Mārtiņš Luters

Vikipēdijas raksts

Mārtiņš Luters (*1483. gada 10. novembrī, †1546. gada 18. februārī) bija katoļu augustīniešu ordeņa mūks, mācītājs, teologs, profesors, baznīcas reformu ideologs. Viņa mācība rosināja Reformāciju, tā kļuva par pamatu luterisma un protestantisma tradīcijām, kā arī lielā mērā Rietumu civilizācijas kultūrvēsturiskai kopībai.

Iespējams, ka viena no pirmajām luterisma idejām bijusi paša Lutera fundamentālā atklāsme, ka Dievs nav soģis katram kļūmīgam cilvēka solim, kā to parasti interpretēja tā laika baznīca. Tieši otrādi – Dievs ir tas, kurš piedod un atlaiž grēkus, ja tie tiek neliekuļoti nožēloti. Ne svētie tēvi, pat ne baznīca kopumā, bet tikai paša cilvēka patiesa ticība ir nosacījums viņa dvēseles glābšanai. Tieši šādu Dieva būtību un paša cilvēka individuālo attieksmi pret to Luters arī sāka sludināt Vitenbergā (Vācijā), iegūstot šeit vispārēju atzīšanu. No šāda viedokļa pilnīgi absurda vai pat amorāla sāka izskatīties Romas Katoļu baznīcas īstenotā indulģenču tirgošanas politika. Tā drīzāk bija uzskatāma par šaubīgu naudas izspiešanas veidu no cilvēkiem, jo kādēļ gan viņiem būtu jāmaksā par grēku piedošanu, ja Dievs, būdams visžēlīgs to dara tāpat, cilvēkam nožēlojot savus grēkus?

Sākotnēji Luters neuzstājas pret Romas katoļu baznīcu un pāvesta institutu; viņš protestē pret viņam pašam - augustīniešiem - atņemtajām tiesībām tirgot indulgences (vācu zemēs indulgenču tirdzniecības monopols tikko kā bija pārdots ebreju banķieru Fugeru bankai, kas par tās tehnisko realizāciju maksāja Vācijas arhibīskapiem un dominikāņiem procentus no ienākumiem). Romas kūrija sākumā nepievērš uzmanību ķildām ap indulgenču tirgošanos, taču tirdzniecībā ieinteresētie vietējie baznīcas tēvi un dominikāņi ir sašutuši par augustīniešu (Lutera) pretenzijām uz viņu jauniegūto biznesu un aktīvi uzbruka Luteram. Savukārt Luters meklēja Bībelē argumentus savām tēzēm, un šajos meklējumos nāca pie jauniem atklājumiem un atziņām, kas padarīja lielāku plaisu starp viņu un Baznīcu. Lutera acīs apšaubāmas kļūst ne tikai Baznīcas tiesības piedot grēkus, bet arī pats pāvesta varas harismātiskums, koncilu nemaldība un Baznīcas hierarhu autoritāte.

Savus uzskatus un pastāvošās baznīcas kārtības kritiku Luters izklāstīja deviņdesmit piecās tēzēs, kuras viņš 1517. gadā iesniedza Maincas arhibīskapam. Pēdējais tās nosūtīja uz Romu, ar lūgumu aizliegt Luteram par šo tēmu sprediķot. Taču Luteram draudēja daudz nopietnākas nepatikšanas, iespējams, pat nāves sods, ja ne Saksijas hercoga aizstāvība, kurš gan nebija Lutera mācības piekritējs, taču nevēlējās zaudēt slaveno profesoru - vienu no populārākajām un atzītākajām savas hercogistes personībām.

Parādījās populārs Lutera mācības simbolisks apzīmējums – "Luters gāza no troņa pāvestu un tā vietā iecēla Bībeli". Luterismu sāka atbalstīt arī daļa aristokrātijas, pārsvarā Ziemeļeiropā, jo daudziem nepatika nesamērīgā baznīcas tieksme pēc greznības, bet garīdzniecības morālā degradācija diskreditēja arī feodāļu varu. Līdz ar to kristietība Eiropā Lutera mācības rezultātā izrādījās sašķelta. Romas pāvests bija spiests piekāpties un ne tikai atzīt reliģisko plurālismu, bet uzsākt arī pašas katoļu baznīcas reformēšanu (Kontrreformācija), jo arī Eiropas karaļu un hercogu atbalsts un lojalitāte tam bija svarīgi.

[izmainīt šo sadaļu] Cita versija

Vēsturnieku revizionistu vidū visai populāra tēze, ka visa pamatā bijušas Lutera personiskās ambīcijas. Lieta tāda, ka indulgenču tirdzniecību vācu zemēs veica augustīniešu ordenis (arī pats Luters aktīvi tās tirgoja), bet tad augustīniešiem šīs tiesības atņēma un indulgenču tirdzniecības monopolu pārdeva ebreju banķieru Fugeru bankai (kas par tās tehnisko realizāciju maksāja Vācijas arhibīskapiem un dominikāņu ordenim procentus no ienākumiem). Savukārt to tirdzniecību vadīja dominikānis Tecels, lielisks orators, spēcīga personība ar izteiktu harismu. Pūļi plūda klausīties viņa sprediķus un, dzirdot elles moku un šķīstītavas sulīgos aprakstus, masveidā uzpirka indulgences. Savukārt Luteram, kurš arī nebija sliktākais orators, skauda Tecela popularitāte un zaudētie ienākumi. Tas izskaidro to, kāpēc Luters - klaji pārkāpjot vispārpieņemto korporatīvo ētiku, „netīro veļu“ nolēma „mazgāt“ publiski, publicējot savu nostāju pret indulgenču tirdzniecību nevis latīniski (tā teikt, iekšējai lietošanai), bet gan vāciski; kāpēc Vitenbergas universitātes studenti, kuru pasniedzējs bija Luters, savāca vairāk nekā 800 Tecela sprediķu brošūras un publiski sadedzināja universitātes pagalmā; kāpēc tie tik cītīgi pārrakstīja Martina tēzes un izplatīja. Luters vienkārši gribēja parādīt tautai un studentiem, kāds melīgs draņķis ir viņa kolēģis (ecēšanās augstskolu profesūras starpā, cīnoties par krēsliem un studentu simpātijām, ir visai izplatīta parādība vēl šo baltu dienu).

[izmainīt šo sadaļu] Atsauces

Mārtiņa Lutera nozīmīgākie latviski izdotie darbi:

• Luters Mārtiņš. Mazais katehisms (vairāki izdevumi)
• Luters Mārtiņš. 1 Mozus grāmatas skaidrojums (1). Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 2007.
• Luters Mārtiņš. Postilla (1-5). Rīga: Luterisma mantojuma fonds. 2000 -

• Maldonis Voldemārs. Mārtiņš Luters. Valters un Rapa
• Grīslis Egīls. Mārtiņš Luters - reformātors. Mineapolē: LELDAA, 1975. 167 lp.
• Kitelsons Džeims. M.Luters – reformators. – Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 2002. – 337 lpp.
• Vīts Dīns E. Vieta, kur stāvēt. - Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 2006.
• Loze Bernhards. Mārtiņš Luters, ievads Lutera dzīvē un darbos. - Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 2007.

[izmainīt šo sadaļu] Ārējās saites

• Reformācija: Mārtiņš Luters
• Mārtiņš Luters
• Angļu Bībeles vēsture. Mārtiņš Luters
• Mārtiņa Lutera darbu saraksts
• Luters kā antisemīts. Ebreju enciklopēdija. (krievu val.)