Kārlis Lielais

Vikipēdijas raksts

Kārlis Lielais (lat. Carolus Magnus) (742-814) bija franku karalis, karolingu dinastijas pārstāvis. Tiek uzskatīts, ka viņš dzimis Āhenā (Vācija). Kārļa tēvs bija franku karalis Pipins Īsais, bet vectēvs Kārlis Martels (Charles Martel).

Kārļa Lielā valdīšanas laiks Eiropas attīstības kontekstā ir svarīgs ar Eiropas politiskās patstāvības izveidošanas simbolisku laika atzīmi. Par tādu nosacīti var uzskatīt 800.gadu, kad Kārlis Lielais veica savu piekto ceļojumu uz Romu. Šajā vizītē Romas pāvests Leo uzstatīja Kārļa Lielā galvā imperatora kroni. No līdzšinējo, Vidusjūras reģionā valdošo tradīciju viedokļa, viņam nebija šādu tiesību. Kārlim Lielajam savukārt nebija tiesību to pieņemt. Bet tā kā tas tomēr notika, Eiropa līdz ar to bija uzsākusi veidot pati savu varas un politisko attiecību sistēmu. Tā bija spērusi pēdējo izšķirošo soli savas ģeopolitiskās robežas novilkšanā attiecībā pret pārējo pasauli, tai skaitā Bizantiju.

Neskatoties uz to, ka vēl Hlodvigs I par sava troņa vietu bija noskatījis Parīzi, Kārlim Lielajam vēl nebija savas pastāvīgas galvaspilsētas. Viņa "mobilais" galms ceļoja no vienas domīnijas uz otru. Taču tas bija izskaidrojams nevis ar kādu īpašu karaļa ceļošanas prieku, bet nepieciešamību uzraudzīt vietējos augstmaņus, kuri centās iegūt iespējami lielāku neatkarību no karaļa varas. Tādēļ šajās domīnijās pastāvēja arī vietējās, karalim tieši padotas, varas struktūras. Domīnijas bija sadalītas vēl sīkākās teritoriālajās vienībās - komitatēs (comitates). Tās aizvietoja agrāko romiešu izveidoto administratīvi teritoriālo struktūru, kuras pamatā bija pilsētas (civitates), skaitā ap 800. Taču Kārļa Lielā impērijā izveidotās komitates bija tikai apmēram 300. Savukārt Kārļa Lielā galmu un ikdienas valsts lietas kopumā organizēja viņa iecelta civila administrācija. Tā veidojās arī pirmās Eiropas valsts pārvaldes struktūras.

Vēl ne mazāk svarīgi bija tas, ka Kārļa Lielā galma apritē atkal parādījās vairāku iepriekšējo gadsimtu laikā piemirstais, senais vārds Eiropa. Tas Kārlim Lielajam bija nepieciešams ne tikai lai apzīmētu viņa pārvaldāmo pasaules daļu, bet arī lai distancētos no Bizantijas pretenzijām un pagānu zemēm.

Kārļa Lielā laikā Eiropā aizsākās aktīvs dažādu jaunievedumu process dažādās saimnieciskās jomās. Lielā mērā tāpēc, ka viņš pats bija enerģisks novators. Viņa laikā tika uzceltas vairākas pilis, tilti pār Reinu un Mainu, bet Reinas un Donavas iztekas savienoja ar kanālu. Pateicoties karaļa iniciatīvai romāņu arhitektūra sāka izplatīties teritorijās uz ziemeļiem no Alpiem.

Lai gan Kārlis Lielais pats bija lasīt un rakstīt nepratējs, viņš veicināja izglītības attīstību, atbalstīja senu manuskriptu vākšanu, mācību, vēstures u.c. grāmatu izdošanu. Tādēļ šīs Kārļa Lielā aktivitātes var uzskatīt par pirmo Eiropas renesanses iezīmi.

Kārļa Lielā laikā būtiski uzlabojās arī dažādas saimniecības jomas. Atjaunojās tirdzniecība ar Angliju un visā Ziemeļjūras piekrastē. Preču apmaiņā savu vietu atkal ieņēma nauda – sudraba monētas – to kalšana atjaunojās pēc Kārļa Lielā norādījuma.

Kārlis Lielais nomira 814. gadā, pēc 47 valdīšanas, franku karaļvalsts un Eiropas veidošanas gadiem. Kārlis Lielais Eiropas vēsturē un kultūrā atstājis daudzas, reizēm nepamanāmas pēdas. Pat vārds "karalis" ar tā locījumiem dažādās valodās cēlies no Kārļa (Charlemagne), piemēram, krievu valodā – koroļ.

Kas attiecas uz franku karaļvalsti pēc Kārļa Lielā nāves, tad tas ir tipisks stāsts par to, kā spēcīga valsts īsā laika posmā pārstāj pastāvēt, līdzko ir miris enerģisks tās valdnieks. Tā tas bija arī ar franku valsti drīz pēc Kārļa nāves. Viņam mirstot franku valsts aizņēma mūsdienu Franciju, Beļģiju, Nīderlandi, Šveici, lielāko daļu Vācijas, kā arī daļu no Itālijas un Spānijas, neskaitot Korsiku.