Svešvaloda
Vikipēdijas raksts
Svešvaloda (arī otrā valoda) ir jebkura valoda, kuru cilvēks ir apguvis pēc dzimtās valodas. Tā var būt valoda, kuru cilvēks apguvis speciālas apmācības ceļā, vai arī atrodoties šādas valodas vidē bez speciālas apmācības.
Diezgan bieži ir sastopamas situācijas, kad pirmā apgūtā valoda (dzimtā valoda), vairs nav cilvēka komunikācijās dominējošā valoda. Pēc dažiem pētījumiem, noteicošā atšķirība starp pirmo un otro valodu ir vecums, kad valoda ir apgūta. Lielākajā daļā gadījumu ir grūti svešvalodā apgūt tādu pašu valodas lietošanas kvalitāti, kā dzimtajā valodā. Ir izpētīts, ka 6-7 gadu vecums ir tā robeža reālam bilingvismam, lai citu valodu apgūtu dzimtās valodas līmenī.
[izmainīt šo sadaļu] Literatūra
- Chomsky, N. (1968). Language and Mind. New York: Harcourt Brace Jovanovich.
- Hyltenstam, K. (1992). Non-native Features of Near-native Speakers: On the Ultimate Attainment of Childhood L2 Learners. In R.J. Harris (Ed.), Cognitive Processing in Bilinguals (pp. 351—367). Amsterdam: North-Holland.
- Hyltenstam, K & Abrahamsson, N (2003). Maturational Constraints in SLA. In Doughty & Long (Eds.), The Handbook of Second Language Acquisition. Rowley, MA: Blackwell.
- Krashen, S. D. (1982). Principles and Practice in Second Language Acquisition. Oxford: Pergamon Institute of English.
- Spada, N. and Lightbown, P.M. (2002). Second Language Acquisition. In Schmitt, N. An Introduction to Applied Linguistics. London: Arnold.
