Velns (latviešu mitoloģijā)

Vikipēdijas raksts

Velns ir Latviešu dievība, kas pārvalda tumšo un ļauno. Velns ir pazemes un veļu valdnieks latviešu mitoloģijā, uz to norāda pats vārds "Velns", kas cēlies no vārda "velis". Senā Velna mitekļus vēl šobaltdien palīdz atrast vietu nosaukumi – Velna ala, Velnezers. Elles jēdziens ienāk tikai ar kristietību. Tad arī Velns kļūst par visa ļaunuma iemiesojumu, bet latviešu folklorā viņš ir lētticīgs, vientiesīgs, viegli uzvarams ne tikai Dievam, bet arī cilvēkiem. Velns simbolizē materiālo dzīvi, Dievs – garīgo dzīvi, gudrību un radošās spējas. Velns vienmēr cenšas apmānīt cilvēkus un tas viņam neizdodas, un tas vienmēr paliek muļķa lomā. Velns dara visu, ko viņam liek un viņš ir gatavs maksāt ar naudu. Velns ir līdzīgs cilvēkam un dzīvniekam. Velnam ir tikai daļa no cilvēka, tam ir cilvēka augums un pārējā līdzība ir ar dzīvniekiem. Tam ir govs aste, āža kājas un ragi.
Latviešu teikās minēts arī tas, ka velns piedalijies gan zemes radīšanā, gan cilvēka veidošanā.

[izmainīt šo sadaļu] Tautasdziesmas

Pieci velni riju kūla,
Sestais putru dzisināja.
Septītais, mazākais,
Cūkas gana tīrumā.

To visi zin, ka vecais velns
Ir diezgan skopas dabas,
Bet šovakar viņš gatavot
Liek vakariņas labas.

Satika dievs ar velnu
Vidū jūras uz akmeņa,
Kažociņi briku, braku,
Zobentiņi šmigu, šmagu.

[izmainīt šo sadaļu] Parunas

Iedod Velnam pirkstu, paņems visu roku.

Bada laikā Velns mušas ēd.

Kas Dievam neder, to Velns nerauj.

Rads rada Velns.

Kā Velnu piemin, tā Velns klāt.

Velns nav tik melns kā to mālē.

[izmainīt šo sadaļu] Ticējumi

Velnam esot aste un melni zobi.
Velnu ar svina lodi nevar nošaut, bet tikai ar zelta vai sudraba lodēm.
Lācis ir stiprāks par Velnu un cīņā to allaž pārspēj.
Velns dzīvojot lielos bezdibeņos, kur cilvēki slīkstot.

[izmainīt šo sadaļu] Teikas

Reiz Dievs Ēdenes dārzā, paņēmis pikuci zemes, izveidoja cilvēku. Tam bija viena roka, viena kāja un viena acs, uzpūta tam un teica "Būt labam, darīt labu, iet labus ceļus" un ad dievs devies atpūsties. Velns, kamēr Dievs atpūtās, iezagās un pielika cilvēkam otru roku, otru kāju un otru aci, uzpūta un teica "Būt sliktam, darīt sliktu un iet sliktus ceļus." Dievs atnāca atpakaļ, uzpūta cilvēkam savu elpu, un tas atdzīvojās.
Un tā cilvēks ir ne īsti ļauns, ne īsti labs.

Agrāk cilvēki bijuši nemirstīgi. Tie dzīvojuši mūžīgi un nekad nenovecoja. Reiz kāds cilvēks ieminējās, ka tam esot apnicis dzīvot. Dievs paņēma pulksteni, uzgrieza laiku un ielika tam krūtīs. Kopš tā laika, kad piedzimst cilvēks, Dievs tam ieliek pulksteni krūtīs, lai tas dzīvo, un kad pulkstenis apstājas, lai mirst.

Senos laikos, kad Dievs ar Velnu un citām dievībām dzīvoja kosmosā un bija draudzīgi, Dievs izdomāja taisīt zemi. Viņš nosūtija Velnu pakaļ dūnu pikucim.
Velns aizskrēja un to paņēma, bet, Dievam neredzot, mazu gabaliņu nozaga un ielika mutē. Dievs paņēma dūņas izveidoja no tām bumbu, un tās sāka rūgt. Tā izrūga līdz tagadējās Zemes izmēriem, bet tajā pašā brīdī, kad Dieva bumba sāka kļūt lielāka, arī Velna mutē dūnas sāka augt lielākas. Velns vairs nevarējis saturēt mutē, tās izspļāva. Dievs uz Velnu sadusmojās un to nosūtija pazemē.