Himalaju ciedrs
Vikipēdijas raksts
| Himalaju ciedrs Cedrus deodara |
||||||||||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
 |
||||||||||||||||
|
||||||||||||||||
Himalaju ciedrs (Cedrus deodara) ir ciedru ģints koku suga. Dabā sastopams ziemeļ-rietumu Himalajos, Afganistānā, kalnos izplatās līdz 3600m. augstumam virs jūras līmeņa. Aug mežos kopā ar eglēm, priedēm, balteglēm.
[izmainīt šo sadaļu] Apraksts
Himalaju ciedrs var sasniegt 50m. augstumu un 3m. diametrā, kā arī 3000 gadu vecumu. Pieaugušiem eksemplāriem lapotne augšpusē ir plakana ar nokarenām pazarēm uz horizontāli izplestiem resnajiem zariem. Jaunie dzinumi nokareni. Koksne cieta, sīkslāņaina, ar dzeltenīgu vai iesārtu nokrāsu, ļoti smaržīga augstā sveķu satura dēļ. Skujas asas, tievas, gaiši-zaļas ar sudrabotu nokrāsu, garākas kā citām sugām (līdz 5 cm.), sakārtotas pušķos. Čiekuri līdz 10 cm., olveidīgi-iegareni, jauniem eksemplāriem zilganīgi, vecākiem – sarkanīgi-brūni, vidū mazāk izliekti, nekā libānas ciedram. Čiekura zvīņas dziļi pārsedz cita citu. Čiekuri nogatavojas 1,5 gadu laikā. Sēklas bālganas, 16-17mm lielas. Apputeksnēšanās notiek oktobra beigās – novembra sākumā.
Ilgdzīvojoša, ātraudzīga suga. Labāk par citiem ciedriem panes apēnošanu, dod priekšroku paaugstinātam gaisa un augsnes mitrumam, bet tomēr nepanes stāvošu ūdeni. Pieticīga pret augsnēm, aug arī kaļķainās augsnēs. Bez bojājumiem panes temperatūru līdz -25°С. Cieš no vējgāzēm. Pakļauta tādai slimībai, kā hloroze, kas rodas no paaugstināta kaļķu satura augsnē. Šādiem ciedriem skuja nodzeltē, un koks palēnina savu augšanu. Tajā pat laikā Himalaju ciedri ir noturīgi pret sēnīšu un kaitēkļu bojājumiem.
[izmainīt šo sadaļu] Kultivēšana
Himalaju ciedrs tiek arī plaši kultivēts un izmantots apzaļumošanai. Eiropā to sāka kultivēt no 1822. gada. Ir selekcionētas vairākas koka šķirnes ('Aurea', 'Deep Cove', 'Pyqmy', 'Golden Horizon', 'Repandens' u.c.).Himalaju ciedrs labi panes apcirpšanu, tāpēc tos izmanto dzīvžogu veidošanai.
