Pērkonkrusts (Latviešu Tautas Apvienība)

Vikipēdijas raksts

Latviešu Tautas Apvienība "Pērkonkrusts" (1933 - 1944) bija latviešu aktīvā nacionālisma organizācija un politiska partija.

Satura rādītājs

1 Vēsture
2 Informācijas avoti
3 Pērkonkrusta programma
4 Ārējās saites

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

Pērkonkrustu kā politisko organizāciju (partiju) Rīgas apgabaltiesa reģistrēja 1933. gada 12. maijā. Izveidots uz 1933. gada 12. aprīlī slēgtā Ugunskrusta bāzes. Dibināšanas sapulce notika 1933. gada 17. maijā. Dibināšanas sapulcē ievēlēja Pērkonkrusta Centrālo valdi. Par Centrālās valdes priekšsēdētāju un Pērkonkrusta priekšnieku ievēlēja Gustavu Celmiņu.

Organizācija pauda radikāli nacionālistiskus uzskatus, t.sk., arī popularizēja antisemītismu un autoritāru valsts iekārtu. Pērkonkrusta programma sastāvēja tikai no četriem punktiem (sk. zemāk). Taču saskaņā ar G.Celmiņa 1933. gada 19. septembra programatisko runu, kas vēlāk pārpublicēta Pērkonkrusta rokasgrāmatā "Kas ir, ko grib, kā darbojas Pērkonkrusts?", kā Pērkonkrusta mērķis bija paredzēta politisko tiesību atņemšana minoritātēm, pieprasīta 1922. gada Satversmes atcelšana. Saeimas vietā bija paredzēts nodibināt korporatīvu arodpārstāvību (kameras) ar 50 deputātiem. Valsts prezidents būtu jāievēlē visas tautas vēlēšanās uz 5-7 gadiem. Tanī pat laikā Pērkonkrusts nesimpatizēja vācu nacionālsociālismam, bet drīzāk itāļu fašismam.

Pērkonkrusta struktūrā bija pārņemti daudzi vācu nacionālsociālistu un itāļu fašistu organizāciju elementi. Organizāciju vadīja Galvenais štābs, tā bija iedalīta piecos apgabalos, ko vadīja apgabalu inspektori. Biedri bija organizēti blokos, bet tie apvienoti rajonos. Biedri, iestājoties organizācija, deva solījumu. Pēc zināma laika pēc iestāšanās organizācijā Pērkonkrusta biedri varēja tikt uzņemti trieciengrupās - tā sauktajās “T” grupās. 1935. gadā šīs grupas pārdēvēja par Gustava Celmiņa triecienniekiem (G.C.T.). Trieciennieki deva speciālu solījumu. Daļai no viņiem rokā ar metāla zīmogu iededzināja zīmi.

Pērkonkrusts saglabāja Ugunskrusta laika formastērpus - tumši pelēks krekls, melna berete (ugunskrustieši nēsāja tumši zilu bereti), nozīme ar svastiku pie krekla vai beretes, tumšas bikses un stulmzābaki. Sveicienam tika izmantots tā sauktais "Romas sveiciens" - izstiepta labā roka - un frāze "Cīņai sveiks!".

Organizācija izdeva nedēļas laikrakstu Pērkonkrusts, kura tirāža, saskaņā ar izdevēja J.Dumpja liecībām, sasniedza 8000 eksemplāru (pēc Politpārvaldes datiem tirāža esot bijusi 20 000). Tā redaktora pienākumus pārmaiņus pildīja Gustavs Celmiņš, Leonīds Breikšs un Alfrēds Zēbauers.

Pērkonkrusts uzturēja sakarus ar radniecīgo igauņu vabsistu organizāciju (VABS – Vabudussójalaste Liit – Brīvības cīnītāju apvienība) un rumāņu Dzelzs gvardi.

Pērkonkrusta darbība aptvēra visu Latvijas teritoriju. Visaktīvākā darbība tika izvērsta Rīgā, Liepājā, Valmierā, Rēzeknē, Jelgavā un Jaunlatgales apriņķī. Saskaņā ar paša G.Celmiņa sniegtajām ziņām, Pērkonkrusta biedru skaits sasniedza 12 000 - 15 000, taču šos skaitļus ir pamats apšaubīt. Vācijas izlūkdienests Pērkonkrusta biedru skaitu novērtēja no 5000 līdz 6000. Īpaši aktīvu atbalstu Pērkonkrustam izrādīja daļa akadēmiskās jaunatnes. Liela ietekme pērkonkrustiešiem bija akadēmiskajā izdevumā Universitas, kā arī studentu korporācijās. Piemēram tika nolemts, ka visiem Selonijas biedriem ir jāiestājas Pērkonkrustā. 1933. gada decembrī Studentu padomes vēlēšanās Pērkonkrusts ieguva četras vietas. Organizācijā sastāvēja arī vairāki virsnieki un virsdienesta karavīri, aizsargu vidējais komandējošais sastāvs, ārsti un citi intelektuālo aprindu pārstāvji. saskaņā ar Politpārvaldes rīcībā esošajām ziņām Pērkonkrustā esot bijušas pat veselas aizsargu nodaļas (Sīpeles un Plāņu pagastos un Alojā).

Pērkonkrustu materiāli atbalstīja virkne uzņēmēju. To skaitā saldumu ražotāji Ķuze un Geogingers.

Īpašās nometnēs Pērkonkrusts organizēja savu biedru elementāro militāro apmācību, tomēr organizācija nebija bruņota. Ar Pērkonkrusta darbību bija cieši saistīta sporta un morāliski-fiziskās audzināšanas biedrība Tēvijas Sargs, kuras nodaļu dibināšana nereti notika paralēli ar Pērkonkrusta nodaļu dibināšanu.

Jau 1933. gada jūlijā notika kratīšanas Pērkonkrusta vasaras mītnē Majoros un G.Celmiņa dzīvoklī, bet 1. augustā iekšlietu ministrs ierosināja organizāciju slēgt. 15.decembra Saeimas sēdē, balsojot par sociāldemokrātu iesniegto lēmuma projektu, ar nospiedošu balsu pārsvaru tika pieņemts lēmums ierosināt Pērkonkrusta, kā Latvijas demokrātiskai republikai naidīgas organizācijas slēgšanu. Rīgas apgabaltiesas administratīvā nodaļa 19. decembrī apturēja Pērkonkrusta un Tēvijas Sarga darbību "Līdz lietas izspriešanai pēc būtības". 22. decembrī apcietināja laikraksta Pērkonkrusts atbildīgo redaktoru Alfrēdu Zēbaueru un konfiscēja nodrukāto laikraksta tirāžu. Galīgo lēmumu par Pērkonkrusta slēgšanu pieņēma Rīgas apgabaltiesa 1934. gada 30. janvārī. Tika apcietināti 35 organizācijas vadības pārstāvji un izdarītas kratīšanas 300 pērkonkrustiešu dzīvokļos. Vienlaikus tika slēgta sporta biedrība Tēvijas Sargs.

Jau 1933. gada 15. augustā kā iespējamā Pērkonkrusta aizsegorganizācija tā slēgšanas gadījumam tika reģistrēta Jaunā Latvija, kas turpināja darbību pēc 1934. gada 30. janvāra. 12. februārī sāka iznākt laikraksts Taurētājs. Taču jau 17. martā ar Rīgas apgabaltiesas lēmumu Jaunās Latvijas darbība tika apturēta. 20. martā Saeima nolēma uzdot valdībai mēneša laikā atlaist no dienesta valsts, pašvaldības un policijas darbiniekus, kā arī izslēgt no aizsargiem personas, kuras sastāv vai sastāvējušas Pērkonkrustā, Tēvijas Sargā vai Jaunajā Latvijā. 1934. gada 20. martā tika reģistrēta Kultūras un sporta veicināšanas biedrība Dzimtene, kas arī kalpoja kā pērkonkrustiešu segorganizācija.

Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma Pērkonkrusts savu darbību turpināja pagrīdē, darbojoties devītnieku un trejdevītnieku (27 personu) grupās. Pērkonkrustieši izdod nelegālu izdevumu Ziņojums. 1934. gada 13. jūnijā pērkonkrustiešu sapulces laikā tika arestētas 97 personas ar Gustavu Celmiņu priekšgalā. 1935. gada 26. un 27. februārī notikušajā kara tiesas sēdē Pērkonkrusta vadītājiem - G.Celmiņam un vēl 12 personām piesprieda cietumsodus. Galvenā apsūdzības daļa bija balstīta uz sodu likuma 71.pantu – "par sastāvēšanu nelegālā organizācijā, kuras mērķis musināt uz nepaklausību valsts varas likumīgiem rīkojumiem un, lietojot varas darbus, gāzt Latvijā pastāvošo nacionālo valdību un ministru kabinetu un sagrābt valsts varu savās rokās".

Sākot ar 1935. gadu pērkonkrustieši pulcēšanās nolūkiem sāka izmantot dievturu rīkotos pasākumus. Pērkonkrusta vadību pēc ieslodzījumā pavadītajiem diviem gadiem pārņēma Ernests Plāķis, kurš mēģināja atkal apvienot sīkās pērkonkrustiešu grupas. 1937. gada 14. maijā viņš kopā ar 31 citu pērkonkrustieti tika apcietināts un 1938. gada jūnija sākumā notiesāts. Gustavu Celmiņu 1937. gada 13. novembrī izraidīja no Latvijas. 1938. gadā G.Celmiņa vadībā darbību uzsāk Latviešu cīņas organizācijas Pērkonkrusts ārzemju sakaru birojs. Latvijā Pērkonkrusta vadību uzņemas Ādolfs Šilde.

Ulmaņa režīma četru pastāvēšanas gadu laikā pavisam tika apcietināti aptuveni 800 pērkonkrustieši, bet aptuveni 2000 pērkonkrustieši tika atlaisti no darba.

Trīsdesmito gadu beigās sāk iezīmēties pērkonkrustiešu simpātijas pret nacionālsociālistisko Vāciju. 1940. gada augustā G.Celmiņš pārceļas uz Vāciju.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā pērkonkrustieši bija vieni no pirmajiem represiju upuriem. Pērkonkrustiešu aresti sākās jau 1940. gada 5. jūlijā. 1940. gada likums par politieslodzīto amnestiju neattiecās uz pērkonkrustiešiem, un tie no viņiem, kuri atradās ieslodzījuma vietās tiešā ceļā tika deportēti uz PSRS.

1941. gada jūnijā G.Celmiņš un virkne citu pērkonkrustiešu vadītāju atgriežās Latvijā vācu karaspēka sastāvā. Savukārt, pērkonkrustieši Latvijā aktīvi iesaistījās pašaizsardzības grupās. Pēc vācu ienākšanas Rīgā Pērkonkrusts kā vienīgā latviešu politiskā organizācija atjaunoja legālu darbību. Īsā laikā kā pērkonkrustieši reģistrējās 10-15 000 cilvēku. Daudzi no viņiem ieņema amatus vācu okupācijas varas izveidotajās iestādēs, policijā un SD (Sicherheits Dienst – Drošības dienests). Arī okupācijas iestāžu atļauto latviešu preses izdevumu, it īpaši provincē, vadībā nonāca pērkonkrustieši. 1941. gada 25. jūlijā G.Celmiņš Austrumu okupēto apgabalu ministram Rozenbergam piedāvāja dibināt divas latviešu pērkonkrustiešu divīzijas. Taču jau 1941. gada 17. augustā vācu militārā pārvalde Pērkonkrustu slēdza.

Viennozīmīgi nav pierādīta Pērkonkrusta kā organizācijas līdzdalība ebreju iznīcināšanā (arī zināmo individuālo eksekūcijās iesaistīto Pērkonkrusta biedru skaits ir neliels, piemēram, Viktors Arājs līdz 1934.gada apvērsumam iespējams ir bijis Pērkonkrusta biedrs), taču viņu loma antisemītisma propagandas izplatīšanā demokrātiskās Latvijas beigu periodā, kā arī pirmajos mēnešos pēc vācu okupācijas nav noliedzama.

Pēc Pērkonkrusta aizliegšanas daļa pērkonkrustiešu turpināja aktīvu kolaborāciju, taču lielākā daļa iesaistījās pretestības kustībā. Daļa biedru 1942 .gadā no Pērkonkrusta izstājās. G.Celmiņš, lai gan strādāja vācu administrācijā, vadīja Pērkonkrusta pagrīdes darbību un organizēja pagrīdes izdevumu Vēstījums [1943.] un Latvju raksti Brīvā Latvija [1943-1944] izdošanu. 1944. gada 14. martā Gestapo G. Celmiņu arestēja. 1944. gadā tika arestēti arī citi pērkonkrustieši, un pēc šiem arestiem Pērkonkrusta darbība apsīka un pēc padomju okupācijas atjaunošanas tā arī vairs neatsāka darbību ne Latvijā, ne trimdā.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijā izveidojās mazskaitlīga ekstrēmistu grupa, kura pieņēma Pērkonkrusta nosaukumu. Grupa veikusi vairākus terora aktus, t. sk., tā sauktā Uzvaras pieminekļa spridzināšanu naktī no 1997. gada 5. uz 6.jūniju. Pēc terora aktos iesaistīto personu aizturēšanas un notiesāšanas Pērkonkrusta darbība ir pārtraukta.

[izmainīt šo sadaļu] Informācijas avoti

Pērkonkrusts, Historia.lv

[izmainīt šo sadaļu] Pērkonkrusta programma

Par Latvijas valsti, savu turpmāko paaudžu un citu tautu priekšā atbild latviešu tauta.
Gādība par latviešu tautas godu, vienību un labklājību ir augstākais uzdevums.
Latvija ir un paliek lauksaimniecības valsts. Viņas saimnieciskai polītikai jāatbilst vienīgi šim nolikumam.
Baltijas valstu militārā, polītiskā un saimnieciskā savienība ir Latvijas valsts ārējās polītikas pamats.