Jevgeņijs Zamjatins

Vikipēdijas raksts

Jevgeņijs Zamjatins

Jevgeņijs Zamjatins (Евгений Иванович Замятин; * 1884. gada 20. janvārī, † 1937. gada 10. martā) bija nozīmīgs krievu rakstnieks. Par viņa būtiskāko darbu tiek uzskatīts antiutopiskais romāns "Mēs" (Мы, 1924). Zamjatina darbiem raksturīgs inovatīvs stils (piemēram, romānā "Mēs" galvenais varonis domā skaitļos, krāsās, matemātiskos terminos) un neoreālisms (šādi savu rakstīšanas stilu dēvēja pats Zamjatins).

Zamjatina romāns "Mēs" izdots arī latviešu valodā Dinas Nātiņas tulkojumā (1990. g., izdevniecība "Liesma").

[izmainīt šo sadaļu] Biogrāfija

Jevgeņijs Zamjatins

Zamjatins piedzima Ļebedjaņā, Krievijā, 1884. gada 20. janvārī. Viņa tēvs bija krievu pareizticīgo mācītājs un skolotājs, māte – mūziķe. No 1892.-1896. gadam viņš mācījās Ļebedjaņas Proģimnāzijā, no 1896.-1902. gadam ģimnāzijā Voroņežā (to pabeidza ar zelta medaļu). Zamjatins studēja kuģubūvi Sanktpēterburgas Politehniskajā institūtā (1902-1908). Studiju laikā viņš iestājās boļševiku partijā, 1906. un 1911. gadā tika izsūtīts par politiskajām aktivitātēm (1913. gadā viņu amnestēja – tika izsludināta vispārēja amnestija par godu Romanovu dinastijas 300. dzimšanas dienai). Zamjatins tika arī tiesāts par antimilitāra stāsta uzrakstīšanu (tajā tika atainota dzeršana, rasisms u.tml. armijā).

No 1908.-1911. gadam Zamjatins darbojās kā kuģu inženieris, no 1911. gada lasīja lekcijas Sanktpēterburgas Politehniskajā institūtā. No 1916.-1917. gadam viņš pārraudzīja ledlaužu būvniecību Lielbritānijā. Zamjatins atbalstīja Oktobra revolūciju, taču iestājās pret cenzūru. Viņš apgalvoja: "Patiesu literatūru spēj radīt nevis čakli un uzticami ierēdņi, bet gan vien ārprātīgie, vientuļnieki, sapņotāji, dumpinieki un skeptiķi." Zamjatins sludināja ķecerības filozofiju un noliedza vienas "pēdējās" revolūcijas iespējamību.

No 1921. gada Zamjatins darbojās literārajā grupā "Serapiona brāļi". Grupas biedri uzsvēra tās apolitiskumu, taču viņiem visiem – Mihailam Zoščenko, Konstantīnam Fedinam, Viktoram Šklovskim, Vsevolodam Ivanovam, Nikolajam Ņikitinam, Nikolajam Tihonovam – bija problēmas ar cenzūru. 1919. un 1922. gadā Zamjatins tika arestēts. 1921. gadā viņš žurnālā Dom Iskusstv publicēja rakstu ar nosaukumu "Man ir bail"; tajā viņš apsūdzēja valdību domas brīvības apspiešanā. 1922. gadā viņš kļuva par izdevuma "Sovremennij Zapad", savukārt 1924. gadā – par "Russkij Sovremennjik" redaktoru. Zamjatins tika uzskatīts par "strādnieku šķiras ienaidnieku", un viņam nācās atteikties no Rakstnieku savienības vadītāja vietas. Viņa darbi tika aizliegti un izņemti no bibliotēkām, un viņam tika liegta iespēja publicēties.

1931. gadā Zamjatins pameta PSRS (atļauju emigrēt viņš saņēma pēc vēstules Staļinam) un nākamajā gadā apmetās Parīzē, kur 1937. gada 10. martā lielā nabadzībā nomira no sirdslēkmes.

[izmainīt šo sadaļu] Literārā darbība

Savu pirmo stāstu ("Viens") Zamjatins publicēja 1908.gadā. Pēc ceļojuma uz Angliju viņš uzrakstīja dovus satīriskus darbus par angļu vidusšķiras dzīvi – "Salinieki" un "Cilvēku zvejnieki". 20-tajos gados viņš pievērsās satīrai un teātrim. Zamjatina vēlīnos darbus raksturo izteikta strukturāla vienotība.

Zamjatina vienīgais pabeigtais romāns ir futūristiskā antiutopija "Mēs" (Orvels šo darbu min kā vienu no "1984" iedvesmas avotiem); 1924. gadā tas tika publicēts vairākos ārzemju izdevumos. Līdzīgus uzskatus viņš pauda arī stāstos un esejās, tādējādi izpelnoties padomju varas nosodījumu. "Mēs" tika nodēvēts par "kaitīgu pamfletu", un PSRS tas netika publicēts līdz pat 1988. gadam. Trockis Zamjatinu nodēvēja par "iekšējo imigrantu". Zamjatins bija viens no nozīmīgākajiem krievu modernistiem, taču līdz pat glasnostj periodam viņu vairāk pazina rietumos (PSRS līdz 1988. gadam viņš praktiski netika pieminēts).