgais, ko prasīja Osmaņu valdība, bija lojalitāte Osmaņu impērijai. Ja kāda milleta loceklis aizskāra cita milleta locekļa tiesības, tika piemēroti aizskartās puses likumi, izņemot gadījumu, kad strīdā iejaukts musulmanis, jo tad tiesa tika spriesta pēc islāma likumiem (uz Šariatu balstīti likumi).
19. gs. laikā milleta jēdziens tika grozīts, sakarā ar nacionālisma uzplaukumu.
[izmainīt šo sadaļu] Milleti līdz reformai
Skatīt arī rakstu: Tanzimats
Līdz 19. gs., bez islāma milleta, impērijā pastāvēja grieķu pareizticīgo, jūdu, vairāki armēņu u.c. milleti.[2] Osmaņu impērijā bija vismaz trīs[3] milleti un bez tiem pastāvēja arī Romas katoļu, samariešu un Karaītu jūdu milleti.
[izmainīt šo sadaļu] Musulmaņi
Skatīt arī rakstu: Osmaņu kalifāts
Osmaņu impērijā musulmaņu kopienas piedzīvoja ziedu laikus, jo sultāns bija arī islāma kalifs. Osmaņu likumdošanā nepastāvēja tādi jēdzieni kā tauta vai pilsonība, jo saskaņā ar islāma likumiem, visi musulmaņi ir vienlīdzīgi. Tādēļ arābi impēriju uztvēra kā atdzimušu islāma valsti, bet šī nozīmība ir apšaubāma, jo Pirmā pasaules kara laikā sākās sacelšanās un 20. gs. impērija sabruka.
Tādi islāma atzari kas sāka pamazām atšķirties no kalifāta sunnisma, piem. šiisms, alavisms, alevisms un jezidisms, palika vienmēr islāma milletā. Turklāt, šīs atšķirīgās musulmaņu grupas bija izkaisītas pa visu impēriju un tādēļ viņiem nebūtu iespējams izveidot atsevišķu teritoriju.
[izmainīt šo sadaļu] Kristieši
[izmainīt šo sadaļu] Panariotu grieķu pareizticīgie
Skatīt arī rakstu: Panarioti
Jau kopš paša sākuma, Konstantinopoles grieķi varēja ieņemt arī augstus amatus gan komercdarbībā, gan politikā, reliģijā un bruņotajos spēkos.Konstantinopoles patriarhs ieguva diezgan lielu varu, bet viņu tomēr joprojām turpināja kontrolēt sultāns. Panarioti parasti bija sultāna sūtņi un pārstāvji attiecībās ar rietumvalstīm un viņiem tika dotas plašas pilnvaras tirdzniecībā, kas viņiem deva iespēju izveidot iespaidīgu floti, kura kļuva par vienu no spēcīgākajiem impērijas ieročiem. Vairāki grieķi pat bija tik labi iekārtojušies, ka viņi kļuva par grieķu neatkarības kara (1821–1831) pretiniekiem, jo baidījās zaudēt sultāna dotās priekšrocības.
[izmainīt šo sadaļu] Armēņi
Osmaņu impērijā pastāvēja trīs armēņu milleti:
- armēņu pareizticīgie gregoriāņi;
- armēņu katoļi;
- armēņu protestanti.
Bulgāru un serbu pareizticīgie tika pieskaitīti Konstantinopoles patriarha pārvaldītajam milletam, bet Armēņu baznīca (Armēņu apustuliskā baznīca) drīkstēja palikt neatkarīga.
[izmainīt šo sadaļu] Asīrieši
Asīrieši sākumā tika pieskaitīti armēņu patriarhātam, bet pēc sūdzībām Lielajai portai, ieguva neatkarīga milleta statusu. Līdz ar to Asīriešu apustuliskā baznīca un Sīrijas baznīca ieguva atsevišķus milletus.
[izmainīt šo sadaļu] Jūdi
Osmaņu impērijā jūdiem bija līdzīgas privilēģijas kā grieķu panariotiem, tādēļ Osmaņu impērijas laiki uzskatāmi par posmu, kad jūdi baudījuši plašākās brīvības un tiesības ebreju vēsturē. Piemēram, 15. gs. Tesaloniki pieredzēja lielāko jūdu pieplūdumu, kas paātrināja pilsētas attīstību un pilsēta jau 18. gs. bija lielākā (un, iespējams, attīstītākā) jūdu pilsēta pasaulē. 20. gs. sākumā Osmaņu jūdi, armēņi un grieķi bija noteicēji komercdarbības nozarē visā impērijā.
[izmainīt šo sadaļu] Vēsture
[izmainīt šo sadaļu] Reformu laikmets (19. gs.)
Osmaņu impērijā 19. gs. vairākām kristiešu kopienām tika izveidoti jauni milleti. Vēlāk ar sultāna 1870. gada firmanu tika izveidots atsevišķs Bulgāru pareizticīgās baznīcas millets, kuru divus gadus vēlāk Konstantinopoles patriarhs ekskomunicēja par filētismu (baznīcas iekārtas balstīšana uz nacionāliem vai etniskiem pamatiem)[2]. Pirmā pasaules kara laikā Osmaņu impērijā pastāvēja 17 milleti.
[izmainīt šo sadaļu] Pārveidošana osmanismā
Līdz pārmaiņām, kas notika 19. gs., milletiem piederēja ievērojama vara – tie paši noteica savus likumus un nodokļus. Tanzimata reformas paredzēja, ka valstī dzīvojošās tautas apvienojamas zem vienas osmanisma idejas, lai apturētu nacionālisma idejas izplatīšanos. Osmanizācijas process izgāzās, jo tajā ar likumiem un noteikumiem centās vienā nācijā apvienot ne-musulmaņus un ne-turkus. Tanzimata periodā 1863. gada 29. martā stājās spēkā „Armēņu milleta noteikumi” (turku valodā: Nizâmnâme-i Millet-i Ermeniyân), dodot armēņiem lielākas tiesības un neatkarību milleta iekārtas un darbības jautājumos. Šajos noteikumos ar terminu „armēņu millets” apzīmē visus tos, kas pieder Armēņu pareizticīgos gregoriāņus. Neilgi pēc šiem noteiktumiem, tika pieņemts „Reformu firmans” (turku valodā: Islahat Fermâni), kura pieņemšanu ierosināja Armēņu patriarhu asambleja. Reformu firmans piešķīra armēņiem lielu brīvību, kas faktiski radīja „valsti valstī”, lai ierobežotu armēņu augstmaņus un dotu lielāku varu poliskajiem slāņiem[4]. Ar šiem diviem tiesību aktiem, kas tiešām bija labs sociālo izmaiņu paraugs, radīja neapmierinātību visā Osmaņu impērijas politiskajā un administratīvajā sistēmā.
[izmainīt šo sadaļu] Pārstāvniecību protektorāta ietekme
Osmaņu impērija zaudēja savas iekārtas pamatus, atdodot tiesības pārvaldīt citām valstīm savus pilsoņus. Citu valstu padotie vairs nebija Osmaņu impērijas pakļautībā, bet gan pakļāvās Eiropas valstīm, saskaņā ar Osmaņu impērijas kapitulācijām. Krievijas impērija kļuva par protektoru pareizticīgajiem, Francija – Romas katoļiem, Lielbritānija – jūdiem un citām kopienām.
Par armēņiem izcēlās strīds starp Krieviju un Lielbritāniju, jo Austrumu pareizticīgā baznīca uzskatīja, ka amerikāņu protestanti ar vairāk kā 100 misionāriem Anatolijā apdraud pareizticīgos.
[izmainīt šo sadaļu] Nacionālisma ietekme
Pamatā milletu daudzšķautnaino iekārtu vienoja Osmaņu dinastija. Tomēr, nacionālisma uzplaukums visā Eiropā Franču revolūcijas iespaidā, 19. gs. ietekmēja arī sabiedrības dažādus slāņus Osmaņu impērijā. Katrs millets kļuva arvien neatkarīgāks un tiem jau bija savas skolas, baznīcas, slimnīcas un citas iestādes. Šāda attīstība arvien vairāk attālināja kristiešus no Osmaņu politiskās iekārtas.
Piederība Osmaņu milletu sistēmai (to varētu saukt par osmaņu pilsonību), sāka arvien vairāk zaudēt savu nozīmi, jo arvien vairāk cilvēki savu reliģisko piederību saistīja ar piederību tautībai. Līdz ar to, nacionalitātes jēdziens bija kļuvis gandrīz par to pašu, kas ir reliģiskā piederība, tikai zem viena Osmaņu karoga. Līdz ar to gandrīz nebija iespējams apturēt iespējamu civilizāciju sadursmi. Pirmo reizi tas izpaudās tad, kad Armēņu nacionālā atbrīvošanas kustība paziņoja par savu piederību Armēņu baznīcai. 1878. gada 13. aprīlī armēņu patriarhs Nersess Varjabedjans savu nostāju Osmaņu armēņu jautājumā darīja zināmus Lielbritānijas ārlietu ministram lordam Selisberam.
— Armēņiem un turkiem kopā dzīvot vairs nav iespējams. Tikai kristiešu pārvalde var nodrošināt taisnību, vienlīdzību un domas brīvību. Kristiešu pārvaldei jāstājas musulmaņu pārvaldes vietā. Armēnija un Kilikja ir reģioni, kuros nodibināma kristiešu pārvalde. To vēlas turku armēņi. Tātad, turku Armēnijā tiek prasīta kristiešu pārvalde tā pat kā Libānā.
[izmainīt šo sadaļu] Lietojums mūsdienās
Dažādu formu milletu sistēmu joprojām lieto dažādās bijušajās Osmaņu impērijas teritorijās un valstīs, piemēram, Jordāna, Libāna, Izraēla, Palestīnas pašpārvalde un Ēģipte. To lieto arī Irāna, Pakistāna un Bangladeša, kur ievēro atsevišķu tiesu sistēmu un likumus katrai atšķirīgajai reliģiskajai kopienai un tām ir noteikta pārstāvība parlamentā.
Piemēram, Ēģiptē milleta tiesību sistēmā ietilpst ģimenes tiesības, ieskaitot laulību, šķiršanos, alimentus, aizgādnību, mantojuma tiesības un bēres. Ģimenes tiesībās valsts atzīst tikai trīs milletus: islāms, kristietība un jūdaisms. Musulmaņu ģimenes ir pakļautas Personu statusa likumu, kas veidots uz Šariata pamata.
[izmainīt šo sadaļu] Vārda nozīme mūsdienās
Mūsdienās vārdu millets lieto gan reliģiskas, gan etniskas piederības apzīmēšanai. Sarunvalodā to lieto arī, lai apzīmētu cilvēka piederību kādai domubiedru grupai vai, piemēram dzimumam (sieviešu millets, turku valodā: kadın milleti).
[izmainīt šo sadaļu] Skatīt
- Osmaņu impērijas kultūra
- Devširme
[izmainīt šo sadaļu] Atsauces
- ↑ Ortaylı, İlber. "Son İmparatorluk Osmanlı (The Last Empire: Ottoman Empire)", İstanbul, Timaş Yayınları (Timaş Press), 2006. pp. 87–89. ISBN 975-263-490-7 Veidne:Tr icon.
- ↑ 2,0 2,1 Stanford J. Shaw, "Dynamics of Ottoman Society and administration", in "History of the Ottoman Empire and Modern Turkey"
- ↑ Ortaylı, İlber. "Osmanlı Barışı (Ottoman Peace)", İstanbul: Timaş Yayınları (Timaş Press), 2007, p. 148. ISBN 978-975-263-516-6.
- ↑ Ilber Ortayli, Tanzimattan Cumhuriyete Yerel Yönetim Gelenegi, Istanbul 1985, pp. 73
