Apriņķis
Vikipēdijas raksts
Apriņķis bija adminsitratīvā vienība Latvijā no 16. gadsimta līdz 20. gadsimta vidum.
1566. gadā Pārdaugavas hercogisti iedalīja 4 apriņķos (distriktos) - Rīgas, Cēsu, Turaidas un Daugavpils. Pēc teritoriālām izmaiņām Livonijas kara gaitā 1582. gadā apriņķu vietā tika izveidoti 3 prezidiāti - Cēsu, Pērnavas un Tērbatas, kurus 1598. gadā pārdēvēja par vaivadijām.
Pēc Altmarkas pamiera (1629) Vidzemes latviešu daļā izveidoja 2 apriņķus (Rīgas un Cēsu), bet Latgalē - 4 traktus (Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Viļakas).
1772. gadā Latgali pievienoja Krievijai un 1777. gadā tur izveidoja trīs apriņķus (Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas). 1783. gadā, attiecinot uz Vidzemi pārējā Krievijā realizēto guberņu pārvaldes reformu (1775), Vidzemes guberņas latviešu daļā tika radīti 4 apriņķi (Rīgas, Valmieras, Cēsu un Valkas). Kurzemē 1819. gadā par apriņķiem pārdēvēja agrākās pilskunga tiesas (Grobiņas, Aizputes, Ventspils, Kuldīgas, Talsu, Tukuma, Dobeles, Bauskas, Jaunjelgavas un Ilūkstes).
Pēc neatkarības iegūšanas, 1924. gadā tika izveidots jauns administratīvi teritoriālais iedalījums, kas Latviju sadalīja 19 apriņķos.
Pēc Otrā pasaules kara LPSR apriņķu skaits tika palielināts sākumā uz 20 (1946), bet vēlāk - uz 25 (1947). 1949. gadā apriņķus likvidēja un to vietā radīja jaunu administratīvi teritoriālo iedalījumu, kas Latviju sadalīja rajonos.
